1 Tāds gabals, kāds no dienas iesākuma
līdz trešās stundas beigām jānostaigā
pa sfēru saulei ir pie debess juma,
4 bij tai ko iet līdz rietam gaitā naigā:
kad pusnakts bija dzimtenē jau manā,
mēs vērāmies tik vakaram vēl vaigā.
7 Vēl saule nemitīgā spīdēšanā
mums degunus ar saviem stariem sita,
vēl soļojām mēs vienā soļošanā,
10 kad spožums varenāks man pierē krita,
tas šķita raidīts man no varas augstas:
es sajutu, ka gaisma šī ir cita;
13 un tad virs acīm pacēlu es plaukstas,
lai sargātu tās no šī spožuma,
tas bija pārāk spilgts, lai cik bij jauks tas.
16 Kā kad no ūdens vai no spoguļa
lec stars uz otru pusi atpakaļu,
un kāpj tas pēc tā paša likuma,
19 pēc kura krīt, un tādu pašu daļu
no akmens krituma tas virzās nostu,
jo citādu tam daba nedod vaļu,
22 tā gaisma, kas, lai dvēseli man postu,
šurp plūda, atstarojās manās acīs,
līdz savu skatu atvirzīju nostu.
25 «Kas nāk tur, mīļo tēv, ko viņš mums sacīs?»
es vaicāju. «Jau viņa gaisma klātu!»
«Pie gaismas tiks, kas gaismas varu atzīs,»
28 viņš atteica. «Ja žilbina tev prātu
vēl debess saime, skumt tev nevajaga.
Nāk sūtnis, lai mūs augšup aicinātu.
31 Tev drīz šī redzēšana nebūs smaga,
nāks laiks, un tavas acis jutīs prieku,
jo dvēselē tev dziļāka būs vaga.»
34 Tad skatījām mēs debess pārstāvnieku,
«Šeit jūsu ceļš,» viņš priecīgi mums teica,
es laimīgs biju, ka uz priekšu tieku,
37 un jaunu augšupgaitu sirds man sveica.
«Beati misericordes», mums ejot,
tur skanēja un «Laimīgs tas, kurš veica»,
40 mums dziļu svētbijlbu sirdīs lejot.
Tad jautāju es savam skolotājam,
pret viņu zinātkāru skatu slejot:
43 «Kas prātā bij tam pirmām runātājam,
kurš vārdus sacīja: par savu krauju?»
«Viņš gribēja, lai domāt nenostājam,»
46 viņš atteica, «uz kādu ļaunu kauju
mūs kūda skaudība pret līdzcilvēkiem;
kļūst kaila sirds, kas piedzīvo tās pļauju.
49 Jūs sev un sev tik raušat visiem spēkiem,
bet skaudība ir vēdeklis, kas vēdī
tās nopūtas, kas jācieš jums par grēkiem.
52 Jel ļaujiet, lai jūs mīlestība svētī
un visas jūsu vēlmes augšup vada,
un gars no pelavām lai graudus vētī!
55 Tad nebūs jācieš jums no mantas bada:
tiks katram dots - to nozīmē vārds «mūsu»,
ir bagāts nams, ko sirdsdevība rada.
58 Ko skaužat jūs, tas mūžam nekļūs jūsu.
Lai saskaņu un svētlaimību gūtu,
jel notīriet no dvēselēm sev rūsu!»
61 «Es remdināts, bet salkumu vēl jūtu,»
es sacīju. «Nāk jauna neskaidrība:
tu uzdevis man esi mīklu grūtu.
64 Starp daudziem dalīta ja bagātība,
kā tā gan pieaugt var?» - «Tu domu cēli,»
viņš teica, «tur, kur valda pasaulība,
67 un tādēļ gaismas vietā tumsu smēli:
tā manta, bagāta kas debess priecas,
uz mīlestību nāk ar saules kvēli;
70 tā dota tiek, cik sirds tai pretī tiecas,
un tas, kas mīl. pats sevi nežēlodams,
kā ābele zem gaismas svara liecas;
73 Tas, kas tai pretī iet, to atstarodams,
jo vairāk mīlas rod, jo vairāk dod to,
kā spogulī to sevī atspulgodams.
76 Ja tavu slāpi, sirdī uzbangoto,
dzēst nespēju, to Beatriče remdēs
tāpat kā visas citas: viņa prot to.
79 Brīvs kļūs tik tas, kas savus grēkus gremdēs.
Ļauj, lai tev aizdzist tavas priecas rētas
caur ciešanām, kas jaunu dzīvi dzemdēs!»
82 Es sacīt gribēju: «Jau izdeldētas
ir manas šaubas,» bet tad pamanīju,
ka esmu citā aplī. Neredzētas
85 tur vīzijas man rādījās. Es biju
tur templī, kurā nebiju vēl bijis,
un daudzus cilvēkus tur ieraudzīju;
88 pār kādu sievu spožums likās lijis,
«Mans dēls,» tā teica mātes rūpē maigā,
«Kādēļ tu mums to esi nodarījis?
91 Ar tēvu staigājām mēs skumjām vaigā
un tevi meklējām.» Pēc redzējuma
šī dīvainā, kas gaisa staru zaigā,
94 tad cita sieva, kas ne mazāk skuma,
man parādījās. Asaras tai lija
aiz sāpēm, kuras dzimst no sašutuma.
97 Tā teic: «Ja tevi valdīt izraudzīja
pār pilsētu, kur zinības mirdz cēli,
par kuras vārdu dieviem strīdi bija,
100 pret to tev atriebībā degt būs kvēli,
kurš guva mūsu meitu, Peisistrāt.»
Tad valdnieks viņu uzlūkoja žēli
103 un centās viņas prātus remdināt:
«Ja to, kas mīl mūs, paši nolādējām,
šim vīram nu mēs netiekam vairs klāt.»
106 Tad redzēju, kā ļaudis niknām sejām
ar akmeņiem sviež zēnam, mežonīga
skan balss: «Sit viņu nost!» ar dusmām spējām;
109 viņš, nāvē saļimis, pie zemes slīga,
bet viņa acis nemitīgi vērās
uz augšu, tur, kur debess bezgalīga,
112 un lūgšanā pie augstā Kunga tvērās,
lai piedotu tas viņa vajātājiem;
un dziļi man pie sirds šī aina ķērās.
115 Kad brīvs es biju no šiem vadātājiem,
es atskārtu šo patiesības maldu,
ko ļauts nav izprast mūsu prātiem vājiem.
118 Mans vadonis, kam likās, miegu saldu
es gulējis un tikko no tā modies,
man sacīja: «Kā gan lai tevi valdu?
121 Pie samaņas, man šķita, neatrodies
tu vairs: tev acis krita ciet, un pinās
tev kājas - tu nezināji pats, kurp dodies.»
124 Es teicu: «Tēvs, uz domām uzvedinās
pavisam citām tevi tas, ko teikšu:
ko redzēju, prāts iztulkot tev zinās.»
127 Un viņš: «Caur simtiem masku vienmēr sveikšu
es domu, ko tev vaibsti atseguši,
un vienumēr tai pakalpot es steigšu.
130 Pēc tā, ko tavi skati redzējuši,
tev jāļauj miera ūdeņiem vērt sirdi,
no mūžu avotiem kas izplūduši.
133 Ne tādēļ jautāju tev, ka tik irdi
man būtu skati, ka pie miesas mājām
tie apstātos, bet tādēļ, lai tu dzirdi,
136 lai jaunu spēku gūsti savām kājām:
tā nākas mudināt mums kūtros, gausos.»
Un tā nu mēs pa vakarblāzmu gājām,
139 un likās man, ka vēl šais vārdos klausos,
un centos savas acis pagarināt
pār spožumiem, no kuriem ārā trausos.
142 Tad dūmi sāka gaitu apgrūtināt,
tie krēslu pārvērta par nakti baisu;
kur cēlās tie, mēs nevarējām zināt:
145 tie acis tumšoja un tīro gaisu.
Eņģeļi.
«Svētlaimīgi ir tie žēlsirdīgie» (lat.).
Pār Mariju. Kā stāsta evaņģēlijs, Marija pēc triju dienu ilgas meklēšanas, ieraudzīdama Jēzu templī runājam ar skolotāju, tam teikusi šādus pazemīgus vārdus.
Poseidons un Atēna strīdējušies, kura vārdā nosaukt pilsētu. Uzvarējusi Atēna.
I Atēnu tirāns. Viņa meitā iemīlējies kāds jauneklis un ļaužu priekšā to noskūpstījis. Viņa sieva pieprasījusi jaunekli sodīt, bet Peisistrāts neklausījis sievai, un šī lieta beigusies ar kāzām.
7 Svētajam Stefanam.
I Kā stāsta Bokačo «Dantes dzīvē», Dante bijis strauja rakstura.