1 Kā divi vērši, vienā arklā jūgti,
ar dvēseli mēs gājām, vainas liekto,
un mācība šī garšoja mums rūgti.
4 «Vel nastu nost, vai nest tev nepietiek to?»
tad teica skolotājs. «Tver airus, buras,
dzen tālāk laivu, likteņdieves sniegto!»
7 Tad, sajuzdams, ka jauna uguns kuras
man sirdī, taisnu izslēju es stāvu,
bet lepnībai vairs neļāvu celt spuras.
10 Es domas pazemīgi kopā kļāvu
un viegls gāju vadonim pa pēdām
un biju gatavs iet kaut ceļu stāvu.
13 Viņš teica: «Neskaties uz klinšu grēdām,
uz zīmēm skaties, kas zem tavām kājām:
tās negaist līdz ar laika spārnu vēdām!»
16 Tad ceļā pavēros, pa kuru gājām.
Kā plāksnes, piemiņu lai saglabātu,
mēdz mirušajiem likt virs mūža mājām,
19 lai tos pēc tam daudz reižu apraudātu,
kad dzelt sāk atmiņas un mostas žēlums
tiem, kas tos atceras ar mīļu prātu;
22 bij plāksnes arī šeitan, bet kāds cēlums
ik tēlā, gars ko veido nenomiris!
Par mākslu pārāks bij šis dzīvais kvēlums.
25 Es redzēju, kā tas, kurš, cēlāks dzimis
par citiem, zibeņodams lejup šāvās
no debesīm, jo grēkā bij tas grimis.
28 Es redzēju, kā Briarejs, kas kāvās
ar Zevu, līdz to zibens sadragāja,
pie zemes savām aukstām miesām kļāvās.
31 Es redzēju, kā tēvam apkārt stāja
Marss, Timbrejs, Pallada, vēl apbruņoti,
un milžos raudzījās, kas zemi klāja.
34 Es redzēju, kā Nimrods, mulsis ļoti,
sēž sava lielā darba pakājē,
tam apkārt citi lepnie sarindoti.
37 O, Niobe, cik dziļi dvēselē
tu man ar savām mēmām meitām sāpi!
Vai tam, ko liktenis šāds piemeklē!
40 O, Saul, kam pats tu savu šķēpu trāpi
un mirsti Gelbojā, kur no tās dienas
vairs nelīst lietus, dzesētu lai slāpi!
43 O, špetnā Arahne, cik skumji slienas
tev locekļi: puszirneklis jau esi!
Kur pavedieni, audumā kas sienas?
46 0, Roboam, es redzēju, kā nesi
prom savu augstprātību baiļu ratos
un vairs nevienam šausmas neiedvesi.
49 Tur parādīts bij arī šajos skatos,
kā Alkmeons liek mātei noņemt rotu,
kas gūta nodevības ceļos platos.
52 Tur parādīts ar roku apgarotu,
kā dēli nodūra Sennaheribu
un pameta to templī apzaimotu.
55 Tur parādīts bij, kā caur šķēpu zibu
teic Tamirisa Kīram: «Asins alki,
ar asinīm es tevi dzirdīt gribu.»
58 Tur parādīts ik sīkumā bij smalki,
kā Holoferna pulki barā muka,
kad rūgti vērtās pēdējie tam malki.
61 Es redzēju, kā Troja pelnos bruka:
o, īlija, ar roku apgarotu
tur parādīts tavs varenums, kas juka!
64 Kurš bij tas meistars, kas ar kaltu, otu
šīs līnijas, šos tēlus vilcis brīvi,
lai šādu brīnumdarbu izveidotu?
67 Šķiet beigti mirušie, šķiet dzīvi dzīvie:
ko redzēju, to jutu jau, kad gāju,
kaut locekļi zem nastas bij man stīvi.
70 Tik degunu uz augšu, taisnu stāju,
jūs, Ievas dēli, nenolieciet seju
un neskatieties, kur jūs sperat kāju!
73 Es ar vairs nevēroju, kur es eju,
cik garš bij ceļš, ko saule nostaigāja:
to aizmirsis es būtu teju teju,
76 kad tas, kurš uzmanīgs pa priekšu gāja,
«Cel galvu! nav vairs ilgāk jānododas
tev tam, kas redzēts,» - mani mudināja
7.9 «Lūk, tur nāk eņģelis, kam jāierodas
pie mums, lūk, sestā dienas kalpotāja,
jau darbu pabeigusi, projām dodas.
82 Lai cieņu pauž tev seja, visa stāja,
lai viņam prieks, cik krietns tu un ticis!
Tā diena nenāks vairs, kas projām gāja.»
85 Es klausījies jau biju neapnicis,
ka neatsaukt vairs stundas, garām laistās,
un rīkojos, kā biju vērā licis.
88 Tad nāca viņš. No viņa sejas skaistās,
no baltā tērpa nāca spoža gaisma:
man likās, ka tur rīta zvaigzne laistās.
91 Man krūtīs cēlās ilgošanās kaisma,
kad rokas viņš un spārnus pleta vaļā
un teica: «Kāpiet! Zudīs katra baisma!
94 Ak, ļaudis, mostieties no māna skaļā!
Jūs esat dzimuši, lai augšup tiektos,
bet krīt pat vēsmā cerība jums zaļā.»
97 Es apstājos, lai viņa priekšā liektos,
man likās, ka ar spārniem žilbinošiem
man pieri skardams, viņš man pretī sniegtos.
100 Kā ved virs bezdibeņiem reibinošiem
tai kalnā, kurā baznīca stāv stalta
un noraugās ar skatiem pavēlošiem
103 uz pilsētu, kas, likumpantos kalta,
vairs pati nezina, kur kalns, kur leja,
kur šalko Arno upes straume salta,
106 sen cirstas kāpnes, tā šeit veda eja
uz otro apli stāvā klinšu sienā,
bet ejas galā - plata akmens sleja.
109 Pret eju šo jau bijām pavērsienā,
«Beati pauperes spintu» — dziesma
tad skanēja: kāds miers šai skanējienā!
112 Kā atšķiras no elles guns šī liesma!
Tā skan kā dziesma Dieva izredzētiem,
bet elles guns ir vaimana un briesma.
115 Jau kāpām mēs pa pakāpieniem svētiem,
man bij, it kā es labāk staigāt prastu,
uz augšu celtos spārniem necerētiem.
118 Es jautāju: «Teic, meistar, kas šo nastu
man noņēmis? Man spēki atžirguši,
es jūtu vieglumu tik neparastu.»
121 Viņš teica: «Kad tie P, kas palikuši
vēl sejā tev - tie māc ik nožēlnieku -
tāpat kā pirmais šis būs pazuduši,
124 tev kājas katru ceļu veiks kā nieku,
jo labā griba tās būs pārņēmusi:
par ātrumu tu jutīsi pat prieku.»
127 Kā tāds, kam matos smilga palikusi
vai cits kaut kas, par ko tam nav ne miņas,
un tik, kad citi raugās uz to pusi,
130 turp roku ceļ aiz neapjaustas dziņas
un taustīdamies atrod to, par ko tam
nav acis devušas nekādas ziņas,
133 tā nācās man, nu pēkšņi atskaidrotam,
pie pieres pirkstus likt: tie sataustīja
tik sešus P. Man stāvot aplaimotam,
136 mans vadonis tā gaiši pasmaidīja.
25-27 Lūcifers (E. VIII, 71; XXXIV, 20).
28 Sk. E. XXXI, 95.
31 Zevam.
32 Apolons.
33 Sk. E. XXXI, 43.
34 Sk. E. XXXI, 46-81.
37 Amfiona (E. XXXII, 11) sieva, kas lepojās ar saviem septiņiem dēliem un savān septiņām meitām un ņirgājās par Latonu, kam bija tikai dvīņu pāris - Apoloni un Diāna. Tad, kā stāsta Ovidijs «Metamorfozās», Apolons un Diāna nošāvuš ar savām bultām visus Niobes bērnus, un Niobe aiz bēdām pārvērtusies akmeni
40 Pēc bībeles leģendas izraēļu ķēniņš, ko Gelbojas kalnā uzveica filistieši un kai mira, krizdams pats uz sava šķēpa.
42 Uzzinājis par Saula nāvi, ķēniņš Dāvids iesaucies: «Gelbojas kalni! lai nenāl vairs ne rasa, ne lietus pārjums, un lai nav uz jums lauku ar augļiem!» (bībele;
43 Smalka Lidijas audēja, kas, kā stāsta Ovidijs «Metamorfozās», uzdrošinājusie; sacensties ar Palladas Atēnu un ko tā pārvērtusi par zirnekli.
46 Pēc b i bolos leģendas cietsirdīgs izraēļu ķēniņš, kas bēgdams glābies no tautas sacelšanās.
50 Argosas ķēniņa Amfiaraja (E. XX, 31-39) dēls, kas, atriebdams tēvu, nogalinājis savu māti Erifilu (P. IV, 103-105), kurai Edipa dēls Poliniks, meklēdams sev sabiedrotos cīņai pret brāli Eteoklu, kam viņš gribēja atkarot Tēbas, uzdāvāja Harmonijas kaklarotu un kura parādīja, kur slēpjas viņas vīrs, kuram bija pareģota nāve šai karagājienā.
53 Pēc bībeles leģendas augstprātīgs asīriešu ķēniņš.
56 Skitiešu ķēniņiene, kas, kā stāsta romiešu vēsturnieks Orozijs, atriebusies Kīram, senpersiešu valsts dibinātājam, par sava dēla bojāeju, sakaudama persiešu karaspēku un likdama kaujā kritušajam Kīram nocirst galvu un iebāzt to maisā ar asinīm.
59 Pēc bībeles leģendas asīriešu karavadonis, ko viņa teltī savaldzināja un miegā nogalināja jūdu patriote Judīte, lai glābtu savu pilsētu Betuliju.
80 Dienas kalpotājas - oras, antīkajā mitoloģijā gadalaiku un arī dienas stundu dievietes, kas nomaina cita citu saules ratos (Š. XXII, 118-120). Jau pagājusi sestā stunda pēc saullēkta, t. i., pagājis pusdienas laiks.
98-99 Ar spārnu vēzienu eņģelis izdzēsa vienu P uz Dantes pieres (Š. IX, 112-114).
101 San-Mikiāto.
103 Uz Florenci.
109 «Svētlaimīgi tie garā nabagie» (lat.).