1 «Kas ir tas vīrs, kurš ticis mūsu daļā,
pirms nāve viņam lidot atļāvusi,
kurš acis ver, kā patīk, ciet un vaļā?»
4 «Es nezinu, bet zinu, uz šo pusi
to nezināmi spēki vadījuši.
Kad nāks tas tuvāk, izvaicā to klusi!»
7 Tā divi gari, galvas noliekuši,
tur runāja ar nopietnību vaigā.
Kad abi bija sejas pacēluši,
10 viens sacīja: «Tu, dvēsele, kas staigā
uz debesīm, vēl tērpta miesā dzīvā,
mums pretī panāc žēlsirdībā maigā
13 un teic, kas esi tu, ka solī brīvā
it visur doties vari: brīnumaina
mums šķiet šī Dieva labvēlība dīvā.»
16 Es viņam atbildēju: «Avotaina
dzimst Falteronā upīte vēl sīka
un jūdžu simtos gaitu neizmaina.
19 Pie upes šīs reiz šūpulis mans līka;
kas esmu es, to runāt diez vai klājas:
vēl manai balsij skaņa pārāk sīka.»
22 «Ja tavu domu manas spējas vājas
ir tulkojušas īsti,» atbildēja
šis gars, «pie Arno tev ir tēva mājas.»
25 «Kādēļ viņš upes vārdu noklusēja?»
tam otrs jautāja. «Vai smagu krustu
viņš nesa tur? Vai šausmas pieredzēja?»
28 Tad tas, kam jautāts tika, it kā justu
vēl šaubas, teica: «Nezinu, bet liekas,
tā pelnījusi ir, ka vārds tās zustu;
31 jo no tās vietas, kur vairs nesatiekas
ar Apenīniem Pelors un kur sākas
šī upe, līdz pat turienei, kur liekas
34 ir ūdens masas uzkrātas, ko nākas
nu upēm jūrā nest, kur tās bij gūtas,
tur ļaudīm nava čūskas briesmīgākas
37 par tikumu, tie nelaimīgi jūtas,
kad sastop to: vai ļauna ir šī vieta?
jeb saprast labu galvas pārāk grūtas?
40 Kādēļ tiem daba ir tik gaužām cieta?
Pie Kirkes krūts tie liekas barojušies,
tiem viņas burvestība iekšā lieta.
43 Starp rupjiem cūkām, kuri pierijušies
šķiet zīļu, nevis cilvēciskas ēdas,
tās pirmie ūdeņi ir pildījušies.
46 Tad, lejup dodamās no kalnu grēdas,
tā tek starp kvekšķiem, kuri, purnus slienot,
ikvienu rej bez kauna un bez bēdas.
49 Un, plašāk plezdamies un tālāk skrienot,
šis nolādētais, nelaimīgais grāvis
redz vilkus pelēkus pa brikšņiem brienot.
52 Kur atvars daudzus dibenā jau rāvis,
mīt lapsas, kuri vairās katra ciņa:
neviens nav sevi slazdos ievilt ļāvis.
55 Jel klausieties, ko glabā mana miņa!
It īpaši šim vīram dzirdēt vēlu,
ko manī raisa patiesības dziņa.
58 Es redzu ejam tavu brāļadēlu
uz vilku medībām šīs upes malā
un kā viņš dzenā tos ar sparu kvēlu.
61 Viņš gaļu pārdod dzīvu, kad ir galā
šī spēlīte, priekš vilkiem gauži kļūmā;
bet slava nemēdz dzīvot naža spalā.
64 Viņš iznāk asiņains no meža drūmā,
to pamet tādu, ka vēl tūkstoš gadu
tur baisas zīmes paliks katrā krūmā.»
67 Tai izteksmei es vārdus neatradu,
tai, kura otrai dvēselei bij sejā:
tā šausmās klausījās par savu radu
70 ar mulsumu, ko grūti iekļaut dzejā;
šīm satriektajām jūtām līdzi traucu
es savas fantāzijas ašā skrejā.
73 Es zināt gribēju, kā lai tos saucu
un kur ir vaina tam, kurš nenoziedzies;
ar lūgšanām es jautājumu jaucu;
76 tad gars, kas pirmais bij man pretī sniedzies,
no jauna teica: «Skani tu kā dūka,
lai saku tev, ko tu man sacīt liedzies.
79 Bet, tā kā Dieva žēlastības krūka
tev sniegta, nebūšu kā mēma šķila;
tad zini: esmu Gvido, saukts Del Dūka.
82 Man asinis no skaudības tā svila,
ka cita prieks man svēla dusmu strauju
un visa seja kļuva zaļi zila.
85 No savas sēklas tagad salmus pļauju:
ak, sirdis, līdz kam neņemat jūs citas,
kam vienas rāpjaties pa savu krauju?
88 Šis ir Rinjērs, kam izmisumā sitas
par viņa namu sirds; laiks viņu dzēsis,
un tukšai vietai pāri tālāk rit tas.
91 Ne tikai viņa radu pulks ir plēsis
no sirds sev ārā patiesības dzietus
un saviem žogiem garus mietus tēsis;
94 it visā Romaņjā mēs redzam smietus
tos tikumus, ko dzemdē sirdsapziņa:
tie nīkst, jo līst pār tiem tik indes lietus.
97 Kur Licio, kur Gvido di Karpiņja?
Kur ir Pjērs Traversāro, kur Manardi?
Ak, romaņjieši, zema jūsu dziņa!
100 Par Fabro jūs tik pasmejaties gardi,
un Bernardīnu Fosko, faencieti,
jūs uzlūkojat tā kā stārķis vardi.
103 Jel nebrīnies, ka raudu, toskanieti,
kad sirdī pieminu Gvido da Prātu
un Ugolīno dAco, florencieti,
106 Tiņjozo, tuvu, tālu cildinātu,
un Traversāri, Anastadži dzimtas,
ar tikumiem un slavu audzēm krātu,
109 un kavalierus cēlus, dāmas rimtas,
ko uzlūkojot mīlā plauka smaidi:
nav krietnas sirds nevienas, kur bij simtas.
112 Ak, Bretinoro, ko gan tu vēl gaidi?
Ir tava dzimta prom jau aizgājusi
un daudzi tur, kur nav vairs jācieš spaidi.
115 Ir labi, ka vēl dēlus dzemdējusi
nav Malvičīni sieva; kauns tai sievai,
kas sliktus augstmaņus ir vairojusi!
118 Pagāni ģints vairs nespēj sekot Ievai,
tās dēmonu klāj zeme dziedinoša,
bet tomēr neizbēgs tie ļaužu nievai.
121 O, Ugolīn de' Fantolīn, ir droša
nu tava slava: nava vairs neviena,
kas gādātu, lai kļūst tā neesoša.
124 Ej, toskaniet! Lai laba tev ir diena!
Man raudāt gribas: visu laiku turas
man prāts vēl pie šī runas pavediena.»
127 Mēs ejot klausījāmies ēnās, kuras,
mūs dzirdot, klusēja; tad bijām droši,
ka šis ir ceļš, pie kura jāpieturas.
130 Mēs vieni bijām jau, kad šausminoši
mums pretī kāda balss pa gaisu dzinās
kā zibens, kad tas iezaigojas koši:
133 «Kas mani sastaps, mani nogalinās,»
tā aizskanēja tā kā pērkondārdi,
kad mākoņi aiz baismām nodrebinās.
136 Kad izgaisuši bija jau šie vārdi,
lūk, jauna balss jau atkal bija tuvu
un atkal skanēja tāpat kā dārdi:
139 «Es Aglaura - par akmeni es kļuvu.»
Es bailēs dzejniekam pie sāna spiedos,
līdz atkal mierinājumu es guvu.
142 Kad gaiss bij rāms, viņš teica vārdos viedos:
«Tā bija asā pātaga, ko vijat,
tā beidzot īsto apziņu jums iedos.
145 Jo, ēsmu ķerdami, jūs āķi rijat -
tā jūsu ienaidniekam darbs tik sviežas,
lai cik jūs tikumības maskas mijat.
148 Sauc debesis jūs un jums apkārt griežas
un savu mūžīgajo daili rāda,
bet jūsu acis tik uz zemi griežas;
151 jūs sitīs tas, kas visu vietā stāda.»
Kalnu grēda Apenīnos.
Faro zemesrags Sicīlijas ziemeļaustrumos.
41 Sk. E. XXVI, 92.
43 Kazentīno iedzīvotāji, it īpaši grāfi Gvidi, Romēnas un Porčāno īpašnieki (E.
XXX, 61-90). Vārdu spēle: Parcia.no - porci (cūkas).
47 Starp areciešiem.
51 Florenciešus.
53 Pizieši.
64 No Florences.
81 Romaņjietis no Onesti dzimtas Ravennā, gibelīns (miris 13. gs. vidū); viņš pareģo savam sarunbiedram un tautietim Rinjēri da Kalboli tā brāļadēla Fulčēri da Kalboli ļaundarības, kurš, Melno partijas uzaicināts, 1303. g. kļūs par podestu Florencē un nežēlīgi spīdzinās un nogalinās pilsētā palikušos Baltos un gibelīnus.
88 Rinjēri da Kalboli no Forlī - dižciltīgas gvelfu dzimtas pārstāvis, miris 1296. g.
97-108 Agrāko laiku romaņjieši, cildenuma paraugi.
112 Pilsētiņa starp Forlī un Cēzenu.
113 Mansardi dzimta, kas valdīja Bretinoro.
116 Grāfiem Malvičīni nebija vīriešu kārtas pēcnācēju.
119 Maginardo Pagāni, kas tika iesaukts par «dēmonu» (E. XXVII, 49-51).
121 Ugolīnam de' Fantolīnam nebija pēcnācēju.
133 Pēc bībeles Kaina vārdi dievam, kas viņu nolādēja par to, ka viņš aiz skaudības nogalināja savu brāli Ābelu.
139 Kā stāsta Ovidijs «Metamorfozās», Aglaura apskaudusi savu māsu Hersu, ko mīlējis dievs Hermejs, un tas viņu pārvērtis akmenī.