1 Kad bijām mēs aiz sliekšņa, ko ik reizi
mēdz aizmirst gars, kad grimst tas slieksmē ļaunā,
jo taisni izliekas tam ceļi greizi,
4 es, spēcinājies paļāvībā jaunā,
uz vārtiem neskatījos, ciet kas vērās,
lai netiktu es ārā izdzīts kaunā.
7 Uz augšu kāpjot, skats man apkārt vērās
uz klintīm, kas kā viļņi bangojoši
gar abām pusēm mūsu takai svērās.
10 Tad vadonis mans teica mudinoši:
«Mazliet tik veiklību likt lietā pūlies,
tad atbalstu tu atradīsi droši!»
13 Tā klunkurodams nebiju vēl kūlies:
jau guris spīdēt, mēness izdilušais
bij atdusēties savā gultā gūlies,
16 kad beidzās mūsu gājiens ieilgušais;
tā palicis aiz mums šis ceļš nu bija,
kā adatai caur aci izlīdušais.
19 Tā vieta it nekā mums nesolīja,
kur stāvējām: visapkārt vientulība,
ne dzīvas dvēseles tur nemanīja.
22 Mums blakus slējās kalns kā bezgalība,
tā pleci mums zem kājām nebij plati:
bij malā bezdibeņa bezcerība;
25 un, cik vien spēja aizsniegt mūsu skati,
mēs ceļa neieraudzījām neviena,
bij aina visur viena un tā pati.
28 Tad redzēju, ka stāvā klinšu siena,
pa kuru neuzkāpt, ir izveidota
no marmora, tik balta tā kā piena.
31 To tēli greznoja kā cēla rota:
t ā māksla, kuru Dieva gars mums māca,
nav Polikletam, nedz ar dabai dota.
34 Tas eņģelis, no debesīm kas nāca,
mums nesdams miera vēsti sengaidīto
un lāstu noņemdams, kas ļaudis māca,
37 tur stāvēja ar sirdi atraisīto
tik īsts, ka tēli tie, ko visi slavē,
šķiet mēmi pret šo daili, spozmes vīto.
40 Es varu apzvērēt, viņš teica «Avc!»\
jo blakus bija tā, kas sirdi vēra,
lai mīlestību grēks vairs neaizkavē;
43 Lūk, vārdi, kas šai sirdī dziļi svēra:
«Ecce ancilla Dei». Katrā lietā
pēc nastas visusmagākās tā tvēra.
46 «Jel prātus neturi tu vienā vietā!»
man teica dārgais meistars mīlestībā
šai mūsu abu ceļā, naigi ietā;
49 tad skatu pavērsu es padevībā
no Marijas mazliet uz otru pusi,
kur tēvs mans pretī vērās paļāvībā -
52 tur klints bij citu stāstu veidojusi;
aiz viņa pagāju, lai pievirzītos
tam tuvāk klāt, un apstājos tad klusi,
55 lai ar šiem tēliem tuvāk iepazītos:
tur vērši ratos vilka šķirstu svēto,
lai, ļaunu tīkojot, sirds Dieva bītos.
58 Kā izteikt brīnumu šo neredzēto?
Es septiņus tur korus sadzirdēju,
jo acis veica ausīm neiespēto.
61 Tāpat es vīrakdūmus sajust spēju
ar acīm vien: ir oža pārāk vāja,
un es šai brīdī tai vairs neticēju.
64 Šai lādei svētajai pa priekšu gāja
cēls psalmotājs ar pazemību sejā
un savu stāvu dejā tricināja.
67 No loga Melhola, lūk, raugās lejā,
tai skatiens rūgts, un sirds tai sašutusi,
un slēptas dusmas lasāmas tai sejā.
70 Un tad es pagāju uz citu pusi,
lai citu notikumu aplūkotu,
ko neminamā roka veidojusi.
73 Es redzēju tur slavas vainagotu
to valdnieku, par kuru lūdza kvēli
reiz Gregorijs, lai viņu atbrīvotu
76 no elles soda: Trajāns bij tas, cēli
tas zirgā sēdēja, bet pretī stāja
tam kāda sieva, raudādama žēli.
79 Vējš karogus pār viņiem plivināja
ar zelta ērgļiem, un uz viņu pusi
pulks jātnieku ar šķēpiem rokās jāja.
82 Un nelaimīgā likās sakām klusi
šim vīram: «Kungs, es lūdzu atriebšanu,
par dēla nāvi sirds man salūzusi.»
85 Viņš teica: «Gaidi atgriešanos manu!»
Un viņa: «Kungs, bet ja tu nepārnāksi?»
Un viņš: «Mans vietnieks veiks to darīšanu.»
88 Un viņa: «Kā gan cita darbus vāksi
sev vācelē, ja savus aizmirsīsi?»
«Vai gan par mani šaubīties tu sāksi?»
91 viņš atbildēja. «Labi, teikšu īsi:
es savu pienākumu izpildīšu,
pirms kaujā došos — tu to sagaidīsi.»
94 To mīklu izskaidrot es nepratīšu,
kā redzēju es runu šo: to zina
vien tas, kam zināms viss, ko pasacīšu.
97 Es jutu, kā man sirdi savaldzina
šīs bezgalīgās pazemības tēli:
to radītājs mums mūžam jācildina.
100 «Lūk, nācēji, sen gaidīti, kaut vēli,»
tā teica dzejnieks. «Kurp mums tālāk doties,
varbūt ka pateiks mums šie zemes dēli.»
103 Tad manas acis cēlās palūkoties:
tām allaž patīk skatīt visu jaunu,
un mēdz tās zinātkārē iekvēloties.
106 Jel nedomā, mans lasītāj, ka kraur.u
tev tīšām priekšā kaut ko neparastu,
kad stāstīšu, kā Dievs dzēš vainu ļaunu.
109 Jel nedomā par smago moku nastu:
par to tev domāt, kāds būs turpinājums -
aiz lielā sprieduma nav citu krastu.
112 Es teicu: «Meistar, savāds ir šis gājums.
Vai tie maz cilvēki? Teic, kā gan to, kas
pie zemes spiež tos, panest spēj to vājums?»
115 Viņš atbildēja: «Smagas ir to mokas,
tiem mugura šķiet vidū pušu lauzta,
un līdz pat zemei karājas tiem rokas.
118 Šais ciešanās ir Dieva griba pausta:
vai redzi tu, kā, nesdams akmens slogu,
ikkatrs nožēlotājs sevi šausta?»
121 Ak, kristieši, kam neredzat jūs logu?
Kam, augstprātīgais, tukšas smiltis kārpi
un savai čupai apkārt taisi žogu?
124 Vai nemanāt, ka esam tikai tārpi,
kam tauriņu būs veidot nemirstīgo,
lai lido tas, kur patiesības vārti?
127 No kā gan jūsu gars tā augšup līgo,
ja savās vainās esat iekūņoti,
kur tārpu atgādināt bezveidīgo?
130 Šiem nesējiem tik gauži izkropļoti
bij augumi, pie krūtīm ceļi kļāvās,
ka likās, savās mokās cieš tie ļoti.
133 Tie smagi stiepa savas nastas prāvās,
un, kaut tie kuru katru bridi ļimtu,
šim liktenim tie pacietīgi ļāvās.
136 Tos vērojot, man likās, it kā dzimtu
to mokas ari manī; tas, kam grēku
visvairāk, nesa tos ar seju rimtu,
139 tik asaras, šķiet, teica: «Trūkst man spēku.»
8-9 Klintis veidoja viļņveidīgus izciļņus.
33 Poliklets - slavens grieķu tēlnieks 5. gs. p. m. ē.
34-36 Pirmais bareljefs attēlo evaņģēlija leģendu parjaunavas Marijas pazemību eņģeļa priekšā, kas viņai pasludina, ka viņa dzemdēs Kristu.
40 «Sveika!» (lat.).
44 «Lūk, dieva kalpone» (lat.).
56 Otrais bareljefs attēlo bībeles ķēniņa Dāvida pazemību, pārvedot baušļu šķirstu
uz Jeruzalemi.
67 Dāvida sieva.
75 Leģenda stāsta, ka, paklausot pāvesta Gregorija (miris 604. g.) lūgšanai, lēnprātīgais Romas imperators Trajāns, kas valdīja no 98. līdz 117. g., ticis atpestīts no elles, otrreiz dzīvojis kā kristietis un ieguvis paradīzes svētlaimi (P. XX, 44-48,
106-117). Leģenda, kas attēlota trešajā bareljefa, stāsta, ka viņš lēnprātīgi uzklausījis kādas atraitnes pārmetumus un spriedis taisnu tiesu.
95-96 Dievs.
111 Aiz pastarās tiesas.