1 Pie miera diena devās. Naktij briestot,
kad visas dzīvās būtnes miegā laidās,
viens sēdēju es, vakarblāzmai dziestot,
4 un grimu nomodā, un grimu gaidās,
to ceļu pārcilādams un to sirdi,
kas, viņu iedama, vēl daudzkārt svaidās.
7 Ak Mūza, cēlais prāts, jel mani dzirdi,
jel palīdzi, mans gars, kas, pierakstīdams,
ko skatījis es, dvēselē man virdi!
10 Es teicu: «Dzejniek, mani pavadīdams,
vēl pārbaudi, lai nebūtu par vēlu,
vai nodoms tavs ir svēts un neapstrīdams.
13 Par Eneju tu teici, Trojas dēlu,
kas bijis asiņu un sāpju bridējs,
lai nemirstībā kļūtu mums par tēlu.
16 Un tādēļ, ja tam visa ļauna nīdējs
bij laipnīgs dižu mērķi gatavojis,
ko nelga neaizsniegs, ne glaimīgs līdējs,
19 un taisnu ceļu bij tam izveidojis
caur Romas dvēseli un impēriju
un debess valstībā to novietojis;
22 es citu iznākumu negaidīju:
bij Roma kļuvusi par svēto vietu,
kur īsto pēcteci es ieraudzīju.
25 Bij Anhīss paredzējis īsto lietu,
un Enejs cēlās gudrā saprašanā,
lai uzvarai un slavai pretī ietu.
28 Bij Pāvils liels tai savā gribēšanā.
Bij lemts, lai ticību viņš stiprinātu,
kas vestu mūžīgajā dzīvošanā.
31 Bet sevī nejūtu es spēku krātu,
ar kuru Enejam spēt līdzināties
vai arī Pāvilam lai līdzās stātu.
34 Tu aicini no tevis neatstāties,
bet baidos es, ka muļķīgs būs šis gājiens:
jel prātīgs esi - var man ļauni klāties!
37 No varas augstākas ja nāktu mājiens,
tad šādam padomam es paklausītu.
Bet ja nu jāpārcieš man Dieva rājiens?»
40 Un, raugoties uz leju, tumsas tītu,
es teikto atkal domās pārcilāju:
tas nācis bij ar varu negaidītu.
43 «Par tavām bažām tevi netiesāju,»
man atteica šī cēlā vīra ēna,
«un tomēr es ne velti līdz tev gāju
46 un tevi pavadu, kad vēsma rēna
nakts tumsā saceļas un tevi biedē
kā noslēpums, kā zvēra gaita lēna.
49 Nu tavas bažas man ir jāizkliedē,
tev teikšu es, kā tevi ieraudzīju,
lai patiesība šī tad tevi dziedē.
52 Kad es starp debesīm un elli biju,
tur skaista donna manus skatus sēja,
tā sauca mani, un es paklausīju.
55 Kā zvaigznes viņas acis atmirdzēja,
ne sieviete tā šķita man, bet svētā,
kad eņģeļbalsī viņa pavēlēja:
58 - Ak dvēsele, tu laipnā, izredzētā,
tu dzīvoji reiz pasaulei par slavu,
dīgs mūžu mūžos sēkla, tevis sētā!
61 Mans draugs ir pazaudējis taku savu,
viņš tagad maldās tumšā līdzenumā
un priekšā redz tik baisu mežu, gravu.
64 Es baidos, ka viņš jūtu apmulsumā
par vēlu saņems manu palīdzību,
kas drosmi viņam dvestu satraukumā.
67 Lai tava sirds tam rāda atsaucību!
Lai tavi pūliņi tam glābiņš būtu!
Lai top man miers caur tavu līdzdalību!
70 Es, Beatriče, tevi turpu sūtu;
šurp nāku, bet vēl atgriezties es vēlos:
man runāt liek tā mīla, kuru jūtu.
73 Es tevi slavināšu vārdos kvēlos
tā kunga priekšā, kura gaisma silti
mirdz tiem, kas sevi ieliek darbos cēlos.
76 - Ak donna cildenā, kas cilvēkcilti
cel pāri pasaulei, - es atbildēju,
- sirds vēlējumi tavi netiks vilti.
79 Tik ļoti tavu gribu novērtēju,
ka paklausīt - jau šķiet man kavēties;
ik tavu mājienu es uztvert spēju.
82 Bet saki man, kā gan tu nevairies
pie grēciniekiem nokāpt dzīlē baigā
no plašuma, kur alksti atgriezties? -
85 - Tiem varu - teica viņa - vērties vaigā,
jo sāpju zīmogs nav man nepazīstams;
nav bail man no tās vietas, kur tie staigā.
88 Tik ļaunais spēks ir nīdējams un nīstams,
no TĀ ir jābaidās, TAS ļaunu dara;
no cita ne, jo cits jau nava bīstams.
91 Es esmu svaidīta no Dieva gara,
es varu izbrist visu jūsu postu,
un neskar mani elles liesmu vara.
94 Grib svētā Madonna, lai drošu ostu
tu sagatavotu šim ceļiniekam,
lai lielam redzējumam gaišs viņš mostu. —
97 Tā teica Lučijai: - Tev viņa priekam
un viņa balstam jābūt viņa gaitā.
Lai savu svētību tam sajust liekam! -
100 Tā devās - viņa teica - solī raitā
turp, kur ar Raheli mēs runājāmies.
Tīrs bij tās smaids, ko ļaunums nesamaitā.
103 Mēs redzējām to mūsos noraugāmies,
tā kādu laiku runāja mums līdzi,
tad teica viņa, un mēs mitējāmies:
106 - Ak, Beatriče, kādēļ nepalīdzi
tu tam, kas tevi mīlēja tik ļoti?
Kam ļauj tam cīnīties pa nāves līci? -
109 Nav daudzi bijuši tā iekvēloti
kā es caur viņas runu iespaidīgo:
man visi prāti bija apskaidroti;
112 un atstāju es vietu svētlaimīgo
un devos šurp, jo sirdī paturēju
es tavu godīgumu bezgalīgo. -
115 Pēc vārdiem šiem es raudzīt neiespēju
tās asaras, kas viņai acīs bija,
tās viņai izlauzās ar varu spēju;
118 es steidzos šurp, kur zvērs šis slienas rija
un, niknumā pret tevi sasliedamies,
no skaistā kalna tevi atbaidīja.
121 Kādēļ tu kavējies vēl vairīdamies?
kam sirdi nīcini tu šaubās lētās?
Ej droši, draugs, uz priekšu lūkodamies!
124 Par tevi gādā sievietes šīs svētās,
ko pašas debesis tev sūtījušas.
Vai ilgi tevi nedrošība mētās?»
127 Kā puķes, saltu nakti pārcietušas,
ver vaļā ziedus, taisnus izslien kātus,
kad atkal sauli viņas uzņēmušas,
130 tā jutu atkal spēkus stiprinātus,
un runāt sāku es ar brīvu garu,
un cēla drosme vadīja man prātus:
133 «Tu, žēlsirdīgā, kas man devi sparu,
un laipnā, tu, kas mani uzklausīji,
lai jaunu ceļu atkal iet es varu!
136 Un tu, kas manī vēlmi iedēstīji
tev sekot turp, kur vada roka tava,
tu pirmais man šo ceļu parādīji.
139 Man meistars esi! - līdzīga tev nava;
kā māceklis es tavā priekšā stāvu.»
To teicis, izgāju uz ceļa sava,
142 pa taku kāpdams, mežonīgu, stāvu.
16 Dievs.
24 Romas pāvestu; pēc tā laika uzskatiem Romas pāvesti bijuši apustuļa Pētera
pēcteči.
25 Eneja tēvs.
28 Leģenda stāsta, ka apustulis Pāvils ticis uzrauts debesīs un nokāpis arī ellē.
52 Limbā (E. IV, 24).
70 Dante mīlēja Beatriči, kopš viņu pirmoreiz ieraudzīja deviņu gadu vecumā. Kad
viņa 1290. g. 25 gadu vecumā mira, viņš savā grāmatā «Jaunā dzīve» deva solījumu
pasacīt par viņu to, kas nekad nav teikts ne par vienu sievieti. Dievišķajā Komē-
dijā Beatriče ir debesu gudrības un atklāsmes simbols.
71 Domāta Paradīze.
97 Kristiešu svētā.
101 Sk. P. XXXII, 8.