43673.fb2 DIEVI??? KOM?DIJA - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 38

DIEVI??? KOM?DIJA - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 38

Pirmais dziedājums

1 Pa ūdeņiem daudz labākiem lai skrietu

man laiva, es tai uzvelku nu buras:

lai bēdu jūrā grimst, kam līdz es cietu!

4 Nu dziedāšu par valstību, no kuras

gars šķīstīdamies debess sfērās ceļas,

kad atkal tajā svēta uguns kuras.

7 Lai dzeja mirusī kā vilnis veļas,

ak, svētās mūzas, pildiet sirdi manu,

lai atkal jaunu iedvesmu tā smeļas,

10 lai Kaliopes stīgām līdzi skanu,

ko dzirdot, Žagatas aiz bēdām guma

un necerēja vairs uz piedošanu.

13 Šeit manas acis, kas vēl nesen skuma,

nu iepriecina safīrkrāsa maigā,

kas lejup līst no dzidrā debess juma;

16 ir izgaisusi elles aura baigā,

kas manas krūtis smacējusi bija,

un man pār galvu gaiši vēji staigā.

19 Un planēta, no kuras mīla lija,

jau rītiem sārtās liesmās smieties lika

un izdzist Zivīm, kas to pavadīja.

22 Pa labi pagriezties man labpatika:

pie dienvidpola četras zvaigznes bija,

ko sentēvi jau redzējuši tika.

25 Pa visām debesīm to spožums lija:

ak, ziemeļzemju skumjā atraitnība,

tev sveša ir šī gaismas melodija!

28 Tad pagriezos, un spožā varenība

man acīm zuda; pievērsās man skati

tad otram polam, kur kā seja šķība

31 bij tikko spīdējuši Greizie Rati,

un tad kāds vīrs man pēkšņi parādījās,

kam cieņa stājā bij un sirmi mati

34 un sirma gara bārda, kura vijās

uz leju un kā sudrabs atvizēja

un tad virs krūtīm pušu pārdalījās.

37 Un četri svētie spīdekļi tam lēja

pār seju neredzētu debess gaismu:

viņš priekšā man kā saule atmirdzēja.

40 «Jūs, kas pret aklo upi ceļu baismu

šurp nākuši,» viņš teica, «kāda vara

jūs vadīja? Kas deva spēku kaismu

43 jums tumsā turēties pie gaismas stara

un laukā pestīties no elles baisās,

kur visas ielejas nakts melnas dara?

46 Vai likumiem jau saites vaļā raisās,

ka jūs pie manis nākat, nolādētie?

Vai debess kaut ko jaunu uzsākt taisās?»

49 Tad meistars teica: «Esam izredzētie,

kam donna iet šos ceļus vēlējusi

līdz pašām debesīm, kur mājo svētie.

52 Un tā nu dodamies uz tavu pusi.

ir neparasts tas ceļš, ko draugs man sācis,

bet griba augstāka to nolēmusi.

55 Nav vakars pēdējais vēl viņam nācis,

kaut savā neprātā viņš bij tam tuvu:

daudz netrūka, un viņu kapā vācis

58 jau būtu liktenis. Tad biedrs kļuvu

es viņam, uzvezdams uz takas īstās

šo klīdēju, un tā sev prieku guvu.

61 Daudz asaru viņš redzēja, kā līst tās

ik nožēlniekam, ciezdamam par grēku;

nu jāredz viņam dvēseles, kas šķīstās.

64 Man debesis visaugstās deva spēku

šurp viņu atvadīt, lai ieraudzītu

viņš Dieva celto pestīšanas ēku,

67 lai tevi redzētu un uzklausītu.

Viņš meklē brīvību, kas ir tik dārga -

ir dzīve jādod, lai to iepazītu.

70 Tu zini to, un nelikās tev barga

tā nāves maksa, Utikā ko devi,

un tādēļ eņģelis to tērpu sarga,

73 ko atstāji, līdz gaisma nāks pār tevi

tai dienā lielajā, vispēdīgajā.

Es nestāstīšu pārāk daudz par sevi:

76 mēs neesam no tiem, ko Mīnojs vajā,

mums patiesības mūžīgās ir īstas;

ir mana mājuvieta lokā tajā,

79 no kura tevī raugās acis šķīstas,

kur tava Marcija lūdz, lai par savu

tu viņu turi. Ļauj, lai iepazīstas

82 mums acis nu ar karaļvalsti tavu,

kas septiņas jož apkārt jostas cēlas,

tad Marcijai es teikšu tavu slavu.»

85 «Pret Marciju man jūtas bija kvēlas,»

viņš teica, «laimi man tā dāvājusi,

es allaž darījis, ko viņa vēlas.

88 Aiz ļaunās upes nu tā palikusi,

un rāma kļuvusi man katra jūta;

vairs doties nevaru uz viņas pusi.

91 Bet, ja jau debess donna tevi sūta,

es gādāšu, lai kļūst par ieguvumu

tev atziņa, kas grūtā ceļā gūta.

94 Joz viņam apkārt niedru vijīgumu,

kur nava mezglu cietu, un no sejas

nost mazgā viņam katru netīrumu!

97 Lai no tās miglas, kura nāk no lejas,

ir acis tīras, kad viņš sūtni skatīs

no turienes, kur mūža gaisma lejas.

100 Šīs gaismas mūžību tik tad viņš matīs,

ja redzēs, kā pār salu bangas svaidās,

un to, ko stāsta niedres, tulkot pratīs.

103 Augt koki cietie, lapotie tur baidās,

nav dzīvot spējīgi tie šajā salā,

tie nespēj locīties kā niedres slaidās.

106 Jums tālākceļš nav rodams šajā malā;

lūk, rīts jau aust, pār zemi gaismu klādams,

jums saule parādīs, kā nokļūt galā.»

109 Tad zuda viņš; ne vārda nerunādams,

es savam vadonim tad stājos blaku,

ar acīm viņa prātu iztaujādams.

112 Viņš teica man: «Mēs iesim pa šo taku,

kas lejup ved uz zemo līdzenumu;

aiz manis nāc un vērā liec, ko saku!»

115 Jau ausma veica rīta krēslainumu,

kad tālumā ar dzirdi uzmanīgo

es saklausīju jūras bangojumu.

118 Nu gājām mēs pa leju vientulīgo

kā atraduši ceļu pazaudēto

un uzveikuši šaubu izmisīgo.

121 Pa rasu staigājām mēs, zālē sēto,

kas šajā pavēnī tik lēni žuva,

tad meistars abām rokām valgmi svēto

124 pie vaigiem lika man, līdz atkal guva

tie krāsu, ko bij elle nosvēpusi,

un asarās sirds atkal viegla kļuva.

127 Tad malā nonācām, kas redzējusi

nav mājup atgriežamies kuģinieku,

kurš vagojis šos ūdeņus reiz klusi.

130 Un sirmgalvim par patiku un prieku

viņš niedres zemīgās man apkārt kļāva,

lai zemodamies augstāk pacelts tieku.

133 Man savu brīnumu Dievs redzēt ļāva:

tā zaļotgriba bij, kas nenorima -

lai cik daudz zaļo stiebru meistars rāva,

136 to vietā atkal vienmēr jauni dzima.

Piezīmes

-5 Par Šķīstītavu. Dante to attēlo kā milzu kalnu, kas paceļas okeāna vidū dienvidu puslodē. Šķīstītavas kalnam ir nošķelta konusa veids. Krasta josla un apakšdaļa veido Priekššķīstītavu, bet augšējā daļa izveido septiņus Šķīstītavas lokus. Pašā augšā Dante novietojis Zemes Paradīzi.

Tādēļ, ka apdzied mirušo valstību.

) Episkās poēzijas mūza, vecākā no deviņām mūzām.

Par žagatām pārvērstās ķēniņa Piera deviņas meitas, kas bija iedrošinājušās sacensties ar mūzām. Šo notikumu apdzejojis Ovidijs «Metamorfozās».

19 Venēra.

21 Zivju zvaigznājam.

23 Tās simbolizē četrus senās pasaules elementus jeb «dabiskos» tikumus: gudrību, taisnīgumu, vīrišķību un mērenību.

32 Katons Jaunākais (95-46 p. m. ē.), Romas republikas valsts darbinieks, kas, nevēlēdamies pārdzīvot tās sabrukumu, Utikā devās nāvē (71). Dante viņu attēlo kā Šķīstītavas sargu, kuras virsotnē gars iemanto brīvību (Š. XXVII, 140-142).

40 Pret pazemes strautu, gar kuru dzejnieki iznāca no Elles.

50 Beatriče.

74 Pastardienā.

80 Katona sieva, kas mīt Limbā. Katons viņu atdeva savam draugam Hortenzijām, pēc kura nāves viņa atkal atgriezās pie Katona, vēlēdamās nomirt kā viņa Mnrcija.

83 Septiņus lokus.

88 Aiz Aherontas, kas apņem Elli.

94 Pazemības simbols.

98 Eņģeli, kas sargā Šķīstītavas vārtus.