1 Mēs bijām kāpņu galā, tajā vietā,
kur otrreiz dalās kalns, kas augšup tiecas,
lai dragāta tiek grēku čaula cietā
4 un patiesība kodolā lai triecas;
Šeit ceļš tāpat iet lokā nemitīgā,
kaut aplis šis daudz straujāk apkārt liecas.
7 Bij skumīga šī aina vienmulīgā;
tur nebija vairs ēnu, nebij tēlu,
viss bija akmens krāsā pelēcīgā.
10 «Šeit ļaudis gaidīt es tev nenovēlu,»
tā teica dzejnieks, «kas tik citus bijās,
uz sava ceļa nonāks pārāk vēlu.»
13 Un tad viņš cieši saulē paskatījās;
un tad ap labo sānu kā ap asi
ar kreiso pusi apkārt apgrozījās.
16 «Tu, gaisma, kas sev līdzināties prasi,»
viņš sacīja, «ved mūs uz ceļu jaunu,
tu līdzēt vari mums, jo sirdīs lasi!
19 Tu sildi pasauli, tu kliedē ļaunu,
ir ļaudis tevi vienmēr godājuši,
kurp tavi stari ved, turp kājas aunu.»
22 Kad bijām vienu jūdzi nogājuši
un caur to spēku, dvēselē kas valda,
šo ceļu ātri bijām paveikuši,
25 tad atskanēja balsu skaņa salda:
šurp lidoja pulks neredzamu garu
it visus saukt pie mīlestības galda.
28 Tā pirmā balss ar brīnumainu varu
«Vinum non habent» vairāk reižu sauca,
un lidoja šie vārdi ceļu garu
31 un skanēja, līdz cita balss tos jauca:
«E s esmu Orests. E s lai sodīts tieku!»
un ilgi kavējās, līdz projām trauca.
34 Es raudzījos uz savu pavēlnieku:
«Kas tās par balsīm, tēvs?» Tad nāca trešā
un sauca: «Mīliet savu ienaidnieku!»
37 Viņš teica: «Sirdī, mīlestībai svešā,
šeit mīlestības pātaga tiek pīta,
tā šaustīs visu: nav, kas paliks bešā.
40 Tai skaņa pretēja ir izraudzīta;
es ceru, arī tu to saklausīsi -
tad tiks tev žēlastība parādīta.
43 Nu skaties labi, un tu ieraudzīsi
gar akmens sienu sasēdušus ļaudis:
kādēļ tie sēž, to drīz tu sapratīsi.»
46 Tiklīdz mans meistars vārdus šos bij paudis,
turp lūkojos: tik pelēki tie bija,
ka likās, kāds tiem katru krāsu skaudis.
49 Tad saucienus man auss tur saklausīja,
tur skanēja: «Lūdz, Marija, par mums!»
un svēto vārdi aumaļām tur lija.
52 Es nezinu, vai ir kāds radījums
virs zemes, kas, to redzot, sāpēs spējās
un dziļā līdzcietībā nesagums.
55 Kad, man tiem tuvāk ejot, sazīmējās
to vaibsti man, jau skaidri tā kā diena,
no manām acīm smagas bēdas lējās.
58 Bij saru kreklā dvēsele ikviena,
tās cita citu pleciem atbalstīja,
un visas atbalstīja stāvā siena.
61 Kā aklie salasījušies tie bija,
kas žēlastības dienā ubaggrašus
cer iemangot: ir nekustīgs kā sija
64 ikviens no tiem - tie nemīl žestus plašus,
un svarīgi nav dzirdēt viņu vārdus,
ir pietiekami redzēt viņus pašus.
67 Šīs ēnas skatīju kā tumšus ārdus:
kā aklie viņas sauli neredzēja,
bet dzirdēja tik savu siržu dārdus;
70 dzelzs diegs tām visām plakstus kopā sēja
kā nikniem vanagiem, kas jāsavalda.
Man sirds tām pāri darīt negribēja,
73 kad laupīta tām saules gaisma salda;
es klusēju ar lielu bijāšanu,
jo baidījos no kāda kļūma malda.
76 Bij meistars sapratis šo klusēšanu
un teica: «Runā, bet ne pārāk gari:
tu man ko sacīt vēlies, to es manu!»
79 Viņš gāja pa to šauro klinšu kari,
kur nokrist var, jo nav tā nožogota;
bij otrā pusē pazemīgie gari,
82 kam caur šo baiso šuvi aptumšota
bij pasaule. Es teicu viņiem kvēli:
«Jūs, ļaudis, kuriem cerība ir dota
85 reiz atkal gaismu sveikt, kas mirdzēs cēli,
kad gaisīs putas jums no sirdsapziņas
un parādīsies patiesības tēli
88 un apklusinās visas tumšās dziņas,
jel sakiet, vai starp jums šeit sastapt varu
es latīņdvēseli? Man tuvas viņas.»
91 «Tu patiesības pilsētā ik garu
kā pilsoni šeit mītam redzi, brāli.
Tu laikam domā tos, kas ceļu garu
94 šurp nākuši no Itālijas tāli,»
tā kāda dvēsele man atbildēja.
Es redzēju, ka šajā pulkā bāli
97 starp citām kāda ēna pavīdēja,
kas gaidīja. Tās sejs bij domās raucies,
un zodu tā kā aklais augšup slēja.
100 «Tu, gars,» es teicu, «tu, kas augšup traucies,
ja tu tas esi, kas man atbildēja,
no kurienes tu nāc un kā tu saucies?»
103 «Es biju sjēniete,» tā atbildēja,
«šeit grēku nožēlā es sīka raucos,
lai žēlastība nāk no piedevēja.
106 Es muļķe biju, Sapija kaut saucos,
es priecājos, kad citiem daudz bij moku,
par savu dvēseli es neuztraucos.
109 Un, lai tu neuzskati to par joku,
tad paklausies, cik biju bezprātīga,
jau lejup laizdamās pa gadu loku.
112 Pie Kolles bija cīņa izmisīga
starp mūsējiem un mūsu ienaidniekiem,
sirds lūgšanā man Dieva priekšā slīga.
115 Kad sakauti no saviem pretiniekiem
bij mūsējie un bēga viņu bari,
tad gala nebija vairs maniem priekiem.
118 Tad nebija vairs jādomā man gari,
es saucu Dievam: «Nebīstos vairs tevis!»
kā strazds, tiklīdz sāk sildīt pirmie stari.
121 Kad dzīves kalnu atstāju aiz sevis,
ar Dievu izlīgt vēlējos, lai rastu
es mieru, pieņemot, ko viņš man devis.
124 Es nestu vēl joprojām pilnu nastu,
ja nebūtu Pjērs Petinaio mani
ar lūgšanām uz žēlastības krastu
127 tā virzījis, lai skan man svētie zvani.
Bet tu kas esi? Acis, šķiet, tev vaļā,
tu mūsos lūkojies un visu mani,
130 un dzīvā elpā skan tev runa skaļā.»
Es teicu: «Acis tiks man ciet vēl vērtas,
bet neilgi, jo skaudībā un paļā
133 tās maz ir griezušās. Daudz skaudrāk cērtas
man bailes dvēselē no citām mokām,
kas apakšējā aplī tiek man svērtas.»
136 Un viņa: «Kurš gan tevi drošām rokām
šurp vadījis, ja turp tev iet vēl nākas?»
«Tā vīra priekšā lai mēs galvas lokām,»
139 es atteicu. «Nav būtnes cildenākas
starp gariem senajiem par Vergiliju.
Bet mana gaita šeit no augšas sākas,
142 jo Šķīstītavu dzīvs es ieraudzīju.
Es izpildīšu, gars, ko vien tu vēlies,
kad atgriezīšos turp, kur kādreiz biju.»
145 «Tu Dieva acīs esi augstu cēlies!»
tā atbildēja. «Lūdz par mani viņu,
līdz smagums mans no dvēseles būs vēlies!
148 Es lūdzu, aiznes toskaniešiem ziņu,
kur esmu es, lai mani tuvinieki
par mani neglabā vairs ļaunu miņu!
151 Tie svēti tic, ko melš tie lielībnieki,
tie apstulbotie Talamones brāļi,
kas drīz vien izčibēs, jo viss tas nieki,
154 un tāpat izčibēs to admirāļi.»
29 «Viņiem nav vīna» (lat.) - Marijas vārdi Kanaanas kāzās, paraugs gādībai par citiem.
32 Oresta vārdi, viņam piesteidzoties tai brīdī, kad viņa draugs Pilads, uzdodamie» par Orestu, grasījās doties saņemt nāvessodu viņa vietā.
106 Sapija nozīmē «gudrā». Sapija bija dižciltīga sjēniete, Provencāna Salvāni (Š.
XI, 109-142) tante.
112 Sk. Š. XI, 109-113.
125 Sjēnas ķemmdaris, kas tika uzskatīts par svēto.
133-135Dante apzinās, ka viņa lielākais grēks ir augstprātība.
152 Osta, ko sjēnieši centās iegūt, lai dabūtu pieeju pie jūras. Taču šis pasākums tiem nesa tikai zaudējumus.