1 Jau baltu sāka mazgāt austrumpusi
tā daiļava, ko Titons iemīlēja,
no sava drauga skavām izbēgusi;
4 jau viņas spožais kronis atmirdzēja,
kas atveidoja radījumu salto,
kad šaustīdams tas savu asti slēja;
7 jau melnais naktsputns gar malu balto
bij šajā vietā divus soļus spēris,
un trešajam jau cēla spārnu stalto;
10 kad es, tik ilgi acis neaizvēris,
tepat, kur bijām, dziļā miegā slīgu,
it kā es būtu magoņsulu dzēris.
13 Tai stundā, kad mēs dzirdam bezdelīgu
pirms rīta skumjas sviežam debess jumā,
kā atceroties bēdu sendienīgu,
16 un prāts kā svētceļnieka klejojumā
no pasaulīgām domām atbrīvojas
un dievišķīgs ir savā redzējumā,
19 es sapņoju, ka ērglis gatavojas
uz laupījumu krist, un visas spalvas
tā spārnos tīrā zeltā iezaigojas;
22 Man likās, tā bij vieta, kur aiz galvas
reiz Ganimēdu ērglis augšup cēla,
lai dieviem dāvātu viņš savas balvas.
25 Tad putna spārni strauji gaisu šķēla,
kā zibens šāvās tas un mani grāba
un nesa turp, kur karsta uguns svēla.
28 Šais liesmās elpa kļuva man jau slāba,
es kliedzu, bet neviens man neatsaucās,
līdz sapnis pārtrūka: tas mani glāba.
31 Tā kādreiz Ahilejs no miega traucās
un raudzījās ar neizpratni tīru,
jo galvā tam it visas domas jaucās,
34 kad māte to no Hīrona uz Skīru
bij aizmigušu rokās aiznesusi,
kaut grieķi tomēr atrada šo vīru;
37 kā trūkos es, kad pēkšņi izgaisusi
bij sapņa vara: krūtīs kāpa vājums,
un sirds man bija šausmās sastingusi.
40 Man blakus bija tik mans mierinājums,
bij saule divas stundas pakāpusies,
un acu priekšā pletās jūras klājums.
43 «Ja tava jūta vēl ir sakļāvusies,»
mans pavēlnieks man teica, «plet to vaļā!
Jo mūsu taka šeit ir izbeigusies.
46 Tu ticis esi Šķīstītavas daļā:
lūk, klintis, kas to cieši ieslēgušas,
un lūk, tā vieta, kur tā veras vaļā.
49 Pirms dienas gaismā bija pārtapušas
tās krāsas, ko bij ausma iedegusi,
pār tevi puķes bija nolīkušas,
52 kad tava dvēsele bij aizmigusi;
tad šurpu nāca donna un man teica:
- Es esmu Lūcija, es atnākusi,
55 lai paņemtu līdz to, ko gurums veica;
es viņa ceļu atvieglināt vēlos. -
Sordello līdz ar citiem viņu sveica,
58 tad viņa, tevi nesot, staros kvēlos
uz augšu devās; es tai pēdās gāju.
Kad izlasīju viņas skatos cēlos,
61 ka šeit ir ieeja, es tencināju
šo būtni, bet kā sapnis viņa gaisa.»
Kā tāds, kas veicis šaubu mirkli vāju,
64 kam miera dzelmē izlīst stunda baisa,
kad atklājusies tam ir patiesība,
tāds kļuvu es, un manas ilgas kaisa
67 uz priekšu traukt, un mana gatavība
bij vadonim tik skaidri samanāma,
ka droša kļuva viņa paļāvība.
70 Tev, lasītāj, būs labi saklausāma
tā augstā nots, kas izskan jūtā skaļā;
jel nebrīnies: šeit daudz kā cildināma.
73 Kad bijām nonākuši tajā daļā,
kur pirmīt likās man, ka palikusi
ir, klintīm sašķeļoties, sprauga vaļā,
76 es vārtus redzēju - tur atsegusi
bij klints trīs pakāpienus mirgojošus -
un vārtu sargu redzēju es klusi
79 uz augšējā tur sēdam. Žilbinošus
tfi kailais zobens starus atspulgoja,
acs nepanesa spīdumus tik košus.
82 Tad brīdi viņš mūs abus uzlūkoja
un sacīja: «Ko meklējat šai vietā?
Kas jūs šurp doties vieniem pilnvaroja?
85 Ir goddevība jārāda ik lietā,
lai likumi visaugstie netiek skārti.»
Tad meistars viņam teica balsī cietā:
88 «Pirms dienā dzisuši bij ausmas sārti,
no debesīm šurp nāca donna svēta
un sacīja mums: - Ejiet, tur ir vārti! -»
91 «Ja jums ir šāda gaita izredzēta,»
tā teica sargs, «jums atvērsies šī siena
un ienākšana netiks aizkavēta.»
94 Tad uzkāpām uz pirmā pakāpiena,
tas bij no marmora, tik balta, gluda,
ka tajā seja spulgojās ikviena.
97 Tas otrs bij no akmens tumši ruda,
tam pāri krustām šķērsām švīkas gāja
un grubuļainā repējumā zuda.
100 Bet trešais, augšējais, kas abus klāja,
tik sārts kā asinis, kas šļāc no rētas,
kā porfīrs savas liesmas mirdzināja.
103 Tur sēdēja un vērpa domas svētas
cēls Dieva eņģelis uz sliekšņa zaiga,
kas sēja dimantdzirkstis neredzētas.
106 Man teica vadonis: «Zem viņa vaiga
tev ceļos jāmetas ar pazemību,
lai vārtus atslēdz viņa roka maiga.»
109 Pie viņa svētām kājām žēlsirdību
es lūgtin lūdzos, gaidot pievārtē,
pie krūtīm sizdams, rādot padevību.
112 Viņš septiņreiz man pierē vilka P
ar šķēpa galu, sacīdams: «Šīs rētas
tev nomazgāt būs savā dvēselē.»
115 Kā pelni vai kā zemes izkveldētas
bij viņa tērps, bet rokā, augšup celtā,
bij divas atslēgas kā liesmas svētas.
118 Tā viena sudrabā, tā otra zeltā
bij kalta; kad viņš abas cilāt sāka,
man gaisa gaidu smagme, sirdī veltā.
121 «Tā viena atslēga ir vērtīgāka,»
viņš sacīja, «bet, lai ar otru slēgtu,
ir vajadzīga gudrība un māka.
124 Ja slēdzot zobi robiem pāri lēktu
vai ari spraugā būtu ieķērušies,
no barga sprieduma jūs neizbēgtu.
127 Man teica Pēteris: - Kaut kļūdījušies
mēs reizēm ielaižot, nav jāatkratās
no tiem, kas mums pie kājām nometušies. -»
130 Un tad viņš vaļā grūda durvis platās
un teica: «Ejiet; bet man jābrīdina:
tiek izdzīts katrs, atpakaļ kas skatās.»
133 Kad metāls metālu šais eņģēs trina,
cik spalgi, durvīm atveroties, spiedza
ikkatra svēto vārtu ass! Kas zina,
136 vai Tarpeja, kas savu mantu liedza,
kad Cēzars Metellu prom aizmānīja,
vai arī tā tik gaužām skaļi kliedza.
139 Tad mana dzirde balsis saklausīja,
man likās, dzied tās «Te Deum laudamus»\
ar jauku mūziku tās jauktas bija.
142 Tā Dieva vārdus, sirdij godināmus,
māc dažkārt ērģeļskaņu bangotne
un padara tos grūti saklausāmus:
145 tu brīžiem uztver tos, bet brīžiem ne.
2 Trojas ķēniņa Priama brālis. Daiļava, Titona piegulētajā (la concubina), skaidrota
dažādi. Visticamāk, ka ar to domāta Aurora, rīta blāzma.
8 No nakts sākuma jau bija pagājušas divas stundas.
15 Stāstu par nelaimīgās ķēniņienes Proknas māsu Filomelu, kas tika pārvērsta
bezdelīgā (Š. XVII, 19-21). '
23 Skaists jauneklis, ko Zevs viņa skaistuma dēļ no Idas kalna Friģijā lika ērglim
aiznest uz Olimpu, kur viņš kļuva par dzērienu pasniedzēju dieviem.
27 Līdz uguns sfērai, kas pēc tā laika uzskatiem atradās starp gaisa sieru un Mēness
debesīm.
31 Kad grieķu jauneklis Ahilejs auga pie kentaura Hīrona (E. XII, 66, 71), dieviete
Tetida, viņa māte, zinādama, ka viņam draud bojāeja karā, gulošu viņu pārnesa
uz Skiras salu. Taču šeit viņu ar viltu atrada Uliss (Odisejs) un Diomeds (E.
XXVI, 61, 62).
112 «Peccatum» (lat.) - grēks. Kāpjot Šķīstītavas kalnā, jāatbrīvojas no septiņiem
nāves grēkiem.
136 Klints Romas Kapitolijā, kur glabājās valsts kase. Kad Cēzars pieprasīja izdot
šo kasi, tautas tribūns Lūcijs Cecīlijs Metells viņam to liedza; Cēzaram nācās
atvērt durvis ar varu.
140 «Tevi, Dievs, slavējam» (lat.) - baznīcas himna.