1 «Jau elles karogi mums pretī slieti,»
man teica meistars, «skatīs acis tavas
drīz elles valdnieku - tās netur cieti!»
4 Kā lēnām iznirstošas vējdzirnavas,
kad nakts ir aizsegusi debess jumu
vai bieza migla pārklāj laukus, pļavas,
7 es tādu ieraudzīju veidojumu.
Tad paslēpos aiz vadoņa: pret vēju
es neatradu citu patvērumu.
10 Aiz šausmām parunāt es nevarēju,
kad redzēju šīs ēnas iesalušās,
es tik caur ledu aplūkot tās spēju.
13 bij vienas stāvus, citas nogūlušās,
bij kājās vienas, citas kājām gaisā,
vēl citas tā kā loki saliekušās.
16 Kad projām gājām no šī skata baisā,
man likās, ka es mēms un akls kļūšu,
es jutos sagūstīts kā tumšā maisā.
19 Tad meistars teica: «Tagad saņem dūšu:
lūk, tas ir Dits; šurp tevi atvadīju,
nu esi stiprs! Es tev blakus būšu.»
22 Ak, cik gan sastindzis un slābs es biju!
Jel neprasi man, lasītāj, lai lieku
es vārdiem izteikt to, ko ieraudzīju!
25 Man likās, ka es zemē nospiests tieku,
bij tā, it kā ne īsti dzīvs es būtu,
ne īsti miris, elles valdinieku
28 kad redzēju caur bailēs dzīto jūtu:
līdz krūtīm slējās tas virs ledus loka;
ne tik reiz mazāks es par milzi būtu,
31 cik reiz par milzi lielāka tam roka:
tam katrs pirksts bij varens tā kā sija,
kā grāvis dziļš bij katra sejas kroka.
34 Cik tagad neglīts viņš, kas skaists reiz bija,
tas, kurš pret radītāju roku cēla
un pasauli ar postu piepildīja!
37 Kā runga pārsteigums man pierē zvēla,
kad redzēju pie galvas tam trīs sejas!
Tā priekšējā bij sarkana; šķiet, svēla
40 šo sārtumu tai dusmas, kad tās lejas
pār malām sirdij, vai ar elpa salta;
tad redzēju, kā divas citas slejas
43 virs pleciem tam; bij labā dzeltenbalta;
bet kreisā tādā krāsā bij kā ļaudis,
kas mīt, kur Nīla lejup gāžas stalta.
46 Nu klausieties, līdz visu būšu paudis!
Zem katras sejas bij tam divi spārni
kā buras, ko pats augstais meistars audis.
49 Tik lieliem vēzieniem, ar kādiem gārni
mēs redzam lidojam, tas vicināja
šos spārnus, kas kā sikspārnim bij kārni,
52 trīs vējus saceldams, kas stindzināja
it visu Kocitu. Tam slienas jaucās
ar asinīm un tā trīs zodus klāja.
55 Starp zobiem katrā mutē viņam spraucās
pa grēciniekam; kāre bij tam tāda,
ka ātrāk sagremot viņš viņus traucās.
58 Tam, kas bij priekšā, košana jebkāda
bij nieks pret ciešanām tais drausmās rokās,
zem kuru nagiem atlēca tam āda.
61 Tad meistars teica: «Lūk, visgaužāk mokās
šeit Jūda Iskariots, tīksmē kārā
tam galvu kožļā Dits, un kājas lokās.
64 Tiem abiem pārējiem ir galvas ārā,
ir Brūtu melnie žokļi sagrābuši:
tam nelīdz spirināšanās vairs vārā;
67 ir Kasijs tas, ko otrie pakampuši.
Bet nāk jau nakts, un laiks ir projām doties,
jo šeit mēs visu esam redzējuši.»
70 Ap kaklu apķēros tam piekļaujoties,
un tad tas īsto brīdi izvēlējās
un, Dita spārniem vaļā pašķiroties,
73 pie spalvainajām krūtīm pieāķējās:
no spalvas tas uz spalvu lejup laidās
starp ledus garozām, kas apkārt slējās.
76 Es sajutu, kā sirds man bailēs svaidās,
kad mēs virs gurna bijām nonākuši;
tad meistars, vērodams tā kājas slaidās,
79 pie spalvām tvērās, ko jau atstājuši
mos bijām. Vai mēs ellē atgriežamies,
no kurienes mēs bijām aizgājuši?
82 «Nu lai tad tagad labi saturamies,»
man teica meistars, nogurumā dvesdams,
«no ļaunuma lai beidzot izraujamies!»
85 Un tad, caur klinšu spraugu mani vezdams,
viņš mani atsēdināja uz malas,
man pretī savu labo soli mezdams.
88 Es acis pacēlu no tumšās alas:
lūk, Lūcifers tur stāv ar kājām gaisā!
Vai esmu nokļuvis uz brīnumsalas?
91 Tie ļaudis, kuri dzīvo tā kā maisā,
tie redzēs bailes, jo tie nesapratīs,
kam esmu pārkāpis šai ceļā baisā.
94 «Nu nāc! Drīz saule savus matus attīs,»
man teica meistars. «Garš un grūts būs gājiens,
līdz tavas acis citas sfēras skatīs.»
97 Man garu piecēla šis viņa mājiens,
es kājās pietraucos no vietas savas,
bet smags vēl galvā gūlās domu klājiens.
100 «Pirms projām aizeju es no šīs gravas,
mans meistar,» teicu, pievērsdams tam seju,
«lai manus maldus kliedē lūpas tavas!
103 Kur ledus palicis? Kādēļ uz leju
ar galvu stāv viņš? Kā tik ātri veica
pa īso nakti saule savu skrēju?»
106 «Tu domā, ka tu esi vēl,» viņš teica,
«aiz centra, kur es tārpam šim ar sparu
aiz spalvām ķēros, gars kad rītu sveica.
109 Tu biji tur, kad lejupceļu garu
es veicu. Bet, kad pagriezos, to vietu
mēs pārgājām, kur lietas zaudē svaru,
112 lai jaunai hemisfērai pretī ietu,
tā pretēja ir tai, kas liecas pāri
tai sauszemei, kur pulgotu un smietu
115 pie krusta sita Cilvēku. Tu skāri
ar kājām sfēru nelielo, ar kuru
ir Džūdeka sev ieguvusi pāri.
118 Kad vakars tur, šeit rīts dedz ugunskuru.
Nav viņš ar kājām gaisā, kā tev šķita,
tas, kura spalvās tikko nepaguru.
121 No debesīm viņš šajā vietā krita;
un zeme bailēs sevi kopā vāca
un devās turp, kur hemisfera cita,
124 un jūra plezdamās tai pakaļ šļāca
un vajādama to uz augšu dzina,
un tā šai kalna dobumā viņš nāca.»
127 No baisā ceļa, ko mums kājas mina,
mēs aizgriezāmies prom gar kapa sienām,
līdz dzirdējām, kā pretī aturdzina
130 mums strautiņš, kas šeit lejas augām dienām
caur akmens spraugu, ūdens izskaloto,
tas elles upēm līdzīgs nav nevienām.
133 Uz zemi atkal, saules apstaroto,
mums doties lika nerimtīga dziņa:
un kāpām mēs pa taku dūmakoto
136 uz augšu, viņš pa priekšu, es aiz viņa,
un jutām, kā mūs cerība prom aiznes;
pa spraugu, vērusi ko Dieva ziņa,
139 mēs iznācām, lai ieraudzītu zvaigznes.
1 Seši Lucifera (E. VIII, 71; XXXIV, 20) spārni.
20 Lucifers (E. VIII, 71) paceļas no ledus Džūdekas (61) pašā centrā. Izmantodams bībeles mītu par eņģeļu sacelšanos, Dante savā fantāzijā savā veidā raksturo Lūciferu. Būdams kādreiz visskaistākais eņģelis, Lūcifers vadījis eņģeļu dumpi pret dievu un par to ticis līdz ar viņiem nogrūsts no debesīm zemes dzīlēs. Pārvērties par drausmīgu velnu, viņš kļuvis par elles valdnieku, un pasaulē sācis viesties ļaunums.
44-45 Kā melnādainie etiopieši.
62 Pēc bībeles leģendas apustulis, kas, Jēzu skūpstīdams, uzrādījis viņu romiešu gūstītājiem naktī Ģetzemanes dārzā, saņemdams par to 30 sudraba naudas gabalus, pēc kam, sirdsapziņas mocīts, pakāries.
65 Marks Jūnijs Brūts (85-43 p. m. ē.) - romiešu karavadonis, kas piedalījās sazvērestībā pret Jūliju Cēzaru, Romas impērijas pamatlicēju.
67 gajslonglns knsijs, anzvfirnieks, kas 44. g. p. m. ē. kopā ar M. J. Brūtu organizēja Cēzara nogalināšanu. Kā redzams, Dante par vissmagāko grēku uzskata nodevību pret dievišķīgo un cilvēcisko augstību, tām abām varām, kam pēc Dantes uzskatiem, kurus viņš pauž savā traktātā «Monarhija», kopīgi jāved cilvēce pretī debesu un zemes svētlaimei.
68 zemes virsū.
107 Pūķim, t. i., Lūciferam.
112 Dienvidu hemisferai, kur milzu jūras vidū uz salas paceļas Šķīstītavas kalns.
115 Kristu.
117 Devītā Elles loka pēdējā, ceturtā josla, kas veido centrālo apli, nosaukta Jūdas Iskariota (62) vārdā. Nelielo sfēru, t. i., platformu, ko dzejnieki, laizdamies lejup, skāra kājām, veido nošķelta konusa mazākais aplis (lielākais, augšējais aplis ir Džūdeka).
121-126 Dante pilnīgi patstāvīgi pārstrādā un papildina bībeles mītu parLūcifera krišanu. Ar šo mistisko katastrofu viņš izskaidro savas poēmas Elles un Šķīstītavas arhitektoniku. Pēc Dantes domām Lūcifers, nogāzts no debesīm, iedūries Zemes dienvidu puslodē un iestrēdzis Zemes centrā. Sauszeme, kas agrāk atradusies dienvidu puslodē, aiz bailēm no Lūcifera kritiena iebēgusi jūrā un iznākusi laukā ziemeļu puslodē. Dienvidu puslodē, kurai cauri kritis Lūcifers, izveidojies Šķīstītavas kalns ar dobumu vidū.
139 Ar vārdu «zvaigznes» (stelle) beidzas katra «Dievišķās Komēdijas» daļa.