Trīsdesmit pirmais Dziedajums
1 Tā pati mēle, sākumā kas dzēla,
kā zāles mani pēcāk izdziedēja
ar sārtumu, ko tā man vaigos svēla:
4 kā Ahileja šķēps, ko tēvs tam lēja -
ar ko bij diži darbi paveicami,
kā ļaunu, tā ar labu atnest spēja.
7 Tad, muguru tai lejai uzgriezdami,
kur redzējām mēs tik daudz moku smagu,
pa kranti tālāk gājām klusēdami,
10 pa taku klunkurojot kā pa vagu,
jo bija pārāk tumšs, lai droši ietu;
tad dzirdēju es skaļi trīcam ragu,
13 man likās, ka tas skaņas pāri lietu
it visiem trokšņiem; sietas kā pie valga
man acis virzījās uz vienu vietu.
16 Kad Kārlim Lielajam bij drausma alga
pēc kaujas jāsaņem, kur daudzi krita
Orlanda taure nebija tik spalga.
19 Kad biju brīdi raudzījies, man šķita,
ka redzu augstus torņus un daudz māju:
šais mūros laikam grēcinieki mita.
22 «Kas tā par pilsētu?» es pavaicāju.
Viņš atteica: «Tik tālu lūkodamies,
tu redzēt nevari ar gaismu vāju.
25 Tu matīsi, šai vietai tuvodamies,
cik ļoti tālums maldināt spēj prātus;
tad ejam tuvāk, rokās sadodamies!»
28 Es visus garus jutu pulcinātus
sev sirdī, viņa vārdos klausīdamies:
«Tie torņi, ko tu redzi krēslas klātus,
31 ir milži; aizai apkārt rindodamies,
tie to ir ieskāvuši lokā drošā,
no dzīles līdz pat krantij paceldamies.»
34 Kā skatiens lēnām miglā izgaistošā
tos neapjaustos noslēpumus rauga,
ko tina tvaiki gaisā biezējošā,
37 tā, manām acīm turoties pie drauga,
ar kuru kopā bij šie ceļi ieti,
man maldi gaisa, taču bailes auga;
40 jo tā, kā Monteredzfinai ir slieti
visapkārt torņi pār tās mūru loku,
tā slējās aizā šai kā baisi mieti
43 šie milži, pat par simtgadīgu koku
bij katrs lielāks un tie paši šķita,
pret kuriem pērkondraudā Zevs ceļ roku.
46 Pār milzu pieri vienam šķipsnas krita,
un kādi bij tam pleci, krūtis, naba,
gar sāniem rokas, varens spēks kur mita!
49 Šos kalpus Marsam atņēmusi daba,
lai ellē šķiež tie dvēseles kā spaļus;
patiešām, viņas rīcība bij laba;
52 un, radīdama ziloņus un vaļus,
tā viņiem rāmu gaitu paredzēja,
tiem neļaudama izrēcienus skaļus;
55 jo tur, kur aprēķins un prāta spēja
ar ļaunu gribu biedrojas un varu,
tiek izpostīta cilvēcības sēja.
58 Es vēroju tā seju, platu, garu:
kā čiekurs Pēterkatedrālē Romā
tik liela bija tā - to sacīt varu;
61 līdz augšdaļai, ar kuru cilvēks domā,
no krants trīs frīzi tikko aizsniegt spētu;
līdz gurniem, ko vēl skats redz apakšjomā,
64 no atslēgkaula skaitīt vajadzētu
man lielās pēdas trīsdesmit. Kā salmi
tam mati vilni vēla neredzētu.
67 «Raphel may amech zabi aalmi,»
tā sāka bļaut nu mute mežonīgā,
kam nepiestāvēja nekādi psalmi.
70 «Jel klusē, dvēsele tu bezprātīgā!»
tam sauca vadonis. «Nem savu tauri
un pūt, ja kūsā sirds tev negausīgā!
73 Jel pakustini savu stulbo pauri:
lūk, kaklā tev ir taure iekārusies,
to ņem un sevi atslogo, tu, bļauri!»
76 Man teica viņš: «Ar lāstu apkrāvusies
šī dvēsele; tas - Nimrods, caur tā vainu
ir valoda tik daudzās sašķēlusies.
79 Nav vērts, ka es ar viņu vārdus mainu;
ne citus saprot viņš, ne citi viņu.»
Tad, tālāk, ieraudzījām citu ainu.
82 Es nezinu, ar kādas varas ziņu
šim milzim bija ķēde apkārt vīta,
it kā lai apvaldītu kādu dziņu;
85 tam priekšā bija kreisā roka tīta,
pie muguras bij labā cieši kļauta.
«Šis vīrs aiz augstprātības un aiz spīta
88 bij saslējies pret Zevu, nu tam skauta
ir miesa važām,» vadonis mans teica.
«Tam vārds ir Efialts; tas spēku jauta
91 tik lielu sevī, ka pret tiem, ko sveica
un pielūdza ik cilvēks, cēla roku;
nu tās ir saistītas: to dievi - veica.»
94 Es viņam teicu: «Ejot pa šo loku,
es vēlētos vēl redzēt Briareju.
Vai arī tam ir jācieš tik daudz moku?»
97 Viņš atbildēja, pievērsis man seju:
«Šeit tuvumā ir Antejs, brīvs no važām,
tas aiznesīs mūs uz to grēku leju,
100 tam uzticēties vari tu bez bažām.
Bet tas, ko vēlies redzēt, tas ir tālu,
tāpat kā Efialts tas saistīts važām.»
103 Es lejup raudzījos caur miglas vālu,
kas pāri baismīgajai dzīlei klājās,
un nemanīju tur pat staru bālu.
106 Te pēkšņi Efialts tā purinājās
kā varens tornis zemestrīcē spējā.
Man nāves šausmās sirds gandrīz vai stājās,
109 man laikam visi prāti zustu vējā,
ja neredzētu es to ķēdēs sietu:
tad atgriezās man drosme pirmītējā.
112 Mēs, tālāk ejot, sasniedzām to vietu,
kur Anteju mēs skatījām nu sejā
ar milzu stāvu, krantij pāri slietu.
115 «0, tu, kas tajā liktenīgā lejā,
kur Scīpions reiz cēlās savā slavā,
kad Hanibala pulki baiļu skrejā
118 prom laidās, lauvas veici spēkā savā,
es dziļā cerībā uz tevi raugos:
jel nogfidfi mūs abus tajā gravā,
121 kur plešas Kocits, iekalts ledus žņaugos!
Ir Titijs, Tifejs grūti aizsniedzami;
mums palīdzi! Tu iemantosi draugos
124 šo dzīvo cilvēku, kam paredzami
vēl diži darbi viņa mūžā garā,
bet tie nav īsos vārdos izteicami.
127 Tev jaunu slavu nest ir viņa varā,
ja Dievs pirms laika nesauks to pie sevis.»
Tā teica vadonis, un pēkšņā sparā
130 mūs Antejs rokās saņēma, kam devis
bij liktens spēku, daudziem just ko nācies.
«Pie manis turies tu, un es pie tevis,»
133 man teica Vergilijs, kad ceļš bij sācies.
Kā Garizenda, kas virs galvas sliecas,
kad slīdošs mākonis virs tās ir mācies,
136 šķiet, pretī mums arvienu zemāk liecas,
tāds likās Antejs man - cik dobji sita
man bailēs sirds, kad redzēju, kā tiecas
139 viņš pretī mums! Vai tiešām ceļa cita
mums nav? tā vaicāja sirds izmisusi.
Bet viegli tajā dzīlē, kurā mita
142 ar Jūdu Lucifers, ko aprijusi
ir abus viena nakts, viņš sameklēja
mums vietu, kur mūs zemē laist, un klusi
145 tad augumu kā mastu taisnu slēja.
Vergilija mēle.
Homēra apdziedātais visdrosmīgākais Trojas varonis, Pēlēja dēls. Ar Ahileja šķēpu cirstās brūces varēja tikt izdziedinātas tikai ar tā paša šķēpa otru triecienu.
Kas atdalīja Ļaunās Gravas desmito grāvi no akas vidū (E. XVIII, 1).
18 Senfranču «Rolanda dziesma» vēstī, ka tad, kad Kārlis Lielais atgriezies no Spānijas karagājiena, viņa brāļadēlam Rolandam (Orlandam) Ronsevalas ielejā uzbrukuši saraceņi. Saukdams paligā, Rolands ar tādu spēku sācis pūst taurē, ka viņam deniņos pārplīsušas dzīslas. Kārlis to dzirdējis tālu aiz kalniem, taču bijis jau par vēlu.
40 Pils Sjēnas apgabalā. Tā stāv kalnā, un virs tās mūriem slienas četrpadsmit torņu.
43 Milži grieķu mitoloģijā centās ar joni ieņemt debesis, bet tos nogāza lejā Zeva zibeni.
46 Pēc bībeles leģendas Sennāras ķēniņš Nimrods, kas iedomājies uzcelt Bābeles torni līdz pašām debesim, bet dievs sodījis viņu par augstprātību un sajaucis valodu, kas sākumā bijusi viena. Tā radušās dažādas valodas un cilvēki pārstājuši cits citu saprast (Š. XII, 34-36). Dante viņu novietojis starp grieķu teiksmu milžiem.
59 Bronzā izliets apmēram četrus metrus augsts čiekurs, kas pārvests uz Svētā Pētera katedrāli no Adriāna mauzoleja.
62 Frizi (ģermāņu cilts Ziemeļjūras piekrastē) viduslaikos tika uzskatīti par augumā visgarāko tautu.
67 Dantes izdomātas Nimroda valodas vārdi.
70 Bībelē rakstīts, ka Nimrods bijis kaislīgs mednieks.
95 Vergilijs «Eneīdā» attēlo Briareju kā milzi ar simt rokām, taču Dante to atveido cilvēkam līdzīgu, tāpat kā Efialtu.
98 Jūras dieva Poseidona un zemes dievietes Gejas dēls, kas, kā stāsta Lukāns «Farsālijā», dzīvojis alā Bagradas (Zarnas) ielejā un barojies ar lauvām, ko viņš ķēris. Saskaršanās ar māti Zemi devusi viņam jaunus spēkus, bet Hērakls viņu nožņaudzis, paceldams gaisā.
116 Publijs Kornēlijs Scīpions, saukts Afrikānietis Vecākais (235-183 p. m. ē.), 211. g. prokonsuls Spānijā, bet ar 206. g. konsuls, sakāva Zarnas ielejā Hanibala karapulkus, izcīnīdams 2. pūniešu karā uzvaru pār Kartāgu.
121 Sk. E. III, 78.
122 Milzis Titijs apvainojis Latonu un kritis no Zeva zibens vai Apolona un Artemidas bultām. Milzis Tifejs mēģinājis uzveikt Zevu, bet ticis nogrūsts pazemē un, kā stāsta Ovidijs «Metamorfozās», viņam virsū uzvelts Etnas kalns, vulkāns, caur kuru viņš izverd uguni.
134 Slīps tornis Boloņā.
141 Devītajā lokā, kur mīt nodevēji.
142 Jūda Iskariots - sk. E. XXXIV, 62. Lūcifers - sk. E. VIII, 71; XXXIV, 20
Trīsdesmit otrais dziedājums