1 Un, kamēr pēkšņā trauksmē izkliedējās
pa lauku tie, pret kalnu pavērsusies,
kur tiesā taisnība, man domas sējās
4 pie uzticamā biedra: aizsteigušies
no lauka prom, uz svēto kalnu skrējām
un nebijām ne brīdi apstājušies.
7 Man likās, pārmetumu mokām spējām
viņš ļāvies bij: ak, skaidrā sirdsapziņa,
kam sāp pat niecīgs malds! Mēs nedzirdējām
10 vairs ļaužu balsis, viņa straujā dziņa
tad pieklusa un solis gausāks kļuva.
Mans prāts, man cieši turoties aiz viņa,
13 nu pletās plašs un sāka briest kā druva,
un skats pret kalnu pacēlās, kas, slējās
pret debesīm, un sirds man mieru guva.
16 Un saule, kura sārtām liesmām lējās
man mugurā, pret manu stāvu šķēlās,
tās stari man pār galvu laidelējās.
19 Es pavērsos, jo manī bailes cēlās,
ka esmu pamests, un tad ieraudzīju,
ka manā priekšā baisa tumsa vēlās.
22 «Kam šaubies tu? Ar tevi vienmēr biju
un būšu,» viņš man teica mierinādams,
«vai cauri briesmām tevi nevadīju?
25 Nāk Neapolē vakars, ēnas klādams
pār maniem pīšļiem, pats kam metu ēnu,
kad staigāju es, dziesmas modinādams.
28 Jel nebrīnies, ka nemetu vairs ēnu!
Jo debesis jau neaizēno stari,
kas lejup nāk caur telpu dzidri rēnu.
31 Tu karstumu un salu izciest vari -
to augstā griba mums ir nolēmusi:
tai tuvodamies, acis neatdari!
34 Tik nelga cer, ka prāts uz katru pusi
var braukt pa ceļu, ko tam nomērīja
tā Būtne, sevī trīs kas ietvērusi.
37 Ak, cilvēki, jel palieciet pie quia\
Jo, ja jau jūs it visu redzēt spētu,
kādēļ gan Marijai tad dzemdēt bija?
40 Cik daudz gan slāpju bijis neremdētu
tiem, kas šīs slāpes dzesēt gribējuši!
Tie cieš nu moku, sevi izauklētu.
43 Nu mūža mājās sen jau iegājuši
ir Aristotelis un Platons.» Klusi
tad ceļu turpinājām. Nonākuši
46 kad bijām piekalnē, kur uzslējusi
bij stāvu sienu klints, bez runas liekas
mēs domājām, kurp iet, uz kuru pusi.
49 Kur ceļš uz Turbiju ar jūru tiekas,
tas, lai cik akmeņains un kraujains būtu,
pret klinti šo kā lēznas kāpnes liekas.
52 «Mums kāpiens nebūs viegls, to es jūtu,»
man teica meistars, soli gausinādams.
«Kā veikt bez spārniem šādu gaitu grūtu?»
55 Un kamēr, savu domu risinādams,
viņš galvu lieca, lejā lūkodamies,
un augšup vēros es, zem kraujas stādams,
58 pa kreisi ieraudzīju tuvojamies
es pulka dvēseļu; tik ļoti lēnām
tās virzījās, ka šķita nekustamies.
61 Es teicu: «Meistar, no šīm lejām rēnām
jel pacel acis: lūk, kur soļo gari!
Tu padomu drīz gūsi no šīm ēnām.»
64 Tad skati viņam iedegās kā stari,
viņš atteica: «Mans dēls, lai spārnus plestu
tev ticība, to liesmās stipru dari!»
67 Tie soļoja tik gausi, it kā nestu
sev plecos smagumu; tik tālu bij tie,
ka akmeni līdz tiem pat neaizmestu.
70 Šie ļaudis, šķīstīšanai izraudzītie,
tad pieplaka pie stāvās klinšu sienas,
un likās, gurst tiem prāti, šaubās dzītie.
73 «Jūs, beiguši kas savas mūža dienas,»
tiem teica meistars, «jūs, ko nāve šķina,
kam pretī mieram visas ilgas slienas,
76 bet kam vēl ceļš šai kalnā jāturpina,
jel sakiet, kā mēs tajā uzkāpt spētu,
jo netīk zaudēt laiku tam, kas zina.»
79 Kā aitas lēnām atstāj savu sētu,
pie zemes purnu liekdamas un skatu,
tā, it kā brīvība tās iebiedētu;
82 no pirmās neatkāpjas ne par matu
it visas pārējās, tai virsū spiežas,
kad stājas tā, un neredz ceļu platu;
85 tā redzēju es, kā mums pretī griežas
tie pirmie no tā svētlaimīgo pulka,
kam godīgums un mulsa sejās viežas.
88 Kad tie, kas priekšā bij, vairs saules spulga
pie klinšu iedobuma nemanīja,
tie apstājās: kā izprast to bez tulka?
91 Un tad ar pārējiem tie vārdus mija
un tad uz atpakaļu kāpties sāka,
un visi pārējie tiem paklausīja.
94 «Ko izskaidrot jums nespēj jūsu māka,
to teikšu jums: jūs redzat būtni dzīvu;
tā ēnu met. Ir griba varenāka
97 tam lejup mājusi caur staru plīvu,
lai augšup kāptu tas pa stāvo krauju,
šo ceļu dzīvs tas ies ar soli brīvu.»
100 Tā meistars sacīja ar balsi strauju.
Un tas, kurš priekšā bij, tiem pavēlēja:
«Uz priekšu ejiet! Atgriezties jums ļauju.»
103 Tad viens no tiem pret mani rokas slēja
un vaicāja ar balsi atvilgušu:
«Vai mani tavas acis sazīmēja?»
106 Es lūkojos ar skatu saspringušu:
viņš bija blonds, ar seju piemīlīgu,
bet viena uzacs bij tam šķelta pušu.
109 Kad noliedzu ar balsi pazemīgu,
ka redzējis to būtu, parādīja
viņš savās krūtīs rētu pamatīgu.
112 «Es Manfrēds,» teica viņš un pasmaidīja,
«es mazdēls Konstancei, tās tālredzību
jūt Aragona vēl un Sicīlija.
115 Man daiļa meita ir. Ar mīlestību
es vadīju to. Kad tai būsi tuvu,
tad izstāsti tai visu patiesību!
118 Kad divus nāves dūrienus es guvu,
es raudot Dievam lūdzu piedošanu
un Viņa rokās brīvs no mokām kļuvu.
121 Viņš piedeva ikkatru grēku manu,
jo labestībai ir tik lielas rokas,
ka tajās ticīgais gūst pestīšanu.
124 Ja mācītājs no Kozencas, kam sokas
tos medīt, kurus Klements norādījis,
šos vārdus būtu lasījis, tad mokas
127 tik gaužas nebūtu man jācieš bijis,
tad mani kauli dusētu pie tilta,
kur biedru pulks man miesas apbedījis.
130 Tos tagad lietus mazgā, saule silta
tos balina, un smiltīs nav tiem kapa,
nav piemiņai tiem goda uguns šķilta.
133 Gars cer, kaut arī nolādēts tas tapa,
vēl ieiet mūžīgajā mīlestībā,
kamēr vēl zaļos cerībai kaut lapa.
136 Un tomēr tam, kas miris atstumtībā
no Svētās Baznīcas, kaut nožēlotu
tas arī grēkus, jāstāv pacietībā
139 pie stāvās klints, lai laiku, debess dotu,
kurš trīsdesmitreiz pārsniedz zemes laiku,
kopš lāstu nes tas, lūgsnās izlietotu.
142 Kad Konstance reiz skatīs tavu vaigu,
tad neļauj šaubām viņas sirdī stīdzēt
un dari ticībā to atkal maigu!
145 Jo tie, kas tur, tie iespēj daudz mums līdzēt.»
25-26 Ar imperatora Augusta pavēli 19. g. p. m. ē. mirušā Vergilija mirstīgās atliekas tika pārnestas no nāves vietas Brundūzijas(Brindizi) uz Neapoli un tur apbedītas.
37 «Tādēļ ka» (lat.). Taču viduslaikos quia tika lietots arī ar nozīmi quod («kas»). Sholastiskā zinātne, balstoties uz Aristoteli, izšķīra divējāda veida zināšanas: scire quia - esošā zināšanas, un scire propter quid - esošā cēloņu zināšanas.
Vergilijs ieteic aprobežoties ar pirmā veida zināšanām, neiedziļinoties esošā cēloņos.
Sk. E. IV, 134 136.
Ligūrijas jūras kalnainās piekrastes pats galējais rietumu punkts.
Neapoles un Sicīlijas karalis no 1258. līdz 1266. g., Fridriha II (E. X, 119) dēls, nesamierināms pāvesta ienaidnieks, izslēgts no baznīcas. Cīņai ar Manfrēdu pāvests uzaicināja Anžu Kārli (Š. VII, 110). Benevento kaujā 1266. g. Manfrēds krita, un viņa karaliste pārgāja Anžū Kārļa rokās.
Sk. P. III, 118.
Konstance, Aragonas Pedro III (Š. VII, 109) atraitne, kurš 1282. g. iekaroja Sicīliju.
Ka Manfrēds kā izslēgtais no baznīcas neatrodas ellē.
Kozencas arhibīskaps, zvērēja izdzīt Manfrēdu no tā zemes, pāvesta Klementa IV uzdevumā izraka Manfrēda mirstīgās atliekas, kas bija apbedītas pie Benevento tilta, un pārnesa tās Verdes upes otrā krastā, ārpus Neapoles karaļvalsts robežām.