1 Kad sirdīs jutām prieka ugunskuru,
Sordello jautāja, mūs nopētījis:
«Kas esat jūs, ko savās skavās turu?»
4 «Pirms Dievs šo kalnu bija izraudzījis
tām dvēselēm, ko viņš bij izredzējis,
bij Oktaviāns mani apbedījis:
7 Es esmu Vergilijs; un pazaudējis
es debesis dēļ savas neticības,»
tā teica meistars, vārdus nemeklējis.
10 Kā tāds, kas, ieraudzījis parādības,
sāk domāt, vai patiešām tas tā bija,
un minstinās, jo trūkst tam pārliecības,
13 tāds bij Sordello; tad tam acīs lija
tā gaišā atjausma, kas šaubas veica,
un viņu tas uz krūtīm noskūpstīja.
16 «Tu, latīņtautas slava,» tā viņš teica,
«tu izaugi kā koks no sīka stāda,
un tavus augļus manas lūpas sveica.
19 Vai debesis man žēlastību rāda,
ka redzu dižāko no Romas kokiem?
Ja nāc no elles, teic, no loka kāda?»
22 «No sāpju valstības caur visiem lokiem,»
viņš atbildēja, «esmu šurpu nācis:
Dievs mani bruņoja pret baismas spokiem.
25 Un ne par to, ka pārāk daudz es vācis,
par to, ka maz, man liegta saule cēlā:
par to, ka vēlu biju saprast sācis.
28 Tur, kur vēl nedeg moku liesma kvēlā,
kur visu leju redz tik tumsā tītu,
kur tikai nopūtas skan dvesmā žēlā,
31 tur es starp nevainīgiem bērniem mītu,
ko nāves zobi bija nokoduši,
pirms viņi sāka iet pa dzīves rītu;
34 tur mītu es starp tiem, kas pazinuši
trīs svētos tikumus vēl dzīvē nava,
kaut pārējos tie godā turējuši.
37 Ja vien to iespēj zināšana tava,
varbūt, ka ceļu tu mums parādītu
līdz vietai tai, kur sākas šķīstītava.»
40 «Turp neatrast jums taku, kājām mītu,»
viņš teica, «jācer ir uz gadījumu;
ja drīkstu, es jūs labprāt pavadītu.
43 Bet lūk, jau riets sāk sārtot debess jumu,
un naktī nevaram mēs augšup doties,
ir labāk padomāt par patvērumu.
46 Ar prieku sagaidīs jūs ierodoties
tās dvēseles, kas mīt tepat pa labi,
no sirds jūs apsveiks tās, jums parādoties.»
49 «Kā saprast to? Vai netiksim mēs abi
uz priekšu tādēļ, ka mums neatļaus to
kāds cits, vai paši būsim mēs kā stabi?»
52 «Tev neuzveikt to varu, tumsas austo,»
Sordello sacīja. «Pēc saules rieta
tev nepārkāpt to robežu, šeit sprausto;
55 iet tevi nekavēs nekāda lieta,
tik tumsa dzēsis dzirksti tev ikvienu,
un griba būs tev nevarībā sieta.
58 Tu vari paieties gar klinšu sienu
un lejāk nokāpt, apkārt taustīdamies,
kamēr vēl apvārsnis ir slēdzis dienu.»
61 Tad pavēlnieks mans teica brīnīdamies:
«Ved mūs, līdz būsim vietā nonākuši,
kur priecināts es tikšu patverdamies!»
64 Kad gabaliņu bijām pagājuši,
es kalnā ieraudzīju iedobumu
kā leju, ūdeņi ko izgrauzuši.
67 «Lūk, šeit mēs atradīsim patvērumu,»
tā teica ēna, «sēdēsim šeit klusi,
līdz atkal rīts sāks sārtot debess jumu.»
70 Tas taks, ko kāja bij šeit ieminusi,
ne lēzens bij, ne stāvs; tas veda lejā,
tur, kur bij augstums sarucis uz pusi.
73 Par smaragdu, ko dzejnieks apdzied dzejā,
par zeltu krāšņāki bij ziedi, kuri
mums tūkstoš smaržām saldi dvesa sejā.
76 Tie kvēloja kā spoži ugunskuri,
un likās, it kā piemistu ik ziedam
kāds noslēpums, ko trīsot rokās turi.
79 «Salve, Regina» dzirdēju es dziedam
tās dvēseles, ko lejā ieraudzīju,
it kā tās paklausītu zizlim viedam.
82 «Pirms saule vērpt beigs savu staru viju,»
Sordello teica, «es jums pastāstīšu
par tiem, ko šajā pulkā saskatīju.
85 Pie viņiem lejā es jūs nevadīšu:
šeit, klausīdamies manā runāšanā,
jūs labāk redzēsit, ko parādīšu.
88 Tas, kurš visaugstāk sēd un domāšanā
šķiet nogrimis par to, ko nav tas veicis,
un neņem dalību šai dziedāšanā,
91 bij ķeizars Rūdolfs, Dievs tā gaitu sveicis,
glābt Itāliju varu licis pūrā,
bet aizgāja tas, sevi neizteicis.
94 Tas, kurš to remdina šai domā sūrā,
bij valdnieks zemē, ūdeņi kur sākas,
ko Moldāvā veļ Elbā, Elba jūrā:
97 tas bija Otokars; par viņu sacīt nākas,
vēl autiņos viņš pārāks bij par dēlu,
kam bārda bij, bet domas - necilākas.
100 Tas strupdegunis, kas ar runu kvēlu,
šķiet, apsēdis, lūk, tur to labsirdīgo,
viņš mira, aptraipīdams ziedu cēlu:
103 nu apraud viņš to brīdi nelaimīgo.
Bet otrs kļāvis plaukstā savu zodu.
Tā nopūtu vai dzirdat grūtsirdīgo?
106 Par franču briesmoni, kas nezin godu,
tā tēvs un sievastēvs šeit drūmi domā,
tie viņa darbus pārdzīvo kā sodu.
109 Tas muskuļotais vīrs, kas gaišā omā
ar lieldeguni dzied tik saskanīgi,
ir dižu pērli radis dziļā jomā;
112 ja jaunais zēniņš, kas tur pazemīgi
aiz viņa sēd, reiz valdnieks būtu kļuvis,
šo pērli glabātu tas uzticīgi;
115 neviens no brāļiem nav šo balvu guvis,
ne Federiks, ne Jēkabs: ir tiem troņi,
bet zem šiem troņiem daudz kas ir jau puvis.
118 Tie, kuriem galvā cēlāki mirdz kroņi,
tos nevar atstāt tādiem mantojumā,
kam lūgšanā skan alkatīgi toņi.
121 Ak, cik gan reti pāriet zarojumā
tas krietnums, kas ir gadiem stumbrā krājies
un gaismo sirdi savā starojumā!
124 Tas siržu lietus nav vēl šodien stājies,
kas smags un rūgts pār Lieldeguni lija,
kad viņam pāri nāves vāks bij klājies;
127 par savu sēklu nevarīgāks bija
tās dīgsts, kas dzinās brašs uz pavasari;
tā dzīvi tukšas alkas aizpildīja.
130 Tur vientulīgi sēdot redzēt vari
tu Henriku, šo rāmo angļu vīru:
no viņa auga varenāki zari.
133 Gviļjelmo es gandrīz vairs neatšķiru,
tik zemu tas; viņš mira kara ēzē,
nu viss šis karš par postu kļuvis tīru
136 gan Monferāto, gan ar Karnavēzē.
6 Imperators Augusts (Š. III, 25-26).
28 Limbā (E. IV, 25-151).
35 Ticību, cerību un mīlestību.
36 Senās pasaules elementāros tikumus (Š. I, 23).
79 «Esi sveikta, ķēniņiene!» (lat.) - baznīcas himna.
91 Hābsburgu Rūdolfs, tā sauktās «Svētās Romas impērijas» ķeizars no 1273. līdz 1291. g. .
97 Otokars II, čehu karalis, Rūdolfa ienaidnieks, kas 1278. g. krita kaujā ar viņu.
100 Franču karalis Fīlips III Drošsirdīgais, kas cieta sakāvi karā pret Aragonas karali Pedro III un mira atkāpdamies 1285. g., aptraipīdams savu ģerboni - lilijas.
101 Indriķis Resnais, Navarras karalis (miris 1274. g.), kas izprecināja savu meitu Fīlipa Drošsirdīgā dēlam Fīlipam IV Skaistajam, «franču briesmonim» (106), kurš valdīja no 1285. līdz 1314. g.
109 Aragonas karalis Pedro III (miris 1285. g.).
110 Anžū Kārlis I (ap 1226-1285). Anžū grāfs Kārlis, franču karaļa Ludviķa IX brālis, pāvesta aicināts, devās karā pret Manfrēdu (Š. III, 112) un 1268. g. pakļāva Neapoli un Sicilļjn. 1282. g. Palermo uzliesmoja sacelšanās pret frančiem (t. s. «Sicīlijas vespera»), un parSicīlijas karali tika izvēlēts Aragonas Pedro III. Kārlim
palika Neapoles karaliste. 112 Pedro III vecākais dēls Alfonso III (miris 1291. g.).
116 Sicīlijas Federiks II, miris 1337. g., Pedro trešais dēls. Aragonas Jēkabs II, miris
1327. g., Pedro otrais dēls.
127-128 Anžū Kārļa I dēls Kārlis II.
131 Anglijas karalis Henriks III (miris 1272. g.), Eduarda I tēvs.
133 Gviļjelmo Spadalunga, Monferāto un Karnavēzes marķīzs. Alesandrijas pilsētas iedzīvotāji, kas bija sacēlušies pret viņu, saņēma viņu gūstā un ievietoja dzelzs būrī, kur viņš mira 1292. g. Viņa dēla neveiksmīgais karš pret Alesandriju vēl ilgi postīja zemi.