1 Tais laikos, kad pret Tēbu cilti slējās
ar dusmām Junona, kas dega naidā
pret Semeli, un asins straumes lējās,
4 tad Atamants, baiss ārprātības klaidā,
ar rokām grāba sievu, abus dēlus
un, neklausīdamies to šausmu vaidā
7 un nesadzirdēdams to vārdus žēlus
un saukdams: «Tīklā ķersim lauvu māti
un lauvēnus!», un, raidot skatus kvēlus,
10 kad aptumsuši bij tam visi prāti,
pret klinti dēlu Learku tas trieca;
dus abi pārējie, nu viļņu klāti.
13 Kad Fortūna uz leju kausu lieca,
kas pildīts bij ar Trojas diženumu,
un velti Priams rokas augšup slieca,
16 tad Hekuba caur bēdām, izmasumu,
kad Polisena bija nonāvēta
un viena tā ar savu atradumu,
19 ar Polidoru, kuram nāves rēta
bij miesā cirsta, jūras krastā slāja,
kā kuce kauca, drausmu piemeklēta.
22 Bet ārprāts tas, kas Tēbas šausmināja,
kas Trojā dega kara cirstās vainās,
tas nav vēl tāds, kāds man šeit pretī stāja,
25 ko skatīju es elles moku ainās:
tur divas ēnas kozdamās tā skrēja
kā cūka, kad no sivēniem tā gainās.
28 Tā viena atdrāzās kā brāzma spēja
un iekoda Kapokjo kaklā tā, ka
tas kājās noturēties nevarēja.
31 To redzot, arecietis drebēt sāka
un teica: «Trakais tas ir Džanni Skiki,
tik kost un kost - tā visa viņa māka.»
34 «Cik labi, ka to ceļā nesatiki!»
es sacīju, bet nu par otro stāsti,
kā reiz par sevi klausīties man liki!»
37 Viņš teica: «Tā bij Mirra, asi drāzti
tai bija ieroči, lai iekarotu
to mīlestību, kuru klāj nu lāsti.
40 Lai laulība ar tēvu savienotu
šo sievieti, tā uzkrāva sev grēku,
sev vārdu pieņemdama, citai dotu.
43 Tas, kas tur aiziet, tādu pašu dēku
bij uzsācis, lai skaistu mūli gūtu:
bij sevi viltojis ar likumspēku.»
46 Tad, lai vēl citus vērot laiks man būtu,
es acis pavērsu pret skumjo tautu,
kas likās ciešam kādu kaiti grūtu.
49 Es redzēju tur vienu tā kā lautu,
tam kārnie locekli bij liekti ragā,
it kā tie stieptu nastu, virsū krautu.
52 Šo vīru māca ūdenskaite smagā,
kad miesas sula vienā vietā velta
un uzpūš vēderu un kaulus dragā.
55 Bij viņam mute tā kā rēta šķelta:
tam apakšlūpa nokārās līdz zodam
un augšējā uz augšu bija celta.
58 «Ak, jūs, kas, izbēguši elles sodam,
šai bēdu saulē brīvi apkārt klīstat,»
viņš teica mums, «jel sakiet man pa godam,
61 vai meistaru Adāmo nepazīstat?
Kad dzīvoju, man visa bija gana,
bet tagad jūs tik manu smaku rīstat.
64 Man acu priekšā dzimtene vēl mana:
no zaļiem pakalniem tur jautri strauti
uz Arno trauc - tur jauka dzīvošana.
67 Ne velti man šie atmiņskati ļauti:
tie manu dvēseli spēj vairāk žāvēt
kā slimība, kam locekļi šie kļauti.
70 Tā taisnība, kas lēma mani nāvēt
un vēl pēc nāves moku cisās vārta,
man neļaudama piecelties un stāvēt,
73 tā bija tur virs manas galvas kārta,
kur vildams lēju Kristītāja galvu,
par ko man miesas sadega uz sārta.
76 Vislielāko es iemantotu balvu,
ja Alesandro šeit es ieraudzītu
un pārējos, kam kausēju to alvu.
79 Viens šeit jau esot. Ak, es asi trītu
to dziļo naidu, ko prot viņu jūtu,
un kalsnās rokas paceltu ar spītu,
82 ja vien mans ķermenis tik viegls būtu,
ka spētu es simt gados vienu sprīdi
uz priekšu tikt. Es viņu sadabūtu,
85 es viņu meklēt nerimtos ne brīdi -
tas lāsts ir drausmīgs, kas pār mani lija!
Caur mani naudu rauša tie kā žīdi.
88 Tā bija viens traka famīlija:
un vinu labā florīnus es kalu,
trīs karāti kam mazāk zelta bija.»
91 Es jautāju: «Kas tie tur tev gar malu,
kas kūp kā sārmā izmērcētas rokas?
Teic, kādu ņēmuši ir viņi galu?»
94 «Tie drudzī trīc un nemana pat to, kas
tiem apkārt notiek,» viņš man atbildēja,
«tie mūžam trīcot cietīs savas mokas.
97 Tā viena melodama nosūdzēja
reiz Jāzepu; tas otrs Sinons bija,
kas Trojā zirgu ievilt palīdzēja.»
100 Un Sinons, kas šai stāstā saklausīja
ko nepatīkamu, tad dūri slēja
un pa Adāmo punci uzdauzīja.
103 Kā bungas viņa vēders norībēja;
un tad Adāmo tam pa ģīmi blieza
ar smagu roku, tā ka noskanēja,
106 un draudīgi tam seju pretī grieza
un teica: «Kaut man arī stilbi vāji,
man dūre vēl ir spēcīga un bieza.»
109 Tas atbildēja: «Kad uz sārtu gāji,
tik paklausīgs tev nebij gars un miesa
kā tad, kad monētas tu kaldināji.»
112 Un ūdensslimais atteica: «Tas tiesa;
bet, kad tev Trojā vaicāja par zirgu,
tad tava liecība bij nepatiesa.»
115 «Ja šurp es nonācis caur melu birgu,»
tam teica Sinons, «tu ko sacīt vari?
Ar savu grēku taisīji tu tirgu!»
118 «Caur tavu zirgu drausmi vērtās kari,»
Adāmo teica, dusmas žņaugdams riekšā,
«tas skandināts tiek visur plaši, gari!»
121 «Lai sūdi tavā mutē salien iekšā!»
tam kliedza grieķis, «mēle kļūst lai tvirta,
un lai tavs vēders sapūst acu priekšā!»
124 Tad naudas viltotājs tam pretī cirta:
«Lai tava mute kļūst kā jēla gaļa!
Kaut ūdens mani piepūtis, ka šķirta
127 no vēdera šķiet katra miesas daļa,
tev galva deg un sāp; loc elles rāvu
un nekliedz ausīs man kā taure skaļa!»
130 Es klausīdamies acis neatrāvu
no tiem, līdz meistars teica: «Kas par ainu!
Es nezinu, cik ilgi jau es stāvu.»
133 Tad, pēkšņi apzinoties savu vainu,
pret viņu pavērsos ar tādu kaunu,
ka tagad vēl no atmiņas to gainu.
136 Kā tāds, kas, nosapņojis kaut ko ļaunu,
grib vēlreiz to, kas domā iestiegrojies,
ar jaunu jūtu pārsapņot par jaunu,
139 tāds biju es, uz sevi noerrojies
un nezinādams, kā lai sevi mainu,
un kaunoties jau biju atvainojies.
142 «Pat niecīgs kauns spēj mazgāt lielu vainu,»
man teica meistars, «to no sirds tev saku.
Nu ļauj, lai tavu apmulsumu gainu!
145 Liec vērā, ka tev vienmēr būšu blaku,
ja Fortūnai vēl parādītos slieksme
pie šādiem ļaidīm virzīt tavu taku:
148 tos gribēt uzklausīt ir zema tieksme.»
Tēbiešu ķēniņa Kadma meita, ko iemīlēja Jupiters. Junona, Jupitera sieva, pieņēmusi Semeles aukles izskatu, deva tai padomu lūgt Jupiteru, lai tas parādās visā godībā, un no šī skata Semele pārvērtās pelnos (P. XXI, 6).
Orhomenaa ķēniņš, Semelaa māsas Ino vīrs, kam Junona aiz atriebības par to,ka Jupiters iemīlēja Someli, uzsūtīja ārprātu. Junonas atriebību Semelei un Ino aprakstījis Ovidijs «Metamorfozās».
Trojas ķēniņa Priama atraitne. Kad gāja bojā Troja un Priams, Hekuba, atrazdamās grieķu gūstā, dabūja redzēt, kā nogalina viņas meitu Polisenu, un jūras krastā atrada sava pēdējā dēla Polidora līķi. Aiz pārdzīvojuma viņa sajuka prātā un sāka kaukt kā kuce. Šo teiku atstāsta Ovidijs «Metamorfozās».
Sk. E. XXIX, 133-139.
Grifolīno (E. XXIX, 109).
Florencietis, kas, uzdodamies par smagi slimo Buozo Donāti, kurš faktiski jau bija miris, nodiktēja notāram testamentu par labu tā brāļadēlam Simonem, saņemdams par to daļu mantojuma un ļoti skaistu mūli.
Kipras ķēniņa Kinira meita. Leģenda par šo viltus laulību sastopama Ovidija
«Metamorfozās».
Džanni Skiki (32).
Florences naudas viltotājs.
Kazentīno ieleja Arno augštecē, kur, dzīvodams grāfu Gvidi da Romēna (Š. XIV,
43-45) pilī, Adāmo kala viltotus florinus.
Florīniem, Florences zelta monētām, vienā pusē bija pilsētas patrona Jāna Kristītāja attēls, otrā - Florences ģerbonis - lilija (fiore - zieds, no tā radies nosaukums florino).
Par naudas viltošanu Adāmo ar Florences republikas spriedumu 1281. g. tika sadedzināts uz sārta.
Grāfs Alessandro I Gvidi da Romēna (64).
Grāfs Gvido, kas mira 1300. g.
Viens karāts -1/24 unces. Katrā uncē kausējuma bija trīs karātu zelta mazāk.
Bībelē minētā faraona pils pārvaldnieka Potivāra sieva. Veltīgi pūlēdamās savaldzināt skaisto Jāzepu, kas kalpoja Potivāra namā, viņa to vīram apmeloja, un Potivārs to ieslodzīja cietumā.
Grieķu jauneklis, kas ar meliem pārliecināja trojiešus ievest Trojā koka zirgu, kurā slēpās Odisejs ar saviem biedriem.