1 «Ak, mūsu tēvs, kas debesis tu miti,
tu vēlīgs, taču tava mīlestība
tiek vairāk tiem, kas tevis izraudzīti.
4 Lai slavēts top tavs vārds un žēlsirdība,
ko tu mums parādi, lai nemitas
par tavu gaismu skanēt pateicība!
7 Lai nāk mums miers no tavas valstības,
ar savu prātu gūt to neiespējam
mēs paši, ja no tevis nenāk tas.
10 Kā eņģeļus mēs redzam upurējam
tev savu gribu, dziedot «Ozianna»,
tā lai tev upurēt mēs sevi spējam!
13 Dod, lai no tevis dienišķā nāk manna,
pēc tās šai tuksnesī mēs izslāpuši,
un tālāk netiek tas, kam tukša kanna;
16 un piedod mums, kā esam piedevuši
ik parādniekam mēs ar laipnu prātu,
it visiem, kas mums ļaunu darījuši!
19 Un mūsu tikumībai stāvi klātu,
to atpestī no senā ienaidnieka
un neļauj, lai tas vēl to kārdinātu!
22 Šo lūgšanu, kas nāk no sāpju sieka,
Dievs Kungs, mēs tev ne savā labā sūtām:
mēs ceram: tiem aiz mums tā nebūs lieka.»
25 Tā lūdza ēnas šīs ar kvēlām jūtām,
lai citus paglābtu no soļiem kļūmiem,
kā rēgi iedamas ar nastām grūtām
28 gar krauju šo, gar klinšu bluķiem drūmiem,
lai nepaliktu dvēselē ne gļota,
lai šķīstās tā no augstprātības dūmiem.
31 Ja tie, kam taka moku izvagota,
mums labu vēl, ko gan lai saka tie, kam
šai saulē gribai laba sakne dota?
34 Lai šiem te palīdzēt pie sirds tiem liekam,
lai ātrāk tīrs tiek mirušais caur dzīvo
un dodas pretī svētlaimei un priekam!
37 «Lai taisnība un žēlastība brīvo
no nastas jūs, ko dzīve plecos krāva,
lai jūsu spārni atraisīti plīvo!
40 Mums vara augstāka šeit ienākt ļāva,
mums parādiet uz augšu kādu taku,
un vēlams tādu, kura mazāk stāva;
43 šo piebildi es jums ne velti saku:
ir tērpies miesās, kuras devis Ādams,
šis vīrs, un grūti tam ir iet man blaku.»
46 Es raudzījos šais garos, nezinādams,
kurš atbildēja no šī ļaužu blīva,
ko meistars sveica, šādi uzrunādams.
49 «Gar upi nāciet virzienā, kur grīva,»
tā teica kāds, «tur atradīsiet eju,
pa kuru varēs uzkāpt būtne dzīva.
52 Ja akmens mani neliektu uz leju,
ko nesu es dēļ savas augstprātības,
tā ka uz zemi nākas vērst man seju,
55 es tajā pavērtos aiz ziņkārības,
kurš vārdu nenosauc: varbūt, ka viņā
es modinātu drusku līdzcietības.
58 Mans liktenis ir tagad Dieva ziņā;
Giljelms Aldobrandesko tēvs mans bija;
kas zin, vai dzīvs šis vārds ir jūsu miņā.
61 Ar iedomību mani piepildīja
gan dzimtas asinis, gan darbi cēlie,
vairs māti kopīgo acs neskatīja,
64 par velti zvanīja man zvani žēlie,
jo aizgāju es, citus nicinādams,
man sveši bija mīlas vārdi kvēlie.
67 Omberto esmu, un, šo grēku krādams,
es līdzinājos brāļiem miesīgajiem,
to apzinos es, Dieva priekšā stādams.
70 Nu nesu līdz ar citiem grēcīgajiem
šo nastu es: ko neveicu starp dzīviem,
tas tagad jāveic man starp mirušajiem.»
73 Un zem šiem vārdiem atklātiem un brīviem
es galvu noliecu; tad, grīļodamies
zem nastas, nāca cits ar soļiem stīviem,
76 viņš mani sauca, manī lūkodamies,
un mani atpazina viņš jau drīzi,
kad gāju, pazemībā noliekdamies.
79 «O!» teicu es, «vai neesi Oderīzi,
kas gleznas uzbūri kā spožas lāsas
un krāsās atklāji mums paradīzi?»
82 Viņš atteica: «Daudz spožākas ir krāsas,
kam boloņietis Franko ziedēt lika:
ir manējās to necilākās māsas.
85 Kad biju dzīvs, tad man vis nepatika,
ka viņam cēla slavas bungu rību
un mani darbi aizēnoti tika.
88 Šeit jāmaksā nu par šo augstprātību;
šeit manis nebūtu, ja par šo grēku
es neizlūdzies Dieva žēlastību.
91 Tik tukša slava grezno mūsu ēku,
tik īsu brīdi virsotne mums zaļa:
sev līdz nes citi laiki jaunu spēku.
94 Bij Čimabues slava kādreiz skaļa;
kopš nācis Džoto, vai to vairs kāds atzīs?
Gar vīru šo vairs ļaudīm maza daļa.
97 Kas zin, vai līdz tam laikam brūce sadzīs,
ko vienam Gvido sirdī otrs cirta,
kad abus jau no ligzdas trešais padzīs.
100 Kā laiviņa ir slava, vējā irta,
kurš pūš uz vienu un uz otru pusi:
tās gaita viļņos paliek neizšķirta.
103 Vai tava balss būs tālāk skanējusi,
ja vecs tu dvēseli no miesas šķirsi,
par to, ko bērna mute šļupstējusi?
106 Cik tālu gan tu savu laivu irsi?
Ir nieks pret mūžību pat tūkstoš gadi.
Vai tādēļ nav vienalga, kad tu mirsi?
109 Tam, ko patlaban tu ar acīm vadi,
reiz Toskanā zeltspoža slava plauka,
viņš liels bij kungs, bij lieli viņa radi.
112 Viņš Sjēnu vadīja, kad kara auka
pie zemes lepnos florenciešus lieca:
nu dubļos vārtās lepnums šis kā mauka,
115 nu aizmirsts viņš, par ko reiz visi trieca.
Kā zāle slava ir: tā ātri bālē,
kaut zaļas rokas saulei pretī sliecas.»
118 Es sacīju: «Tu liec man vērties zālē
un nost man tīri augstprātības slāni;
kas ir šis virs, kurš gaisis laika tālē?»
121 Viņš atteica: «Tas - Provencāns Salvāni;
viņš visu Sjēnu gribēja grābt rokās,
tik lepni, pārdroši bij viņa plāni.
124 Nu viņš bez atpūtas zem nastas lokās,
kopš miris viņš: par savu lepno prātu
nu viņam jāmaksā ir sviedru mokās.»
127 Es teicu: «Ja ar vainu, sirdī krātu,
ir kāds līdz dzīves malai nostaigājis,
ir lemts, lai tas to leju neatstātu,
130 ja vien kāds lūgsnās nav to nomazgājis,
pirms dzīves laiks tam nebūs apritējis;
kas šim ir augšupceļu līdzinājis?»
133 «Nav slavas spožums viņam sirdi sējis,»
viņš sacīja, «viņš sēdās ubagvietā
uz Sjēnas Kampo, sevi pārvarējis,
136 kad nācās līdzēt draugam grūtā lietā:
to Kārlis cietumā bij ieslodzījis,
viņš nevairījās kauna ceļa smietā.
139 Tas, ko es tev nu būšu pavēstījis,
vēl tumši skan, bet neprasi, lai peļu,
ko katrs kaimiņš tavs ir padarījis.
142 To darbi pavēra šurp viņam ceļu.»
11 «Pestī!» (ebr.) - sveiciena vārds.
13 Dienišķā maize, lietots nozīmē: garīgā barība, debesu svētība.
59 Giljelmo Aldobrandesko dēls Omberto, grāfs Santafjora, kas krita 1259. g., kad sjēnieši aplenca viņa pili Kampaņjatiko.
63 Zemi.
79 Savā laikā slavens miniatūrists, miris 1299. g.
83 Miniatūrists, Dantes laikabiedrs.
94 Florenciešu gleznotājs, miris ap 1302. g.
95 Slavens itāļu gleznotājs, renesanses glezniecības aizsācējs, Dantes draugs, miris
1337. g.
Dzejnieks Gvido Gvinicelli, miriM 1276. g. (Š. XXVI, 92) un dzejnieks Gvido Kavnlkanti, Dantes draugs, miriH 1300. g. (E. X, 58-72, 109, 111).
Toskānasgibelīnu vadonis, Sjēnas republikas vadītājs, 1260. g. sakāva Florence» gvelfus pie Montaperti. Kad 1269. g. florencieši savukārt sakāva sjēniešus pie Kolle di Valdelsas, viņš tika saņemts gūstā un sodīts ar nāvi, bet Sjēnas gvelfl, kas atgriezās pie varas, nolīdzināja viņa namus līdz ar zemi.
Sjēnas galvenais laukums, kur Provencāns Salvāni, pārvarējis lepnumu, vāca ubaga dāvanas, lai sadabūtu izpirkšanas naudu savam draugam, ko bija saņēmis gūstā Anžū Kārlis I.