1 Jau saule savu miera ostu sveica;
šai stundā jūrnieks atceras to dienu,
kad mīļie draugi ardievas tam teica;
4 dzird sevī svētceļnieks tik balsi vienu,
tik mīlas balsi, kad no tāles zvani
kā raudot dzied par aizejošo dienu.
7 Kad vārdus netvēra vairs prāti mani,
tad kāda ēna, kas šai lejā mita,
ar roku, augšup celtu, lūdza mani,
10 to uzklausīt. Cik atdevīgas šķita
tai plaukstas, pastieptas uz austrumpusi,
it kā tā Dievam teiktu: «Nav man cita!»
13 «Te lucis ante» - nav vēl skanējusi
šī dziesma padevīgāk kā šai brīdī,
nav sirdi man tik ļoti pacēlusi.
16 Šīs svētās skaņas īsā laika sprīdī
jau dziedāja viss pulks ar sejām šķīstām
kā madonnas, pie krūts kas bērnu zīdi.
19 Nu acis vērs uz patiesībām īstām,
mans lasītāj: būs šoreiz ļoti plāna
tā drāna, kurā gudras lietas vīstām.
22 Tik rāmu, raisītu no katra māna
es redzēju šo pulku grimstam gaidās,
un katrs biedru juta sev pie sāna;
25 un redzēju: no augšas lejup laidās
turp divi eņģeļi kā zvaigznes košas,
un šķēpi mirdzēja to rokās slaidās.
28 Tiem apkārt vijās drānas plīvojošas
kā zaļas lapas, tikko uzplaukušas
no pavasara elpas dzīvinošas.
31 Viens nolaidās uz radzes nolīkušas
mazliet virs mums, bet otrs - otrā malā:
bij dvēseles pa vidu palikušas.
34 Tiem dzirkstis redzēju es šķēpu galā,
kā staru vainags mirdzēja tiem mati,
un jutos es kā svētlaimības salā,
37 bet seju spožumā man lūza skati.
«Tie leju sargāt nāk no čūskas,» teica
Sordello, sūta Marija tos pati.»
40 Tad truucās mana sirds, ko bailes veica,
pret vadoni kā putns straujā skrejā,
līdz augums drebošais tā plecus sveica.
43 Sordello sacīja: «Mēs kāpsim lejā
un parunāsim ar šīm dižām ēnām:
kad tās jūs redzēs, prieks tām atplauks sejā.»
46 Trīs soļus, liekas, nokāpu es lēnām,
tad viens tik cieši mani uzlūkoja,
kā pazīt gribēdams. Ar dvesmām rēnām
49 jau krēsla biezēja, jau vakaroja,
un tomēr to, kas bij starp mūsu skatiem
līdz šim vēl slēpts, tā it kā apskaidroja.
52 Un tad mēs sastapāmies smaidiem platiem:
kāds prieks, ka tevi, Nīno, sveikt šeit varu,
ka neesi braucis tu ar grēka ratiem!
55 Tad sasveicinājos es ar šo garu:
un viņš man jautāja: «Kā nonāci tu
pie kalna šī pa ūdensceļu garu?»
58 «Ak!» teicu tam, «es bēdu vietās mitu,
tās šorīt atstāju, un dzīvi pirmo
vēl dzīvoju, jau domādams par citu.»
61 Šie vārdi viņu un Sordello sirmo
kā spēji pērkondārdi likās skaram:
tā ūdens, kurā akmens iemests, virmo.
64 Viens Vergiliju sauca, otrs garam,
kas bij tam blakus, pievērsās un teica:
«Lūk, Dieva brīnumus mēs skatīt varam.»
67 Tad sacīja viņš man: «Dievs tevi sveica,
tev savu žēlastību atvēlēdams,
viņš lielu brīnumu caur tevi veica.
70 Kad turp reiz tiksi, viļņus pārvarēdams,
Džovannai teic, lai lūdz tā to, kas žēlo,
ikkatram nevainīgam atbildēdams.
73 Es nedomāju, ka tās mātei kvēlo
pret mani sirds: tā savas lentes baltās
nost ņēma, bīdamās, ka nenovēlo.
76 Bet uguni dzēš dzīves vētras saltās,
un sievietē dziest ātri mīlas liesmas,
un zīmes tās, uz kapa plāksnes kaltās,
79 tā odze, kuru svēpē kara briesmas,
diezin vai viņai tik daudz laimes dāvās,
cik dāvāja reiz gallūrieša dziesmas.»
82 Tā teica viņš, un acīs viņam šāvās
tā taisnā degsme, liecinieks kam kļuvu,
ko, slēpdams sirdī, paust viņš neatļāvās.
85 Tad skatiens vērsās man uz debess druvu,
uz vietu, kurā zvaigznes lēnāk griežas,
kā spieķi ritenim, kas asij tuvu.
88 Un meistars teica: «Dēls, kas tev tur viežas?»
Es viņam atteicu: «Trīs spīdekļi,
no kuriem gaisma aizvien tālāk šķiežas.»
91 Tad bilda viņš: «Tie četri gaismekļi,
ko šorīt redzēji, jau nogājuši,
to vietā tu šīs zvaigznes ieraugi.»
94 Kad sarunā šai bijām iegrimuši,
Sordello sauca: «Rāpulis jau klātu!»
Un, tiklīdz acis bijām pavērsuši
97 pret vietu, klinšu sienas nesargātu,
tur čūska bij, kā tā, kas augli rūgtu
reiz Ievai deva, lai to kārdinātu.
100 Starp puķēm vijās tā, it kā tās plūktu,
pa laikam muguru sev laizīdama,
it kā šo bestiju kāds ciemos lūgtu.
103 Un likās, kāda vara neredzama
tad debess ērgļus cīņai iedvesmoja,
un, viņu zaļos spārnus sajuzdama,
106 kas stipām vēdām gaisu savirmoja,
prom bēga čūska; eņģeļi tad klusi
uz savām vietām atkal aizlidoja.
109 Tā ēna, kas pie mums bij pienākusi,
kad tiesnesis to sauca, nemitīgi
kā gaidās lūkojās uz manu pusi.
112 «Lai svece, kam tu seko paļāvīgi,
rod vienmēr vasku tavā glabātavā,
lai tu uz mērķi ietu nemaldīgi!»
115 viņš iesāka. «Vai kādreiz ceļā tavā
ir Valdimagra bijusi? Kas zina,
kā tiem tur iet: tur mitu dzīvē savā.
118 Es vārdā saukts Kurrādo Malaspīna;
ne vecais esmu, bet no viņa cēlies:
vēl zeļ tie asni, ko reiz mīla dzina.»
121 «Tur bijis neesmu,» teicu tam, «bet smēlies
par jūsu zemi esmu zināšanas,
tās vārds pār visu Eiropu ir vēlies.
124 Mirdz slavā jūsu nams no godāšanas,
to zin pat tie, kas nezin turp vēl taku,
ko turp nav vedušas vēl darīšanas.
127 Jūs varat ticēt tam, ko es jums saku:
gods jūsu ļaudīm ierakstīts ir vaigā,
prot viņi cienīt zobenu un maku.
130 Šai pasaulē, kur nešķīstība klaigā,
ar spožām pāva spalvām greznojusies,
tie vieni paši taisnu ceļu staigā.»
133 «Nu ej!» tad sacīja viņš. «Iegūlusies
vēl nebūs saule septiņreiz tai gultā,
ko spārda Auns, kad, galvā sakņojusies,
136 tev patiesība plauks, kas domas bultā
uz cēlu mērķi skrien, un nevajadzēs
tev peldēt strautā, svešu mēļu kultā,
139 jo upe neapstājas klinšu radzēs.»
Sordello bija apklusis, un dvēseles beigušas dziedāt.
«Tevi pie gaismas robežas /lūdzam/…» (lat.) - baznīcas vakarhimna.
Nīno Viskonti, Gallūras un Sardīnijas judikātu tiesnesis (pārvaldītājs) (E. XXII, 83), grāfa Ugolīno mazdēls un sāncensis (E. XXXIII, 14). Miris 1296. g.
Nīno Viskonti mazgadīgā meita.
Tās māte Beatriče nenēsāja ilgi baltās lentes - atraitnības simbolu. Viņa otrreiz apprecējās ar Galeaco no Milānas Viskonti dzimtas, kurš pieredzēja smagu likteni.
Milānas Viskonti dzimtas ģerbonī bija čūska, kas aprij mazuli.
Nīno Viskonti ģerboni bija gailis.
Trīs zvaigznes, kas šai stundā spīd pie dienvidpola, simbolizē ticību, cerību un mīlestību (Š. VII, 35).
91-92 Sk. Š. I, 23.
116 Mngrns upes ieleja Lunidžānā.
118 Kurrādo Malaspīnn Jaunākais - Lunidžānas marķizs, miris ap 1294. g. Marķīzi Malaspīnas sirsnīgi uzņēma trimdinieku Danti 1306. g.
233-.Z35Saule vēl septiņas reizes nebūs iegājusi Auna zvaigznājā, kurā viņa atrodas pašlaik, t. i., nebūs vēl pagājuši septiņi gadi.