1 Pat elles tumsā, naktī bezzvaigžņotā
zem nabadzīgām debesīm, ko klājis
biezs mākoņblāķis baismā izgarotā,
4 tāds aizsegs nav man skatiem priekšā stājis
kā dūmi šie: man likās, it kā snigtu
sīvs dusmu spiets, ko ciezdamies kāds krājis.
7 Ciet miedzās acis: sīvumu tik diktu
tās necieta. Tad meistars klāt man nāca,
lai es uz viņa pleca roku liktu.
10 Kā piesardzība aklo staigāt māca,
pie pavadoņa turoties, tā gāju
caur dūmiem asajiem, kas mani māca,
13 un klausījos uz savu skolotāju,
pa priekšu iedamu un dūmos tītu;
viņš teica: «Tikai sāņus nesper kāju!»
16 Man likās, ka es balsis saklausītu,
kas lūdza Dievar eņģeli, lai tas tos
no grēkiem žēlsirdīgi atpestītu.
19 Tie «Agnus Dei» dziedāja, lai rastos
tiem viena sirds, lai vienā solī ietu
tie saskaņas un vienprātības krastos.
22 «Vai tie ir gari? Kas šī ir par vietu?»
es jautāju. Viņš atteica: «Jā, gari,
tie iet, lai dusmu mezglu vaļā sietu.»
25 «Kas esi tu? Ko tu šais dūmos dari?
Man šķiet, tu laiku kalendās vēl mēri,
tev mūsu mēri liksies pārāk gari,»
28 tā teica kāda balss. «Ja muti vēri
tu vārdam,» teica meistars, «vaļā tīsties
no dūmiem, saki, cik to dziļi svēri!
31 Vai šeit var augšup tikt?» - «0 tu, kas šķīsties,»
es teicu, «brīnumus tu dzirdēsi,
nāc līdzi man, ar mani iepazīsties!»
34 Viņš teica: «Darīšu, kā vēlēsi;
kaut acis dūmos redz ar lielu pūli,
mēs klausīdamies būsim biedroti.»
37 Un tad es stāstīt sāku: «Ar šo kūli,
ko raisīs nāve, eju aizmūžībā,
un šeit es nonācu caur elles pūli;
40 ja Dievs, kas mani savā žēlastībā
ir slēdzis, ļaus man skatīt savu troni,
par ko es ceļos krītu pateicībā,
43 man pastāsti, kā nesi dzīves kroni,
un teic, vai īsto ceļu izraudzīju;
lai vārds tavs kļūst par mūsu pavadoni!»
46 «Mans vārds bij Marko, lombardietis biju;
un lietās tais, pēc kurām negrib dzīties
neviens vairs, vērtības es saskatīju.
49 Ej taisni, nevajag tev novirzīties!»
viņš teica piebilzdams: «Kad tur tu būsi,
liec manam vārdam savās lūgsnās vīties!»
52 Es viņam: «Manī aizbildni tu gūsi;
bet manī graužas šauba nerimtīga
un sūrst - varbūt, ka tu mans dziednieks kļūsi?
55 Tā bija vienkārša, nu divkārtīga
tā izaugusi ir caur vārdiem taviem,
tu spried, ka pasaule ir tuksnesīga,
58 jo šķīrusies no tikumiem tā saviem,
tik ļaunums klāj tās seju puvekļaino,
no zariem birt liek augļiem negataviem.
61 Bet saki cēloni noslēpumaino,
lai es to redzu un to citiem rādu:
viens debesis, bet otrs zemi vaino.»
64 Viņš nopūtās par prasījumu šādu
un teica: «Tālu jūs no patiesības:
ir akla pasaule, ar biezu ādu.
67 Jūs meklējat it visas likumības
tik debesīs: lai kādi mēs ar kļūtu,
tas notiek viss aiz nepieciešamības.
70 Jums gribas nebūtu, ja tas tā būtu.
Vai spētu tad jūs vispār izjust kaunu,
vai labais algu, ļaunais sodu gūtu?
73 Jums debess tikai sākotni dod jaunu,
lai jūsos mostos dziņa rosinoša;
jums dota gaisma izšķirt labu, ļaunu
76 un brīva griba; lai cik gurdinoša
ar debesīm šī pirmā cīņa būtu,
ar gara spēku uzvara būs droša.
79 Spēks lielāks vada katru jūsu jūtu,
tam brīvi sekojat, tas dod jums prātu,
lai likteņlēmēji jūs paši kļūtu.
82 Ja p;i sauli tu redzi trumiem klātu,
ir jūsos cēlonis, ir jūsos vaina;
tev tālu iet bij, lai to uzzinātu.
85 No (vadītāja rokas brīnumaina
kā meitene, jau domās uzziedoša,
kas seju asarās un smieklos maina,
88 dzimst dvēsele, vēl rātna, nezinoša,
kam prieks par priecīgo tās radītāju -
pie viņa atgriežas tā starojoša.
91 Tai sīka manta kļūst par vadātāju,
to maldos dzen un liek sev pakaļ dzīties,
ja nesastop tā īstu vadītāju.
94 Un tādēļ vajag likumgrožiem vīties,
ir valdnieks vajadzīgs, kas saskatītu
to torni, kuram lemts ir izdalīties.
97 Ir likumi, nav, kas tos pārraudzītu:
tas gans, kas dzen, ir gan labs atgremotājs,
bet nav tam šķeltu nagu, asi trītu.
100 Ja tauta redz, ka viņas izrīkotājs
ar to vien barojas, ko viņa kāro,
kam viņai vairs tad gara apgaismotājs?
103 Nu redzi tu, ka pasauli šo bāro
ir postījusi slikta vadīšana
un nevar vainot cilvēkdabu vāro.
106 Tai Romai, kam reiz bija noteikšana,
bij divi ceļi: viens bij pasaulībai,
pa otru garam nāca atdzimšana.
109 Nu abi tie ir lemti iznīcībai:
ja zobens vienojas ar gana zizli,
tad nava vairs, kur mājot saderībai -
112 kad bijāšana zūd, kļūst abi tizli.
Vai vārpa, izaugusī no šī grauda,
ir daudz ko labāka par zemes pīsli?
115 Reiz tikumi daudz augstāk nekā nauda
bij godā tur, kur Adiče plūst rāmi,
līdz Fridrihs savus naida tīklus auda;
118 bet tagad ļaundaris, kam saskaitāmi
nav noziegumi, braukt tur var bez kauna,
jo godīgie tur nav vairs saskatāmi.
121 Trīs sirmgalvji, kam šāda mode jauna
kremt sirdi, tur vēl mīt, līdz nemirstīgais
gars šķirsies tiem no dzīves murga ļauna:
124 Kurrādo un Gerardo labsirdīgais
un Gvido da Kastels, ko iesaukusi
ir tauta Lombardietis Vientiesīgais.
127 Tā Romas baznīca, kas sajaukusi
ir divas valdīšanas, savu nastu
un sevi pašu dubļiem notriepusi.»
130 Es teicu: «Devi tu, lai pats es rastu:
ka Levi dēli ir bez mantojuma,
tur neredzu neko vairs neparastu.
133 Bet kas ir šis Gerardo, kurš tā skuma
par laikiem bijušiem un gaida ritu,
kad projām lidos gars no purva gluma?»
136 «Vai jautā tu, lai mani pārbaudītu?»
viņš atteica. «Ja graudus vāc tu klētī,
kā gan lai tu Gerardo nepazītu?
139 Viņš - grauds starp pelavām, ko laiki vētī;
tāpat es viņa meitu cildināju.
Es šeit jūs atstāšu. Lai Dievs jūs svētī!
142 Vai redzi tu caur dūmiem gaismu vāju,
kas baltojas? Nu laiks man tālāk doties,
lai Dieva eņģelim es priekšā stāju.»
145 Viņš gāja, atpakaļ vairs neskatoties.
19 «Dieva jērs» (lat.) - katoļu lūgšanas vārdi.
46 Marko dzīvoja 13. gs. un kalpoja dažādu feodāļu galmos.
63 Zvaigžņu ietekmi.
96 Taisnīgumu.
97 Imperatora tronis ir tukšs (sal. Š. VI, 88-90).
98-99 Pēc Mozus likumn par šķistiem dzīvniekiem tika uzskatīti atgrtmotAjl nr šķeltiem nagiem. Kristīgie dievvArdnieki to nphikoja simboliski: atgremošana pārdomas par svētajiem rakstiem un pareiza to saprašana; šķelti nagi pamatjēdzienu, piemēram, laba un ļauna, izšķiršana. Dante ar to grib sacīt, ka pāvests gan ir autoritāte reliģijas jautājumos, bet nešķir laicigo no garīgā un tiecas pēc laicīgās varas un bagātības.
110 Ja laicīgā vara saplūst ar garīgo.
116 Upe Lombardijā.
117 Imperatora Fridriha II (E. X, 119) cīņa ar pāvestiem noveda pie partiju strīdiem un veco, labo tikumu pagrimuma.
124 Kurrādo da Palaco no Brešas; Gerardo da Kamīno, Trevīzo ģenerālkapteinis.
125 Redžo gibelīns, kas sirsnīgi uzņēma ceļiniekus.
131 Levīti, seno ebreju priesteru kārta, kas nesaņēma zemi mantojumā.