1 Tik daudz es ļaužu redzēju un moku,
ka asaras jau manās acīs zagās;
lai notraustu tās, pacēlu es roku.
4 Bet meistars jautāja: «Kam domās smagās
šais ēnās noraugies, ko soda spīlēs
tur likums, kas tās dragājis un dragās?
7 Tā neesi raudzījies tu citās dzīlēs.
Tu domā, ka tu saskaitīt tās spētu?
Cik daudz ir to, tavs prāts to neizzīlēs.
10 Vai redzi taku, mēness apspīdētu?
Mums jāsteidzas, lai citā dzīlē kļūtu,
lai redzētu vēl daudz ko neredzētu.»
13 «Ja būtu,» atteicu ar sirdi grūtu,
«tu sapratis, kādēļ šai vietā stāju,
varbūt man palikt vēl tu ļāvis būtu.»
16 Tad gāja viņš, un es tam pakaļ gāju,
tam sacīdams: «Sirds atpakaļ man sveras,
vai dzirdi dobumā tur balsi vāju?
19 Turp mani skati visu laiku veras,
man šķiet, kāds gars no manas ģints bez mitas
tur raud par vainu, kas pie sirds tam ķeras.»
22 Tad meistars teica: «Neatļauj, lai sitas
tev doma žēlumā! Tai neļauj gaudot!
To zemē svied un gaidi domas citas!
25 Pie tilta gala redzēju to draudot
ar pirkstu tev un dzirdēju to saucam
par Džeri Bello. Lai viņš paliek raudot!
28 Tev visas tavas domas šķita jaucam
tas vīrs, kas gāja miesā divdaļīgā.
Bet nu mums laiks. Lai droši tālāk traucam!»
31 «Mans meistar, viņa nāve varmācīgā,
kas nav vēl atriebta,» es atbildēju,
«liek viņam naidā kvēlot nerimtīgā;
34 es viņa dusmas labi saprast spēju
un to, ka klusēdams viņš projām gāja:
pret viņu žēlumu es jūtu spēju.»
37 Pie jaunas ielejas tad skats mums stāja,
no klints tai cauri redzēt nevarējām
līdz pašam dibenam: to tumsa klāja.
Un tā mēs bēdu brāļus apmeklējām,
kas mita klosterī šai bēdīgajā,
tur gaužas žēlabas mēs izdzirdējām:
tā kliegt var meža zvērs, ko mednieks vajā;
es savas ausis aizspiedu ar rokām,
lai neklausītos izmisumā šajā.
Kas līdzināties spētu gan šīm mokām?
Kad slimniekus mēs ieraugām ar putām
uz lūpām, redzam drudzi viņus lokām,
tās šausmas nespēj atsvērt to, ko jutām
mēs šeit; no viņiem tāda dvinga nāca,
it kā to miesas būtu klātas strutām.
Kā melna nakts man sirdī šausmas šļāca,
mēs nokāpām līdz zemākajai vietai
tos lūkot, ko šeit elle kopā vāca.
Tas augstais Kungs, kas jēgu dod ik lietai,
šeit sodot visus viltotājus, kļāvis
tos savai taisnībai un gribai cietai.
Nav mēris bijis briesmīgāks, kas pļāvis
bij visu tautu Egīnā un skaudis
pat tārpu pašu sīkāko, līdz ļāvis
bij beidzot Zevs, lai atkal atdzimst ļaudis
no skudru cilts, kā to mums savā dzejā
kāds dzejnieks ir ar pārliecību paudis,
par to, ko redzējām šai tumšā lejā:
es jutu savu sirdi baismās sitam,
kad katram grēciniekam vēros sejā.
Uz vēdera, uz muguras cits citam
tie gulēja ar plaši plestām kājām,
tiem sviedrus redzēju pār miesām ritam.
Mēs lēniem soļiem klusēdami gājām
starp tiem, ko sedza puvekļi un trumi,
un tad pie diviem sēdošiem mēs stājām.
Šie abi nelaimīgie radījumi
kā sildīdamies kopā kļāvās; klāja
no galvas tos līdz kājām izsitumi,
un miesa tiem bij gaudena un vāja;
ar cītību un dedzību, ar kādu
skrien steigšus kalps pie sava valdītāja,
tie abi nagiem kasīja sev ādu,
kā cauna zobiem gaina uzbrukumus,
kad cerību tai izbēgt nav nekādu;
82 tie lēvariem nost plēsa savus trumus,
kā asariem ar nazi zvīņas kasot,
lai cepšanai tos notīrītu glumus.
85 Pie viena meistars apstājās, tam prasot:
«Tu, kas ar nagiem savu miesu plosi,
tev jautāju es, tavās acīs lasot,
88 ka tu ar prieku atbildi man dosi:
vai šeit ir kāds no latīņiem? To teikdams,
tu manu pateicību iemantosi.»
91 «Mēs abi esam latīņi,» to sveikdams,
viens, lejot asaras, tam atbildēja.
«Bet kas tu pats? No kurienes šurp steigdams?»
94 Tad vadonis tam teica: «Pavēlēja
man augstā vara pavadīt šo dzīvo,
ko lielam veikumam tā izredzēja.»
97 Es jutu, ka tiem trīsās prāti plīvo,
kad, manī vērdamies, tie runāt stāja,
kad acīs sastapu to skatu stīvo.
100 Mans labais meistars mani drosmināja,
man teikdams: «Saki viņiem, ko vien vēlies!»
Tad sāku, ja jau viņš tā mudināja:
103 «Ja jūsu gars nav palso miglu smēlies,
kas prātus tin, kur es vēl dzīvi aužu,
ja tas ir daudzām saulēm līdzi cēlies,
106 man sakiet, kas jūs esat, kādu ļaužu,
kāds liktenis jūs dzīvē piemeklēja,
par ko jums jācieš tik daudz moku gaužu.»
109 «Es no Areco,» viens tad atbildēja,
«caur Albero es nokļuvu uz sārta;
bet ne par to man elli paredzēja.
112 Šis vīrs bij dumjš, kaut Sjēnā augsta kārta
tam bij. Reiz pajokoju: - Vai jūs zināt,
ka protu lidot? - Nu tam bija skārta
115 tā ziņkārības stīga, izmēģināt
viņš man to lika - es to nedarīju,
un tad viņš lika mani sadedzināt.
118 Šai dzīlē nokļuvu par alķīmiju,
un bēdās raugos uz šo drūmo āri
un smoku gaisā šai, ko elpā riju.»
Es teicu dzejniekam: «To spožumkāri,
kas piemīt sjēniešiem, to nevarētu
pat francūži ar savu pārsist pāri!»
«Ak, kas par patiesību nedzirdētu!»
cits spitālīgais iesaucās. Lūk, Striķa:
kurš labprāt tēva mantu izšķērdētu!
Un Nikolo, kas krustnagliņas lika
it visur klāt: tā bij tam māksla vieda,
jo no tās sēklas viņam augļi tika;
un tas Ašāno trakulis, kas šķieda
uz visām pusēm lapas, mazas, lielas,
un Abaļjāto, kam bij bail no bieda,
ka paliktu tas gluži pliks uz ielas.
Kas esmu es, kurš stāsta tev šo dēku?
Kapokjo ēna esmu, kurš reiz vielas
bij maisījis ar alķīmijas spēku
un cerējis, ka iznāks lietas labas;
tu atceries, kad svērsi manu grēku,
ka viltotājs es bijis jau no dabas.»
20 Džeri del Bello. Bello brālis, Bellinčone, ir Dantes vectēvs (P. XV, 91-93). Džeri, kas dzīvoja 13. gs., bija daudzu ķildu sācējs un pat slepkava.
29 Bertrans de Borns (E. XXVIII, 134-136).
31-32 Džeri del Bello (20) krita no Brodaio Saketi rokas. 1300. g. viņa nāve vēl nebija atriebta, un tas nomāca Danti, kas, būdams sava laikmeta dēls, uzskatīja asinsatriebību par dzimtas locekļa tiesībām un pienākumu.
41 Ļaunās Gravas desmitajā grāvī.
59 Sala netālu no Atēnām, nosaukta nimfas Egīnas vārdā, ko šeit mīlējis Zevs. Atriebīgā Hēra uzsūtījusi salai briesmīgu mēri, no kura apmiruši visi zvēri, putni un gandrīz visi cilvēki. Ķēniņš Eaks, Zeva un Egīnas dēls, kas bijis viens no nedaudzajiem, kuri palikuši dzīvi, griezies pie tēva ar lūgumu, lai tas dāvātu viņam tik daudz ļaužu, cik tā svētajā ozolā mīt skudru. Tā radusies mirmidonu cilts.
63 Ovidijs «MetamorfozAs».
89 Itāļiem.
109 Sena etrusku pilsēta Toskanā. Runātājs ir alķīmiķis Grifolīno.
110 Sjēnas bīskapa dēls vai favorīts.
125 Šķiet, Striķa dei Salimbeni, Nikolo (127) brālis.
127 Nikolo dei Salimbeni. Viņš ieviesa modi cept medījumu uz krustnagliņu oglēm.
130 Kača dei Šalengi, bagāts mežu un vīndārzu īpašnieks Ašāno apgabalā; viņš savu īpašumu izputināja greznai uzdzīvei.
130-131 Iztirgoja mežus.
132 Bartolomeo dei Folkakjēri (miris 1300. g.), saukts Abaļjāto, «sadrūmušais», dzejnieka Folkakjēri brālis, ieņēma augstus amatus Toskanā.
135 Dantes skolasbiedrs, tika sadedzināts uz sārta Sjēnā 1293. g.