1 Tad muti pacēla no ēsmas drausmās
šis grēcinieks un noslaucīja matos -
to redzot, sastindzis es biju šausmās.
4 Viņš teica: «Gribi tu, lai neatkratos
es no tā izmisuma, kuru jūtu,
kad domās vēlreiz savā postā skatos.
7 Bet, lai šie mani vārdi sēkla kļūtu,
no kuras negods uzdīgs nodevējam,
tos tev caur savām asarām es sūtu.
10 Es nezinu, kas esi, kādam vējam
bij tevi atpūst lemts, bet saklausīju
ka tu no Florences. Kā atnācējam
13 tev spriest par mums. Grāfs Ugolīno biju,
un šis ir arhibīskaps Rudžiēri:
nu teikšu tev, kādēļ tā galvu riju.
16 Ja patiesībai savu dzirdi vēri,
tad klausies nodevību, slepkavību,
lai ass ir ierocis, ko rokā tvēri!
19 Kad zināsi, ar kādu nežēlību
viņš lika stāties manām mūža dienām,
tu sapratīsi manu apsēstību.
22 Es šaurā caurumā aiz slēgtām sienām,
ko biju iesaucis par bada māju,
kur vietas nava cerībām nevienām,
25 cik mēnešu jau garām, nezināju,
kad ļaunu sapni redzēju, no kura
kaut ko par nākotni es secināju.
28 Kāds vilks ar vilcēniem jau skrienot gura,
tos viņš kā medībkungs aiz kalna dzina,
kas Lūkai priekšā aizpleties kā bura.
31 Tiem suņi nadzīgi pa pēdām mina -
Sismondi un Lanfranki un Gvalandi,
tie medībkungam nebij jāmudina.
34 To rejas skanēja kā pērkongrandi.
Ak, niknais bars, kā tu, ar ilkņiem kāriem
tiem sānus pārplēsis, nu iekšas vandi!
37 Es pamodos ar rīta stariem vāriem
un sapnī dzirdēju vēl dēlus raudot,
kam jāsalkst bij šai cietumā tik bāriem.
40 To dzirdot, gribētos kā vilkam gaudot,
kad domās lobi, ko šis sapnis māca,
ko pareģo tas brīdinot un draudot.
43 Jau bij tie nomodā, un stunda nāca,
kad katram sava deva tika sniegta,
bet sapņa smagums mūs vēl katru māca;
46 šo torni, kurā brīvība mums liegta,
jau vaļā slēdza, un es vēros dēlos,
un galva bij man skumjās lejup liekta,
49 kaut es tās neizlēju vārdos žēlos.
Bet viņi raudāja, un viens man teica:
- Kas ir ar tevi, tēv? Tev līdzēt vēlos. -
52 Bet stingais mēmums asaras man veica,
es visu dienu klusēju un nakti,
līdz jauna saule atkal zemi sveica.
55 Kad vāro staru tvēra četri kakti
un četrās sejās it kā man par sodu
bij velti smagumi, kas manī rakti,
58 es savās mokās abās rokās kodu;
bet viņi, domādami, ka to daru
aiz bada, cits par citu teica: - Dodu
61 tev sevi apēst, tēv: es panest varu
jebkuras ciešanas; šīs miesas devi
tu mums - nu ņem tās, atgūsti sev sparu! -
64 Es vairs tik tikko valdīju pār sevi;
tā mēmi ritēja pēc dienas diena.
Ak, zeme, kādēļ neredzēju tevi
67 es atveramies? Ceturtā jau diena
bij klāt, kad Gado man pie kājām krita
un teica: - Tēv, vairs vara it neviena
70 man nelīdzēs, - un mira; cits pēc cita
trīs pārējie tā dienās nākamajās
no manis šķīrās; mani aklums sita,
73 es meklēju vēl miesās dzisušajās
kaut dzirksti dzīvības, tos skaļi saukdams,
tad kritu bada ķetnās drausmīgajās.»
76 To sacījis, viņš, pieri grumbās raukdams,
ar zobiem nelaimīgo pauri grāba,
kā suns to nikni grauzt un plosīt traukdams.
79 Lai kauns tev Piza, negantā tu bāba!
Lai kā inan patīk tavas āres skaistās,
no negoda tās tevi nepaglāba.
82 Lai ceļas Gorgona un kopā saistās
ar Kapraru un tevi noslīcina!
Lai rodas jauna cilts, kas tevi aizstās!
85 Ja melna slava Ugolīno tina,
ja cietokšņus tas svešiniekiem devis,
kam ļaunums tavs tā dēlus nāvē dzina?
88 Tie nevainīgi atstāja aiz sevis
visbaismīgākās slepkavības stāstu;
šis traips, ak, Piza, nezudīs no tevis.
91 Tad gājām mēs, kur ļaudis, nesot lāstu,
zem ledus gauži mocījās; ikvienu
mēs redzējām uz muguras tur gāztu.
94 Pret ledu atsitās tiem kā pret sienu
to raudas, un tad atpakaļ tās lija
pa nepārtrauktu sāpju pavedienu;
97 jo asaras, kas acis piepildīja,
kā bruņas, kas no kristāla ir lietas,
it visas ledū sasalušas bija.
100 Un, kaut no sejas, sastingušas, cietas
man likās zudušas it visas jūtas,
kā padzītas no savas mājuvietas,
103 es pēkšņi jutu it kā vēja pūtas
un jautāju: «Mans meistar, kas šeit plīvo,
kur neceļas pat naids zem nastas grūtas?»
106 Viņš atteica: «Ar savu aci dzīvo
drīz vien tu spēsi ieraudzīt to varu,
kam spēks ir kustināt šo gaisu stīvo.»
109 Caur salto čaulu dzirdējām tad garu
mums saucam: «Dvēseles jūs nežēlīgās,
lai es uz brīdi sāpes nomest varu,
112 kas māc man sirdi mokās bezgalīgās,
man noņemiet no sejas cieto autu,
lai atelpo man acis nelaimīgās!»
115 «Ja gribi,» teicu es, «lai es tev rautu
to nost, man teic, kas esi tu, ko sveica
mans skatiens, stingā ledus gālē kļautu!»
118 «Es esmu brālis Alberīgo,» teica
viņš, «viens no augļiem tiem iz dārza ļaunā,
tiem kas šeit žūst, kad zemes grēks tos veica.»
121 «Tu miris? Mani pāsteidz vēsts šī jaunā,»
es viņam teicu, un viņš atbildēja:
«Par saviem grēkiem kritis esmu kaunā,
124 jo dvēsele, ko miesa pazaudēja,
jau mokas cieš iekš baisās Tolomejas,
pirms Atropa pret mani dzirkles slēja.
127 Un, lai tu labprāt noņemtu no sejas
man sasalušās asaras, ko lējis
es savās bēdās, zini: tiklīdz slejas
130 uz nodevību gars, jau uzmeklējis
ir velns tā ķermeni un valda tajā,
vēl pirms tā dzīves laiks ir notecējis.
133 Krīt dvēsele tad akā ledainajā;
varbūt, ka ķermenis vēl augšā staigā
tai ēnai, kas man blakus gālē šajā.
136 Šeit lejā būdams, ieraudzīsi vaigā
tu Branku d'Oria, jau pagājuši
ir gadi, kopš viņš mīt šai vietā baigā.»
139 «Man šķiet, ka maldi tevi pārņēmuši,»
es teicu, «Branka d'Oria nav miris,
to dzīves spēki nav vēl atstājuši.»
142 «Bet sen jau viņam pavediens ir iris,
kas dvēseli pie miesas sien,» viņš teica,
«un gars kā maitāts grauds šai lejā biris.
145 Tiklīdz viņš nodevīgo darbu veica
ar savu radinieku, abu miesās
velns iesēdās. Ar kādu prieku sveica
148 nu tevi acis, asaras kur riesās!
Man atver tās!» Bet es to nedarīju:
lai tiesā vara tā, kas mūžam tiesās!
151 Jūs, genujieši, diezgan izbaudīju.
Kam neesat vēl no zemes noslaucīti?
Kam maitājat vēl skaisto Itāliju?
154 Tu, dvēsele, kas Kocitā jau mīti,
kaut tava miesa apkārt staigā dzīva,
būs tavi darbi mūžam ierakstīti
157 tai grāmatā, ko raksta griba brīva.
14 Ugolīno della Gerardeska atradās Pizas republikas priekšgalā. 1285. g. viņA sāka dalīt varu ar savu mazdēlu Nīno Viskonti (Š. VIII, 53), bet drīz viņu starpā sākās nesaskaņas. To izmantoja viņa ienaidnieki, ko vadīja arhibīskaps Rudžiēri deļji Ubaldīni, kas, izlikdamies par Ugolīno draugu un apsolīdams tam palīdzību cīņā pret Nīno, slepus izvērsa intrigas pret abiem. 1288. g. viņš piespieda Nīno pamest Pizu, bet pret Ugolīno sacēla dumpi, apvainodams to valsts nodevībā.
Ugolīno ar diviem dēliem un diviem mazdēliem tika ieslodzīts tornī, un 1289. g. tie visi tika nomērdēti badā. Rudžiēri tika pasludināts par republikas valdītāju, bet drīz viņu no amata atcēla. Viņš mira 1295. g.
28 Ugolīno ar dēliem.
32 Ietekmīgi Rudžiēri atbalstītāji.
61 Kaut gan Dante visus četrus attēlojis kā Ugolīno dēlus, īstenībā Ugolīno bija ieslodzīts tornī ar diviem jaunākajiem dēliem Gado un Ugučoni un diviem jaunākajiem mazdēliem: Nīno, iesauktu par Brigātu, un Anselmučo. Tie bija Ugolīno vecākā dēla Gvelfo dēli.
82-83 Salas Tirēnu jūrā, kur ietek Arno, kuras līdzenumā atrodas Piza.
86 Lai gvelfu koalīcija nesagrautu Pizu, Ugolīno atdeva trīs cietokšņus Florencei un piecus Lūkai. Par to Rudžiēri atbalstītāji apvainoja Ugolīno nodevībā. Dante acīmredzot šeit nesaskata nodevību un ievietojis Ugolīno Ellē par to, ka tas ķildojies ar Nīno Viskonti, jo šī cīņa par vienvaldību kaitējusi dzimtenes interesēm. Rudžiēri sods ir daudz drausmīgāks, jo viņš nodevis gan dzimteni, gan savu sabiedroto.
118 Alberīgo dei Manfrēdi - brāļu līksmotāju ordeņa (E. XXIII, 106) loceklis, viens no Faencas gvelfu vadoņiem. Reiz viņa radinieks Manfrēdo iecirtis viņam pliķi. Alberīgo, it kā lai samierinātos ar Manfrēdo, ielūdzis to dzīrēs. Dzīru beigās viņš iesaucies: «Nesiet augļus!» Tā bijusi norunāta zīme, pēc kuras viņa dēls un brālis nodūruši Manfrēdo un tā dēlu. Tas notika 1285. g., un teiciens «brāļa Alberīgo augļi» kopš tā laika kļuva par parunu.
125 Devītā loka trešā josla, kur cieš sodu draugu un galdabiedru nodevēji. Savu nosaukumu šis aplis ieguvis no Jerihonas vietvalža Ptolemaja, kas, uzlūdzis viesos savu sievastēvu, Jūdejas virspriesteri, un divus tā dēlus, nodevīgi tos nogalināja maltītes laikā 135. g. p. m. ē.
126 Viena no Moirām (Parkam), grieķu likteņa dievietēm, tā, kas pārgriež dzīves pavedienu.
137 Sk. E. XXII, 91-92.