1 Kad prieku pārdzīvojam mēs vai bēdas,
ir dvēselē vairs tikai viena vara,
no citām palikušas nav pat pēdas;
4 Šis fakts mums teic, cik maz tai domai svara,
ka dvēsele mums neesot tikai viena:
kas saka tā, tie nezina, ko dara.
7 Un tādēļ šķiet: ir acu priekšā siena,
kad dvēseli kaut kas ir piesaistījis -
pat nemani, kā projām aiziet diena.
10 Jo viens tas spēks ir laiku uzklausījis,
bet otrs dvēselei ir lidot licis,
ir sējis viens, bet otrs atraisījis.
13 Kad klausījos šo garu neapnicis
un nemanīju sauli paceļamies,
tad es pie pieredzes šīs biju ticis.
16 Tad garus vērojām mēs pulcējamies,
tie sauca mums pie pašas kalna kājas:
«Šeit redzat ceļu augšup aizvijamies.»
19 Ir platāka tā sprauga, kurai stājas
gar malām ērkšķu krūmi sargādami,
kad vīna kalnā ogas brūninājas,
22 par taku, kuru gājām klusēdami,
pa priekšu vadonis un es aiz viņa,
aiz sevis ļaužu pulku atstādami.
25 Par ļaudīm kādreiz dzirdēta ir ziņa,
kas Bismantovā kāpuši pa taku,
bet šeit ir vajadzīga lidotdziņa;
28 šeit spārni vajadzīgi - to es saku,
tā cerība un gaisma, ko man dedzi,
mans vadonis, kas vienmēr nāc man blaku.
31 Ar savu gādību tu mani sedzi,
kad augšup kāpām mēs pa šauro eju:
tu katru negludumu iepriekš redzi.
34 Kad atskatījāmies uz dziļo leju,
virs kuras slējās kailas klinšu kraujas,
«Kurp tālāk?» teicu, pievērsis tam seju.
37 «No manis lai tavs solis neatraujas!»
viņš atbildēja. «Nav vēl ceļam gala.
Šeit mums uz Dieva prātu jāpakļaujas.»
40 Bij augstu virsotne, un kalna mala
daudz stāvāka par rādiusu bija,
kas ceturtdaļu apļa pušu dala.
43 Man smagums visos locekļos jau lija,
es saucu: «Tēvs, man spēki izsīkuši!»
Viņš apstājās un mani pagaidīja.
46 «Mans dēls, tur drīz mēs būsim nonākuši,»
viņš teica un uz joslu norādīja,
ko klinšu izciļņi bij veidojuši.
49 Tā viņa vārdi manī iedzirkstīja,
ka visi grūtumi bij aizmirsušies,
līdz kalna josla man zem kājām bija.
52 Tad abi apsēdāmies, pagriezušies
pret austrumiem, no kurienes mēs kāpām,
no mokām noietajām atģidušies.
55 Nu bij mums atpūta, pēc kuras slāpām;
par sauli brīnījos, jo pamanīju
tās starus mūs no kreisās puses trāpām.
58 Un dzejnieks, redzēdams, cik pārsteigts biju,
ka gaismas rati Akvilonu šķīra
no mums, man teica: «To es sagaidīju,
61 ka šķitīs tā tev burvestība tīra.
Ja Dvīņiem spogulis vēl talkā nāktu,
kas dienas laivu lēnām augšup īra,
64 viss Zodiaks tad zvaigznes kopā vāktu
un, sakļāvies ap Lāci, sarkans grieztos,
ja vien tas jaunu ceļu neiesāktu.
67 Lai tavā prātā skaidrība reiz viestos,
liec vērā, ka šis kalns, pār kuru krītam
tu redzi spožos starus, saules šķiestos,
70 ir pretpols Sinonai, un nedalītam
to apvārsnim ir jābūt, taču cita
ir hemisfera, kurā šobrīd mītam.
73 Un tādēļ ceļš, pa kuru braukdams, krita
no ratiem Faetonts, šai pusē liecas
tas otrādi: tā, kā tev arī šķita.»
76 «Pret tevi pateicībā sirds man sliecas,»
es sacīju. «Kad doma apjukusi
un neziņā pēc skaidrības prāts tiecas,
79 tu gaismu nes - nu man tā uzaususi:
ir ekvators, pār kuru saule zvēro,
kurš iet starp saules un starp ziemas pusi
82 un katrai vienlīdzīgu daļu mēro,
mums ziemeļos, bet jūdu pēcnācēji
tur Sionā to dienvidmalā vēro.
85 Tu, kas man prātu apgaismot tā spēji,
jel teic, cik daudz vēl jāiet mums, jel sūti
man ticību, ko vienmēr manī sēji!»
88 Viņš atbildēja: «Sākt šo gaitu grūti,
kad stāvi apakšā un augšup veries,
bet, augstāk kāpjot, ceļu vieglu jūti.
91 Pie ticības ar drošu prātu tveries,
lai tā ir neizsīkstoša kā aka,
un tad pie sava uzdevuma ķeries!
94 Pie mērķa tevi aizvedīs šī taka,
un mieru gūsi tu un laimi svētu.
Man nav nekas tev vairāk jāpasaka.»
97 Un tad mums likās, it kā sadzirdētu
mēs kādu balsi - mēs to uzklausījām.
«Varbūt vispirms tu mazliet pasēdētu,»
100 tā sacīja, un tad mēs ieraudzījām
pa kreisi lielu laukakmeni blāvam,
ko iepriekš šajā vietā nemanījām.
103 Tad tuvojāmies ļaužu pulkam prāvam,
tos redzējām mēs citu klāt pie cita
aiz akmens milzeņa tā ēnā stāvam.
106 Un viens no tiem, kas noguris man šķita,
tur sēdēja, ar rokām ceļus skāvis,
tam mati risušie pār seju krita.
109 «Mans mīļais pavēlniek, man šķiet, ka kļāvis
ir slinkums to pie krūtīm tā kā brālis,»
es teicu. «Kas tā laiskoties tam ļāvis?
112 Viņš slinkumam tup paspārnē kā cālis.»
Tad sacīja šis vīrs: «Nu kāp, ja vēlies!»
pats nekustīgi sēdēdams kā pālis.
115 Tad atģidos, no kurienes viņš cēlies,
un viņam pretī spēru soļus platus,
kaut locekļos man gurdums smags bij smēlies.
118 Viņš, galvu celdams, saglauda sev matus
un vaicāja: «Vai redzēji tu sauli
no kreisās puses vadām savus ratus?»
121 Tam vārdi nedzīvi bij tā kā prauli;
es pasmaidīju: viņš tik jocīgs bija,
tik stīvi likās visi viņa kauli.
124 «Par tevi prieks, Belakva, manī lija,»
es sacīju. «Vai pavadoņus gaidi?
Jeb atkal tevi nomāc apātija?»
127 Viņš teica: «Veltīgi par mani smaidi.
Sēž eņģelis, lai mani pasargātu
no vietas tās, kur atskan moku vaidi.
130 Nav laiks, lai debess mani aicinātu:
tām tikreiz jāapgriežas ir ap mani,
cik man bij gadu, dzīvei dāvinātu.
133 Tik lūgšana, kas skan kā maigi zvani
no sirds, kas kvēlo Dieva mīlestībā,
spēj ātrāk svētlaimībā ievest mani.»
136 Tad dzejnieks mani savā nerimtībā
uz priekšu sauca; augstu uzkāpusi
jau bija saule savā varenībā,
139 un Marokā jau nakts bij ienākusi.
Platoniķu mācībai par dveseles trejādību un maniheju mācībai par dvēseles duālismu.
Grūti pieejams kalns Itālijā.
Ziemeļu vējš; šeit - ziemeļi.
Saule: ja Saule būtu Dvīņu zvaigznājā.
Jeruzalemei (Š. II, 1-3).
Florencietis, kas izgatavoja grifus lautām un ģitārēm. Dante draudzējās ar viņu un mīlēja klausīties viņa spēli.