1 Jau saule bij pie apvāršņa, kur liecas
tas loks, kas Jeruzalemei iet pāri
kā tilts, kas divus krastus vienot tiecas;
4 jau nakts, kas pretpusē tai veido pāri,
no Gangas izkāpa ar svariem rokās:
tiem jākrīt būs, kad nakts būs dienai pāri.
7 Lūk, kvēlā tvīksmē Aurora kā lokās!
Tās sārti baltā seja sāka blāvot,
jo dienu dzemdēja tā gaismas mokās.
10 Mums sirdi jūra nemitējās strāvot
kā tiem, kas turpināt grib ceļojumu,
kam aiztrauc sirds, kaut miesa paliek stāvot.
13 Kā Marss pirms rīta uguns sarkanumu
caur bieziem tvaikiem raida rieta pusē
un lejup sviež pār jūras viļņojumu,
16 kas mūžam neaprimst un neizsusē,
tā pāri selgai šurpu šāvās spīdums,
tik spējš, ka vārdi svētbijībā klusē.
19 Jau dienā pārgājis bij rīta svīdums,
bet spīdums šis jo spožāk iedzirkstījās,
un tajā mirdzēja viss viļņu līdums.
22 Tad kaut kas balts tam sānos parādījās,
es redzēju tur it kā gaismas šalti,
un apakšā balts veidols izdalījās.
25 Vispirms man parādījās spārni balti,
šis brīnums, jausmās briezdams, jūtas jauca;
tad ieraudzīju kuģi peldam stalti.
28 «Jel ceļos meties! Ceļos!» meistars sauca.
«Lūk, Dieva eņģelis! Tā priekšā liecies!»
Un lūgsnā dvēsele man augšup trauca.
31 Ja aklā sienā gars ir bieži triecies,
tad, redzot kuģi, nevajag kam buru,
tam skaidrs kļūs, pēc kā tas tumši tiecies.
34 Kā trauc šis eņģelis caur gaisu, kuru
tas šķeļ ar saviem spārniem mūžīgajiem!
Tas nāk, lai degtu gaismas ugunskuru.
37 No augstumiem tas nācis dievišķajiem,
kurp skatus vēršam, pilnību lai rastu,
un no tā stariem spoži mirdzošajiem
40 acs lejup liecās; brauca viņš uz krastu
tik liegi, ka pat ūdens nešļakstēja,
ar kuģi vieglu, veiklu, neparastu.
43 Viņš, priekšā stāvot, baltos spārnus slēja,
un likās man, ka saprast likt viņš grib to,
ko pasaulē gars atjaust nepaspēja.
46 «In exitu Israel de Aegypto» -
tā vienā balsī dziedāja simts garu
tam līdzās, un es sapratu: viņš grib to.
49 Tad meta krustu viņš, un tad ar sparu
tie metās krastā, un viņš projām trauca,
un atkal viļņi nejuta tā svaru.
52 Šī svešā vieta viņiem prātus jauca,
bij viņu jūtas satraukumā kultas,
tie skaļās balsīs cits pār citu sauca.
55 Jau diena sāka šaudīt savas bultas,
kas šķita arvien straujāk mērķi skaram
un Āzi izcēla no debess gultas,
58 kad, mazliet pierimstot šim ļaužu baram,
tie teica: «Jūs, šīs puses iemītnieki,
mums sakiet, kā līdz kalnam aiziet varam!»
61 Un Vergilijs tiem atbildēja: «Lieki
to jautāt mums: ne šeit mēs mitināmies,
tāpat kā jūs mēs esam svētceļnieki.
64 Mēs neilgi pirms jums šeit ieradāmies
pa ceļu grumbuļainu un tik stāvu,
ka šajā kalnā kāpt vairs nebaidāmies.»
67 Tās dvēseles, kas juta gaisa strāvu
man elpā plūstam, manas miesas svaru,
tās brīnījās, ka dzīvs šai vietā stāvu.
70 Kā sūtnim, kas nes rokā olīvzaru,
skrien pretī ļaudis ziņu gaidās spējās
un apkārt stāj ar dedzību un sparu,
73 tā dvēseles pie manas sejas sējās,
un šķita pat, ka svētlaimības ceļu
šobrīd nemaz tās staigāt nevēlējās.
76 Bet kā gan lai šo dedzību es peļu!
Lūk, viena mani apkampt trauc tik spēji,
ka kustināts tai rokas pretī ceļu.
79 Ak, ēna, cik tu gaistoša kā vēji!
Trīs reizes es tev rokas apkārt viju,
tu piekļauties pie krūts man nevarēji.
82 Es sejā pārvērtos, tik pārsteigts biju;
tad, vaļā raisoties, tā pasmaidīja,
un atgūdamies es to pavadīju.
85 Tā manas rokas maigi atraidīja;
tad, pazinis to, lūdzu parunāties,
un manu lūgumu tā izpildīja.
88 Tā sacīja: «Nemūžam nevar stāties
tā mīla, ko pret tevi izauklēju,
tai nāves ēna nevar pāri klāties.
91 Bet kādēļ tu šurp nāc?» Es atbildēju:
«Kazella mans, vēl atpakaļ es iešu.
Bet tevi sastapt šeit vairs necerēju.»
94 Viņš atteica: «Ne pārestību ciešu.
Ja augstais Lēmējs turējis man ceļu
bij ciet, vai tādēļ asaras gan liešu?
97 Es viņa gribā paļāvību smeļu.
Trīs mēneši jau, kopš ir atkal vaļā
šie vārti, un es rokas lūgsnā ceļu.
100 Viņš mani paņēma no krasta zaļā,
kur Tibras ūdeņi sāk kļūt jau sāļi,
un tā nu ticis esmu nāves daļā.
103 Zem viņa spārniem blakus man ir brāļi,
kam jāiet nav uz Aherontas pusi,
to balsis dzirdamas šeit tuvi, tāli.»
106 Es sacīju: «Ja nav tev atņēmusi
šī viņpasaule atmiņu un māku
to dziesmu dziedāt, kas reiz remdējusi
109 bij mani, kad es vēlmēs sadegt sāku,
tad dziedi to un pats tai līdzi skani,
jo noguris no gara ceļa nāku!»
112 «Tā mīla, kura runājas ar mani,»
viņš iesāka un dziedāja tik saldi,
ka manī tagad skan vēl saldi zvani.
115 Ak, svētā uguns, tu, kas sirdī valdi,
tu patiesībai pretī vadīt vari,
un tevi neapmānīs prāta maldi.
118 Pār mums šīs skaņas izlija kā stari.
Tad redzējām mēs cēlā gaismā tītu
šurp nākam sirmgalvi. ««Jūs, gausie gari,»
121 tas sauca, «ko jūs gaidāt? Citu rītu?
Uz kalnu steidziet, jums ir jānokasa
sev zvīņas, lai jūs Dievu ieraudzītu!»
124 Kā baloži, kas mēslos graudus lasa
un rāmi dūdo, barā pulcējušies
uz lauka, kuru klāj vēl rīta rasa,
127 tiklīdz tie no kaut kā ir izbijušies,
ar steigu projām trauc uz citu malu,
jo citām rūpēm tie ir nodevušies;
130 tā pēkšņi sāka rosīties pa salu
viss ļaužu pulks, tie ņudzēja bez skaita
kā tādi, kuri nezin ceļam galu;
133 un steidzīga bij arī mūsu gaita.
1-3 Dante uzskata, ka Šķīstītava un Jeruzaleme atrodas Zemes diametra abos galos, tādēļ tām kopējs apvārsnis.
4-6 Saskaņā ar viduslaiku ģeogrāfiju Jeruzaleme atrodas sauszemes pašā vidū, pārējās trīs ceturtdaļas zemeslodes klāj Okeāns. Vienādā attālumā no Jeruzalemes atrodas austrumos Gangas grīva, rietumos - Herkulesa stabi (Gibraltāra šaurums). Kad Jeruzalemē saule riet, pie Gangas tuvojas nakts. Aprakstītajā gadalaikā, pavasara saulgriežos, nakts atrodas Svaru zvaigznājā. Rudenī, kad nakts būs garāka par dienu, nakts izies no Svaru zvaigznāja.
46 Kad Izraēla tauta izgāja no Ēģiptes (lat.).
57 Saulei lēcot, Mežāža zvaigznājs bija virs meridiāna, bet tagad sācis virzīties uz rietumiem.
92 Komponists un dziedātājs, Dantes draugs.
98-99 Kopš 1299. g. Ziemsvētkiem, kad tika izsludināta Romas baznīcas jubileja ar grēku piedošanu visiem tās dalībniekiem (E. XVII, 28-33).
104 Pazemes upe, kas ieskauj Elli (E. III, 78).
112 Tā sākas Dantes kancone, kas ievada «Dzīru» trešo traktātu.