1 Es biju nu jau atstājis šo ēnu
un gāju savam vadonim pa pēdām,
kad citu redzēju; ar skatu lēnu
4 tā lūkojās uz mums no klinšu grēdām
un sauca: «Tam tur cauri neiet stari,
tas staigā dzīvs bez raizēm un bez bēdām!»
7 Turp acis vērsis, redzēju, kā gari
uz mani noraudzījās brīnīdamies.
«Es ceru, ka tu ātrāk paiet vari,»
10 man teica meistars. «Kam tu apstādamies
uz viņiem skaties dziļām bažām vaigā?
Lai melš tie, ko vien vēlas, runādamies!
13 Aiz manis nāc un neklausies to klaigā!
Kā tornis stāvi: kaut vai negaiss brāžas,
tā smaile neliecas pat vētrā baigā.
16 Ja viena doma otrai pakaļ drāžas,
tad mērķis aizvien vairāk attālinās,
jo sadurdamās domas lūst un gāžas.»
19 «Es nāku,» teicu es. Kurš atrast zinās
gan citu atbildi? Man seju klāja
tas sārtums, kurā vaina izlīdzinās.
22 Mums priekšā ceļam pāri ļaudis gāja
un «Miserere» dziedāja, bet manot,
kā ķermenis mans saulei pretī stāja,
25 tie, dziesmai vēl līdz galam neizskanot,
«O!» iesaucās; no viņiem atdalījās
tad divi un mūs sveica, galvas klanot,
28 bezgala pārsteigti tie izrādījās,
tiem mana ēna neizpratni viesa.
Dot atbildi tiem meistars nevairījās:
31 «Tas, ko jūs redzat, ir patiešām tiesa,
jūs varat iet, lai citiem pavēstītu,
ka viņa ķermenis ir dzīva miesa.
34 Lai kāds ar mulsums viņiem prātus tītu,
ir viņa sirds tiem plaši atvērusies:
viņš nāk, lai draudzību tiem parādītu.»
37 Tik ātri migla nav vēl pacēlusies,
ar baltu pienu visas krāsas jaucot,
kad saule jau ir zemu nolaidusies,
40 cik ātri tie, pār klinšu bluķiem traucot,
pie savējiem jau bija nonākuši,
un šurp tad visi griezās, skaļi saucot.
43 «Šie ļaudis, kuri pulkā atsteiguši,»
man teica dzejnieks, «šurpu solī naigā,
kā liekas, kaut ko lūgt tev nolēmuši.»
46 «Ak, dvēsele, kas svētlaimībā staigā
tais miesās, kurās gaismu ieraudzīji,»
tie sauca, «ļauj mums tevi skatīt vaigā!
49 Varbūt ar kādiem pazīstams tu biji
no tiem, ko redzi šeit, un pavēstīsi
tur zemē, ka ar viņiem vārdus miji.
52 Mums dzīves mirkļi bija pārāk īsi,
lai gūtu pestīšanu, jo ar varu
mūs nāvē dzina - to tu pastāstīsi.
55 Dievs nolēmis mums gaidu laiku garu,
lai mēs iekš viņa beidzot mieru gūtu,
un tagad ilgām kveldēt liek mums garu.»
58 Es atteicu: «Jums, gari, līdz es jūtu,
un, kaut starp jums es laikam nepazīšu
nevienu pašu, taču, ja jums būtu
61 kāds vēlējumies, es to izpildīšu;
man mieru meklēt lemts un cilvēcību,
kamēr vien vadonim es pēdās mīšu.»
64 Tad teica viens: «Par tavu labvēlību
mums šaubu nav; kaut tikai liktens ļautu,
ka spētu just mēs tavu aizgādību!
67 Ja kādreiz redzēsi tu zemi, skautu
starp Kārļa zemi un starp Romāniju,
tad, atrazdamies Fāno, lūdz tās tautu,
70 lai, sirdī sienot rožukroņa viju,
tā mani pieminētu un es tiktu
no lāsta tīrs, ar ko es apkrauts biju.
73 No turienes es nācis; bet, lai migtu
es nāves miegā, dziļu brūci cirta
man antenoru zemē: daudz ko sliktu
76 par mani Este domāja, un tvirta
bij viņa roka, un es mokās miru;
nu dvēsele no miesas man ir šķirta.
79 Bet, ja es būtu aizbēdzis uz Miru,
kad Oriāko ciemā lenkts es tiku,
tu redzētu, kā savu laivu iru
82 pa dzīves viļņiem vēl ar labpatiku.
Bet purvā skrēju es un dūņās kritu,
man asins šļācās, dzīvs vairs nepaliku.»
85 Un tad es izdzirdēju balsi citu:
«Jel atšķetini manu dzīves dziju,
kas samežģījās, pasaulē kad mitu!
88 Bonkonte Montefeltro kādreiz biju;
Džovanna ir jau mani aizmirsusi,
un tādēļ šeit vairs vārdu nepārmiju.»
91 Es teicu: «Kāda vara aizdzinusi
no Kampaldīno tevi ir tik tālu,
ka tava kapavieta izgaisusi?»
94 «Ak!» atbildēja viņš ar seju bālu,
«pie Arkiāno, kura Apenīnos
aiz Kazentīno mest sāk viļņu vālu,
97 es nonācu ar brūci rīklē - brīnos,
ka dzīvs vēl biju es, - un neredzēja
neviens, kā asinīs ar nāvi cīnos.
100 Bet kājas mani nest vairs nevarēja,
un, saukdams Dievmāti, es zemē kritu,
un miesa asinis pār smiltīm lēja.
103 Tad Dieva eņģeli es redzam šķitu,
tas nāca klāt, bet elles sūtnis sauca:
- Ak, velti savas plaukstas priekā situ!
106 Šī dvēsele no manis projām šmauca…
Bet toties miesu ņemšu es ar varu! -
Un, bešā palicis, tas dusmās kauca.
109 Ja ūdens kļuvis siltumā par garu,
tas gaisā biezē, tvaikos gūzmojoties,
kad vēsums skar to. Tā ar niknu sparu,
112 ar ļaunu gribu prātam biedrojoties,
velns dūmus sacēla un lielu vēju:
viņš šādi gribēja nu iztrakoties.
115 Es, dienai dziestot, redzēt nevarēju
vairs kalnu grēdas, kuras migla klāja,
it visa debess dvesa baismu spēju;
118 tad lietus lējās un vairs nenostāja,
un drīz pa visiem grāvjiem straumēm gāzās
tas ūdens, kas vairs zemē nesagāja;
121 pret lielo upi tas uz priekšu drāzās,
nekas to apturēt vairs nevarēja,
tas putodams pār visiem šķēršļiem brāzās.
124 Arkjāno straume, neganta un spēja,
tad manas sastingušās miesas rāva
uz Arno, it nekas vairs nelīdzēja,
127 pat krusta zīme, ko virs krūtīm kļāva
man rokas nāves brīdī: un ar varu
tad Arno saltie viļņi mani skāva.»
130 «Kad būsi nostaigājis ceļu garu
un spēkus guvis, guruši kas bija,»
tad dzirdēju es sakām trešo garu,
133 «tad mani atceries: es esmu Pija,
es Sjēnā dzimu, Maremmā es miru;
tas vīrs, kas gredzenus ar mani mija,
136 tas pārāk rūgtu pasniedza man dziru.»
23 «Apžēlojies!» (lat.) - psalms.
64 Jākopo del Kasēro no Fāno pilsētas Ankonas markā, kura atradās starp Anžū Kārļa II zemi, t. i., Neapoles karalisti, un Romaņju. Naidodamies ar Adzo VIII d'Esti, Ferāras marķīzu, viņš, būdams 1298. g. uzaicināts podesta amatam Milānā, aiz piesardzības brauca cauri Padujas valdījumiem, bet šeit, Orjāko, viņu noslepkavoja Adzo algotņi.
75 Padujiešu zemē: uzskatīja, ka Paduju dibinājis trojietis Antenors.
79 Pilsētiņa starp Orjāko un Paduju.
88 Grāfa Gvido da Montefeltro (E. XXVII, 5) dēls, kas vadīja Areco gibelīnus cīņā
pret Florences gvelfiem un 1289. g. 11. jūnijā krita Kampaldīno kaujā.
89 Bonkontes atraitne.
95 Arno pieteka.
96 Kalns Apenīnos.
133 Pija dei Tolomei.
135 Pijas vīrs Nello dei Pannokjeski, kas aiz greizsirdības viņu noslepkavoja kādā no savām pilīm Sjēnas Maremmā.