1 Kad spēlētājs no kauliņspēles ceļas,
tad zaudētājs, viens būdams savās bēdās,
vēl dažas reizes liek, lai kauliņš veļas;
4 bet promgājējam līdzi viņa pēdās
iet visi citi: triec tie balsī skaļā
un jūtas pacilāti veiksmes vēdās;
7 viņš paklausās, ko slavē tie, ko paļā,
un vienam otram atmet kādu nieku,
un lūk, no pūļa viņš ir ticis vaļā.
10 Tā, nezinādams, kā lai projām tieku
no ēnu bara šī, kas mani kļāva,
es visu apsolīju tiem par prieku.
13 Tur bij kāds arecietis, kuru kāva
Gīno di Tako ļaunā atriebībā,
tur bij kāds cits, ko straume dzelmē rāva.
16 Tur Federīko lūdzās pazemībā
un vīrs no Pizas, kura nāves mokas
Marcuko stiprināja dievbijībā.
19 Tur grāfu Orso redzēju un to, kas
bij ticis kauts aiz skaudības un naida,
bet nebij grēkiem aptraipījis rokas -
22 Pjērs de la Brošs tas bij, un šeit tas gaida,
bet brabantiete, kaislēm kļūstot rēnām,
lai darbus apdomā, kas ellē raida!
25 Kad beidzot biju brīvs no visām ēnām,
kas manī meklēja sev aizgādnieku,
lai ātrāk tiktu svētajos, es lēnām
28 tad uzrunāju savu pavēlnieku:
«Tu kādā vietā noliedzi, ka liekties
var debess likumi caur lūgsnu sieku;
31 bet ļaudis šie pēc tā tik vien grib tiekties:
vai veltīga ir viņu cerēšana,
vai nespēju līdz tavai domai sniegties?»
34 Viņš atteica: «Ir skaidra doma mana;
un viņu cerība nav velti sēta,
tik vajadzīga īsta.saprašana:
37 jo augstā taisnība - tā nekļūst lēta,
ja viņu lūgšanās ar sirdi klausies:
dzēš vainas mīlestības uguns svēta;
40 bet gaismas stars caur tumsu neizšausies
līdz tam, kam lūgsna būs tik izdarība,
kam dvēsele pie Dieva nepiekļausies.
43 Lai šaubās nezūd tava paļāvība!
Lai cēlā donna dod tev sirdij ziņu,
kur prāta aprēķins, kur patiesība!
46 Tu drīz jo drīzi ieraudzīsi viņu,
tā kalna galā stāv ar laimes smaidu
un remdina ikkatru tumšu dziņu.»
49 «Tad neliec, pavēlniek, lai ilgāk gaidu!
Kalns ēnu met jau. Nav man ceļš par grūtu,
tu nedzirdēsi, noguris kā vaidu.»
52 Viņš atbildēja: «Lai mēs tālāk kļūtu,
mums šodien jānoiet, cik vien mēs spēsim,
bet raudzīsim, lai ceļš tev citāds būtu.
55 Mēs sākumā vēl donnu neredzēsim,
jo viņu aizsedz kalns, un viņas stariem
tik ātri pretī iziet nevarēsim.
58 Bet lūk, kur, nošķīries no citiem gariem,
viens raugās šurp: tas rādīs īsto taku,
lai neklīstam pa apkārtceļiem gariem.»
61 Pie viņa pienācām: ko lai tev saku,
tu, godīgais un lepnais lombardieti?
Tu - dzejnieks,'kuram grūti stāties blaku.
64 Man liekas, klusēšanas saitēm sieti
ir tavi vārdi, kad, mūs uzlūkodams,
tu man kā mierā stājies lauva šķieti.
67 Tad Vergilijs, tam labudienu dodams,
to lūdza, lai tas viņam parādītu,
kur ceļš vislabākais uz augšu rodams.
70 Bet viņu lūdza tas, lai pastāstītu
viņš tam par mūsu zemi, mūsu dzīvi;
tik rāms tas stāvēja, lai uzklausītu,
73 ko vēstīs viņš, tik gaišs kā sirmie krīvi.
Kad vārdu «Mantuja» tas padzirdēja,
tam sastingušie vārdi kļuva brīvi,
76 no savas.vietas viņam pretī skrēja
šis vīrs un sauca: «Dārgais mantujieti,
Sordello esmu es!» un pretī slēja
79 tas viņam savas rokas. Silti lieti
šķiet, sirdi bij tam vaļā raisījuši,
un tajā riesties sāka maigi dzieti.
82 Ak, Itālija, tie, kas pieļāvuši,
bez stūres vētrā ka tev buras plīvo,
par mauku māju tevi pārvērtuši.
85 Kur šajos krastos rast to vietu brīvo,
kur droši irties varam mēs aiz tevis,
kur tavi iemītnieki mierā dzīvo?
88 Kaut pavadu tev Justiniāns devis,
neviena nav, kam tavos seglos sēsties:
ar to vēl vairāk kauns tev ir no sevis.
91 Tik tevi šaustīt, savā starpā ēsties,
līdz viss, ko cēlis gars, būs drupās gruvis,
ir prātā tiem, ko dzen tik alka plēsties.
94 Nu lūk, cik mežonīgs šis zirgs ir kļuvis,
jo nav to vadījuši droši pieši:
tas nav no Dieva gara elpu guvis!
97 Kam, vācu Albert, pameti to? Tieši
tu biji tas, kas cerību vēl viesa,
kas spētu seglos noturēties cieši.
100 Pār tavām asinīm lai taisnā tiesa
no zvaigznēm nāk! Neviens jūs negādājāt,
lai dzīvs ir gars un paēdusi miesa.
103 Ar tēvu abi jūs tik mantu krājāt,
jūs citiem valdītājiem gājāt pēdās
un impērijas dārzu plicinājāt.
106 Slīgst Kapeleti un Monteki bēdās,
trīc šausmās Filipeski un Monaldi,
par kuriem baiļu spoki ņirdzot mēdās.
109 Nāc, nežēlīgais, raugi, cik ir saldi
tie tavu dižciltīgo varas spaidi,
nāc un to drausmās ļaundarības valdi!
112 Nāc un uz savu Romu skatu raidi!
«Mans ķeizar, kādēļ nevadi tu mani?»
skan viņas saucieni un viņas vaidi.
115 Nāc, paklausies, kā skan tie mīlas zvani!
Un ja ar tevī nedzims žēlsirdība,
tad pakaunies, kā ļaužu mēlēs skani!
118 Lai nāk, Dievs augstais, tava mīlestība!
Par mums šai zemē krusta mokas cieti.
Lai sirdīs krīt mums tava patiesība!
121 Bet varbūt to, kas derēs mums reiz lieti,
tu savās dzīlēs dzemdē, kaut vēl grūti
to mūsu prātam tvert un turēt cieti?
124 Ik pilsētu kā mēslu pilnu kūti
ar tirāniem mēs redzam piedraņķotu,
tur katrs plātīzeris izriež krūti.
127 Ak, mana Florence, cik apgaismotu
mēs tevi skatām: tavi runasvīri
ir vienai valstij kļuvuši par rotu!
130 Cits taisnību slēoj sirdī - brīnums tīri,
ka dzīva tā - bet tavējiem to redzam
no mēles gaisā šaujamies kā svīri.
133 To patiesību lai mēs neapsedzam:
tie naski katrā sabiedriskā lietā
pat nelūgti sauc: «Mēs to guni dedzam!»
136 Nu priecājies uz pamata šī cietā:
tev miers un gudrība, un bagātība!
Ka tā tas ir, tas redzams katrā vietā.
139 Kas Atēnu un Spartas likumība!
Vai var ar upi salīdzināt valkus?
Kam gan šī antīkā mums cilvēcība!
142 Tu savus likumiņus aud tik smalkus,
ka caurs jau novembri, ko darināji
tu oktobri - tik gādā jaunus valkus!
145 Tu mainīji un mainīt nenostāji,
vai likums tas, vai tikums, vai ar nauda,
un savus locekļus tu jaunināji!
148 Vai tev kaut drusku padomāt ir jauda?
Cik līdzīga tai slimajai tu esi,
kam pat vairs pēļi nav nekāda bauda:
151 tāpat kā viņa grozoties tu dvesi.
Tiesnesis Beninkasa.
Sjēnas bruņinieks un laupītājs.
Arecietis Gučo Tarlāti.
16 Federiko Novollo, no grāfu Ovidi dzimtas.
18 MarcukoSkornidžāni.kura dēlsGflno («virs no Pizas») tika noslepkavots 1287. g., bet kurš augstprātīgi piedeva slepkavam.
19 Orso deļji Alberti, ko noslepkavoja viņa brālēns. Viņš bija dēls Napoleonem, vionam no diviem brāļiem, kas viens otru noslepkavoja un cieš sodu Kainā (E.
XXXII, 40-60).
22 Franču karaļa Filipa III Drošsirdīgā ķirurgs, vēlāk galminieks. Karaļa sievu, Brabantes Marija, viņu apvainoja viņas dēla noindēšanā, un viņš tika sodīts nr nāvi.
78 13. gs. dzejnieks, kas rakstījis provansiešu valodā, dzimis Mantujā, tāpat kā Vergilijs, miris, kā stāsta, varmācīgā nāvē.
88 Sk. P. VI, 10.
97 Albrehts I, Hābsburgu Rūdolfa dēls, vācu imperators un «romiešu karalis-no
1298. līdz 1308. g.
105 Itāliju.
106-107Dzimtas Itālijā, kuras savā starpā naidojās.