1 Nav vārsmas man tik čērkstošas un asas,
kas ar šo drūmo alu harmonētu,
ap kuru slējās bargās klinšu masas,
4 lai pilnībā es sulu izspiest spētu
no savas ieceres; lai izsacītu
to vārdos, citas balss man vajadzētu;
7 par vieglu spalva man, lai aprakstītu
es visuma visgalējāko dzīli
tā, lai ik lasītājs to ieraudzītu:
10 Bet līdzēts tiks tev, ja tās sievas mīli,
kas kādreiz Amfionam palīdzēja,
un ja tu patiesību nepievīli.
13 Ak, sēkla negantā, ko ļaunums sēja,
nu šeit tu savākta: kā aitu baram
tev zemes virsū palikt vajadzēja!
16 Kad atkal jutu kājas zemi skaram,
mēs abi atradāmies akā baigā,
kur neiekļūt nevienam gaismas staram.
19 Te sauca kāds: «Jel skaties, kur tu staigā!
Un uzmanies, ka nesamin ar kājām
mūs, brāļus, ko tu neredzi vēl vaigā!»
22 Es ceļā pavēros, pa kuru gājām,
un redzēju, kā ledus viz tur bāli;
tad piesardzīgāk soļot turpinājām.
25 Vēl savā ritējumā tādu gāli
ne Donava nav ziemā veidojusi,
ne Dona, kad tai sastingst viļņu vāli,
28 kā to, kas bija šeit. Ja uzkritusi
šim ledum Tambernika smaile būtu,
ne plaisa nebūtu tam iesprāgusi.
31 Kā naktī vardi, kas, lai prieku gūtu,
no ūdens purnu bāž, lai pakurkstētu,
kad sapņo zemniece par darbu grūtu,
34 līdz kauna vietai ledū iesaldētu
mēs redzējām ik ēnu; klabināja
tā zobus tā, kā stārķis diez vai spētu.
37 To lejup liektās sejas sārtums klāja,
tām acīs bija izmisība pati,
kā sala tām, to mutes liecināja.
40 Un tad pie kājām atgriezās man skati:
tur divi bij tik cieši salipuši,
ka kopā savijušies bij pat mati.
43 «Man sakiet jūs, kas krūtis sakļāvuši,»
es vaicāju, «kas esat?» Tad tie cēla
pret mani acis, galvas izslējuši,
46 to pietūkušās acīs nikni svēla
tāds aukstums, ka tiem tūdaļ ledū sala
tās asaras, ko tās pār vaigiem vēla.
49 Kā dēļi, kam pie malas kļauta mala,
tie kopā bij - tad badīties tie sāka
kā divi āži, dusmīgi bezgala.
52 Un viens, kas zaudējis zem ledus vāka
bij abas ausis, sacīja: «Ko skaties?
Par mūsu likteni nav briesmīgāka.
55 Ja tu šai lejā nokāpt esi pratis,
tev stāstīšu par šiem Alberto dēliem,
Bizenco mantiniekiem - drūms un patiess
58 būs stāsts mans, neaptvert to prātiem cēliem,
nav Kainā ēnas sodam gatavākas
par šiem te brāļiem, niknā naidā kvēliem:
61 vai būtu tas Mordreks, kam izciest nākas
šeit sodu par tā drausmo nodevību,
vai ar Fokāča, kas vēl šausmīgākas
64 cieš mokas: sodīts tas par slepkavību,
vai Sasols Maskeroni, kura galva
man gaismai priekšā stāj. Ar uzcītību
67 tos minu, lai reiz pieraksta tos spalva.
Es biju Kamičons de' Paci; teju
Karlīno šurpu nāks - tā būs mana balva.»
70 Tad ledū skatīju es tūkstoš seju
kā suņu purnus; kopš šī redzējuma
es aizsalušiem dīķiem apkārt eju.
73 Kā skumīgs raksts virs plašā līdzenuma
mums vijās ceļš, kas veda mūs uz vidu;
prāts šausmās raucās no šī sastinguma.
76 Un, kad nu tā pa smago lauku bridu,
es vienai galvai iebelzu pa seju,
jo kāja slīdēja man kā ar slidu.
79 Gars sauca man: «Lūk, asaras es leju!
Vai lai pie Monta pērti mūžam plēšos?
Vai tu kā atriebējs nāc uz šo leju?»
82 Es teicu: «Meistar, es šeit pakavēšos,
lai caur šo vīru brīvs no šaubām tiktu,
pēc tam tev līdzi tikt es papūlēšos.»
85 Un, kamēr vēlās tam daudz vārdu sliktu,
mans meistars apstājās, un tad es teicu:
«Kas esi tu, kas ārdies balsi piktu?»
88 «Bet t u kas esi? Kā lai tevi sveicu
es Antenorā? Zvēla kāja tava
kā dzīva man - es tikko dusmas veicu.»
91 «Es esmu dzīvs, un, ja tev baiļu nava
par sevi pastāstīt,» es atbildēju,
«ap tavu vārdu mūžam vīsies slava.»
94 Bet viņš man sacīja: «Tu neķer vēju!
Prom lasies, labāk mani nekaitini!
Kāds glaimotājs! Es tevi nemeklēju!»
97 Tad grābu to aiz čupra: «Nu, vai zini!
Tev matus noraušu, ja nerunāsi!
Es prasu, lai tu savu vārdu mini.»
100 Viņš atteica: «Lai kā tu purināsi
man matus, pat ar tūkstoš moku ratiem
nekā no manis neizdibināsi.»
103 Es biju to jau sagrābis aiz matiem,
tos rāvu šķipsnām, nevaldot par sevi,
un kauca tas, ar lejup vērstiem skatiem,
106 kad cits kāds sauca: «Boka, kas ar tevi?
Vai nepietiek, ka savus žokļus krati?
Kāds nelabais nu apsēdis ir tevi?»
109 Tad sacīju: «Lai paliek tavi mati,
tu, ļaunais nodevēj! Es tev par kaunu
nu stāstīšu, kā citus piekrāpt prati.»
112 «Tad ej,» viņš teica, «stāsti visu ļaunu!
Bet, ja tu ārā tiksi, nenoklusē
par to, kas neturēja savu žaunu!
115 Par franču naudu raud tas šajā pusē.
Par viņu stāsti: - Redzēju Duēru,
kam līdz ar citiem ledū acis susē. -
118 Un, ja jau es reiz muti vaļā vēru,
lūk, Bekerija: kaklu apgriezusi
tam Florence. Tur - Džanni Soldanjēru
121 tu redzi, lielība ko apsēdusi:
par Tebaldello viņš sev lielāks šķita,
kurš naktī vārtus vaļā vēra klusi.»
124 Tad, tālāk, aina pavērās mums cita:
kā cepure virs galvas bij tur galva,
un abas kopā ledus alā mita.
127 Kā izsalkušam maize liekas balva
visdārgākā, ko tver tas zobiem kāri,
tā vienu galvu grauza otra galva,
130 pār skaustu viņai noliekusies pāri
kā Tīdejs Menalipam sašutumā.
Es teicu, vērodams šo drausmo pāri:
133 «O, tu, kas tādā naidā, zvēriskumā
to otru ēd, man teic, kādēļ to dari?
Vai taisnībā tu vird vai zemiskumā?
136 Teic, kādu iemeslu tu nosaukt vari?
Man jāizprot ir tava dusmu kvēle,
tad tavus darbus pārsvērs jauni svari,
139 ja zemes virsū nesažūs man mēle.»
Mūzas.
Grieķu mitoloģijā Zeva un Antiopes dēls, uzcēlis Tēbu mūrus, spēlējot liru, tā ka akmeņi paši vēlušies no kalna un krāvušies mūri.
Kocitā, ledus ezerā, kurā tiek sodīti tie, kas pievīluši ļaudis, kuri tiem uzticējušies. Tas ir pēdējais Elles loks, kas bez īpaši redzamām robežām iedalīts četrās koncentriskās joslās. Pirmā josla ir Kaina (59), kas nosaukta brāļa slepkavas Kaina vārdā. Šeit tiek sodīti tie, kas nodevuši savus radiniekus.
Kalns, kas, kā norāda senie komentētāji, atrodoties Slavonijā, taču nav droši nosakāms, kurš kalns tas ir.
Mangonas grāfa Alberto dēli Alesandro un Napoleone, kas sastrīdējušies noslēdza mieru un pēc tam viens otru nodeva.
Alberto īpašums Prāto ielejā.
Kā stāstīts romānā par Lanseloti (E. V, 129), karalis Arturs, uzzinājis par sava ārlaulības dēla Mordreka nodevību, nodūris viņu ar šķēpu, bet mirdams Mordreks vēl paguvis nāvīgi ievainot Arturu.
Fokflčn dei Kančeljflri, pistojietis, kns nodevīgi noslepkavojis divus savus radiniekus.
65 Florencietis, kas nogalinājis savu brāļadēlu, lai iegūtu tā īpašumu.
68 Alberto Kamičone, kas nodevīgi nogalināja savu radinieku.
6!) Karlīno de' Paci, Kamičones radinieks. Kad 1302. g. Florences Melnie aplenca Pjantraviņjes pili, kur vēl bija patvērušies no Florences padzītie Baltie, Karlīno par naudu nodevis pili Melno rokās; Baltie tika nogalināti, to vidū arī divi Karlīno radinieki.
8i) Kocita otrā josla, kur tiek sodīti dzimtenes un domubiedru nodevēji. Šī josla nosaukta Trojas vadoņa Antenora vārdā. Antenoru pēchomēra leģenda attēlo kā nodevēju.
106 Boka deļji Abāti, gvelfu nodevējs, kas kaujā pie Montaperti (E. X, 32-51) nocirta roku florenciešu kavalērijas karognesējam, ar ko gvelfu rindās radās apjukums un tie tika sakauti.
Il(i Buozo da Duēra. 1265. g. gibelinu līga uzdeva viņam aizšķērsot pie Parmas ceļu franču karaspēkam, kas devās uz Romu palīgā Anžū Kārlim, kurš gatavojās karot ar Manfrēdu (Š. III, 112). Bet Duēra, saņēmis naudu gan no Manfrēda, gan no frančiem, izlaida frančus cauri.
11'.) Tezauro dei Bekerija, pāvesta legāts Florencē. Pēc gibelinu padzīšanas 1258. g.
(E. X, 32-51) florenciešu gvelfi apvainoja viņu nodomā nodot pilsētu gibelīniem un nocirta viņam galvu.
120 Džanni Soldanjērs - dižciltīgs florencietis, gibelīns, kas 1266. g. nodeva savu partiju un stājās priekšgalā kustībai, kura noveda pie gvelfu uzvaras.
122 Tebaldello dei Dzambrāzi, faencietis. 1280. g. kāds no Boloņas gibelīniem, kas atrada patvērumu pie Faencas gibelīniem, nolaupīja Tebaldello divas cūkas. Aiz atriebības Tebaldello nodeva Boloņas gvelfiem pilsētas atslēgu nospiedumu vaskā, un tie naktī iekļuva pilsētā un sarīkoja grautiņu.
131 Tīdejs - grieķu mitoloģijā viens no septiņiem ķēniņiem, kas lenkuši Tēbas. Kā stāsta Stacijs «Tēbaidā», Menalipa nāvīgi ievainots, Tīdejs pirms nāves tomēr vēl paguvis to nonāvēt un pieprasījis, lai viņam atnes tā galvu, kurā viņš nikni iekodies ar zobiem.