43673.fb2 DIEVI??? KOM?DIJA - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 5

DIEVI??? KOM?DIJA - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 5

TreŠais dziedājums

1 CAUR MUMS TU SĀPJU CITADELĒ IENĀC

CAUR MUMS TU IEEJ MŪŽĪGAJĀS MOKĀS

STARP PAZUDUŠAJIEM ŠAIS ŠAUSMU SIENĀS

4 TĀ VARA BIJA DIEVIŠĶĪGĀS ROKĀS

KAS RADĪJA MUS PIRMĀS MĪLAS PĻAUKĀ

UN TAISNĀ BARDZĪBĀ PRET TIEM KAS LOKĀS

7 MĒS MŪŽAM STĀVAM TĀ KĀ KLINTIS AUKĀ

PIRMS JŪS ŠEIT ESAT IENĀKUŠI IEKŠĀ

JUMS KATRU CERĪBU BŪS ATSTĀT LAUKĀ

10 Šos vārdus lasīju es vārtu priekšā

un sacīju: «Cik tos ir uzņemt grūti,

kā saņemt smagus akmeņus sev riekšā!»

13 «Met projām aizdomu, ko sevī jūti!»

man teica meistars. «Daudz mēs redzējuši.

Griez bailīgumam pretī drošu krūti!

16 Mēs esam tajā vietā nonākuši,

kur ļaudis cieš par TO bezgala moku,

ka prāta guvumu tie zaudējuši.»

19 Un uzlika uz manas savu roku

un noslēpuma valgus vaļā sēja,

lai savā satraukumā ātrāk ploku.

22 Caur nakti bezzvaigžņoto izskanēja

tik žēlas nopūtas un izkliedzieni,

ka mana sirds drīz asaras jau lēja.

25 Un valodjūklis, baigi izteicieni,

ko cilvēks niknumā vai dusmās raida,

un skaļas balsis, roku sasitieni

28 uz augšu virmojās -(tāds troksnis baida

tai blāvumā, kur diena nekrāsojas,

kā viesuļvējš, kas smilti riņķī svaida..

31 Es, juzdams, kā aiz šausmām salīgojas

man prāti, jautāju: «No kā gan gainās

tie ļaudis, kuri sāpēs savainojas?»

34 Viņš sacīja: «Tās - dvēseles bezkrāsainās,

tur neatrast nevienu zaļu zaru

ne viņu nopelnos, ne viņu vainās.

37 Tās kopā sajauktas ar eņģeļbaru,

kam nebija ne drosmes sadumpoties,

ne ticības, lai koptu Dieva garu.

40 Prom debesis tās dzen, liek tālāk doties,

bet arī dziļā elle prom tās sūta,

jo grēcinieks starp tām var padižoties.»

43 Es vaicāju: «Teic, kāda bēda grūta

liek vaimanās šiem ļaudīm balsi tērēt?»

Uz to man atbilde bij aši gūta:

46 «Šīm dvēselēm uz nāvi nav ko cerēt,

un tādēļ skauž tās likteni jebkuru,

kas viņu aklā dzīvē spētu derēt.

49 Tās neiedegs nekādu ugunskuru,

tās neiekārdinās pat maitu liju.

Bet pārāk ilgi es šeit tevi turu.»

52 Tad, tālāk, karogu es ieraudzīju,

kas, apkārt griezdamies, tik strauji skrēja,

ka es par skatu šo it pārsteigts biju;

55 tam pakaļ - ļaužu pulks. Prāts neticēja,

ka var tā rinda būt tik bezgalgara,

ko nāve savā pļaujā savākt spēja.

58 Es pazinu jau dažus no šī bara,

kad pēkšņi redzēju starp grēciniekiem

to atkritēju, kurš aiz gļēva gara

61 bij dižu balvu aizlaidis par niekiem;

to seklas dziņas sektē novedušas,

kas Dievam riebj un riebj tā ienaidniekiem.

64 Šīm dvēslēm, kas nekad nav dzīvojušas,

nu apkārt riņķoja un klātu līda

pie kailām miesām..dunduri un mušas

67 un koda tā, ka asinis tām šķīda,

ar viņu asarām tās kopā jaucās

un zemē lija, kur tās tārpi zīda.

70 Jauns jautājums man atkal pierē raucās,

kad ļaudis ieraudzīju upes malā -

man šķita, ka tai pāri tikt tie traucās.

73 Es jautāju: «Kurp gan šai gaismā bālā

šie ļaudis iet ar steigu neparastu,

kāds liktens dzen tos drīzāk nonākt galā?»

76 Viņš atteica: «Lai atbildi tu rastu

un lietas ieraudzītu gaismā jaunā,

mums nāksies sasniegt Aherontas krastu.»

7.9 Tad, acis nodūris visd/.iļā kaunā,

es klusēju līdz upei, jo man likās,

ka vaicājumu šo viņš ņēmis ļaunā.

82 Lūk, laiva iras šurpu viļņu līgās,

to vadīja sirms vīrs ar stāju taisnu,

mums saukdams: «Vai jums, dvēsles nelaimīgās!

85 Nekad vairs neredzēt jums debess gaismu!

Jūs vedīšu, kur gaida liesma spīvā -

uz tumsu rtiūžīgo, uz elles baismu.

88 Un tu, kas esi šeit, tu, dvēsle dzīvā,

šo skumjo vietu drīzāk atstāt proties,

prom ej no mirušajiem gaitā brīvā!»

91 Bet redzēdams, ka netaisos prom doties,

viņš teica: «Tev būs jānāk citu taku,

un kuģi vieglāku sev izvēloties!»

94 Bet vadonis mans bilda: «Vīrs, kas blaku

man stāv, ir augstas gribas sūtīts. Naigi

tam ceļu pašķir, klausot, ko tev saku!»

97 Un rāmi kļuva vilnas klātie vaigi

šī palsā ļaužu pūļa pārcēlājam,

ap acīm liesmoja kam riņķi zaigi.

100 Bet dvēsele, kas nogurušām kājām

uz priekšu vilkās, nokni zobus grieza,

šo taisno tiesu dzirdot sludinājām.

103 To lamas cirtās tā kā krusa bieza,

ko Dievam tie un tēvam, mātei, brāļiem

un savai piedzimšanai virsū blieza.

106 Un bariem viņi nāca lāstiem skaļiem

uz Aherontas krastu drūmi sēro,

lai sataisītos ceļiem grūtiem, tāliem.

109 Tur Harons viņu sanākšanu vēro,

ar roku mādams, gausos skubinādams;

kā ogles viņa dēmonacis zvēro.

112 Kā rudenī koks, lapas birdinādams,

tās cit' pēc citas atdod zemei klusi,

tā arī sēkla, kuru sējis Ādams,

115 ja savā kodolā tā sapuvusi,

tiek riekšavām un kaudzēm projām mesta

no krasta šī uz bargās liesmas pusi.

118 Pa viļņiem duļķainiem tā tika vesta,

un, kad tā viņā malā ārā bira,

tās vietā, lūk, tiek atkal jauna nesta.

121 «Dēls,» teica meistars man, «tie, kuri mira

iekš Dieva dusmām tā kā suņi bāri,

no zemju zemēm pulcēti šeit ira;

124 un upei viņi pirmie traucas pāri,

jo Dieva taisnībai tas ielikts dabā,

ka soda bailes pārvērš tā par kāri.

127 Šeit nenonāk neviena dvēsle labā;

bij pamats Haronam, lai tevi rātu.

Un nav viņš tāds, kurš dusmas sevī glabā.»

130 Tad likās, it kā pērkons drebinātu

šo tumšo āri, tā ka atceroties

joprojām sviedri mazgā manu prātu.

133 Šie dārdi lika vējam uzspārnoties,

tad izšāvās sārts stars, tik spējš, ka šķitu

es kaut kur grimstam, naktī ietinoties:

136 un, it kā miega pļauts, es zemē kritu.

Piezīmes

Elles vārti. Pēc kristīgās mitoloģijas elli radījis trīsvienīgais Dievs (tēvs

augstākā vara, dēls - viszinošā pilnība, svētais gars - pirmā mīlestība) kā soda

vietu kritušajam Luciferam. Elle radīta, pirms radīts viss laicīgais, un pastāvēn

mūžīgi. Senāks par elli ir tikai mūžīgais: debesis, zeme, eņģeļi.

Dante attēlo elli kā piltuvveidīgu pazemes bezdibeni, kas sašaurinādamies

sasniedz zemeslodes centru un kam apkārt koncentriskos apļos stiepjas deviņi

terasveidīgi elles loki.

Tie eņģeļi, kas, Luciferam saceļoties pret Dievu, nepieslējās ne viņam, ne Dievam.

Domājams, pāvests Celestīns V, kas, izvēlēts savā amatā 1294. g., pēc pieciem

mēnešiem no tā atteicās.

Dante savā Ellē ievietojis antīkās pazemes valsts upes. Būtībā tā ir viena upe,

ko veidojušas Krētas sirmgalvja asaras (E. XIV, 94-142). Sākumā tā parādās

kā Aheronta (gr.: skumju upe) un tek ap pirmo Elles loku. Tad, tecēdama lejup,

tā izveido Stiksas (gr.: naida) purvu, kurā tiek sodīti tie, kas dzīvojuši naidā (E.

VII, 100-116). Šis purvs stiepjas gar Dites pilsētas.mūriem, kas ieskauj apakšējā»

I'jIIoh bezdibeni (E. VIII, 67 75). Vi«l zemāk veidojas Flegetontn, gr.: degošā upe,-

kur verdošās asinis iegremdēti tie, kns pastrādājuši vnrnsdnrbus pret savu tuvāko

(E. XII, 46-54). Tālāk Flegetontn kā asins strauts plūst cauri pašnāvnieku mežam

(E. XIV, 76 90) un tuksnesini, kurā līst uguns lietus (E. XV, 1-12). No turienes

tā ka skaļš ūdenskritums gāžas lejup (E. XVI, 1-3; 94-105) un zemes centrā

pārvēršas par ledus ezeru Kocitu (gr.: raudu ezeru) (E. XIV, 115-126; XXXI,

121; XXXII, 22-30; XXXIV, 53). Lētu (gr.: aizmirstība) Dante ievieto Zemes

Paradīzē (E. XIV, 136-138), no kurienes tās ūdeņi notek arī zemes centrā (E.

XXXIV, 127-132; Š. I, 40), aiznesdami sev līdzi atmiņu par grēkiem; Lētai Dante

pievieno vēl Einoju (Š. XXVIII, 121-133; XXXIII, 112-114).

Harons, dvēseļu pārcēlājs antīkajā pazemes valstībā. Dante savā Ellē pārvērtis

viņu par dēmonu.

Harons, zinādams, ka Dante nav nosodīts ciest elles mokas, uzskata, ka viņa

vieta ir tai vieglajā kuģī, ar kuru eņģelis pārved dvēseles Šķīstītavas piekājē (Š.