1 Jel atceries, mans lasītāj, ja malā
tu svešā, kalnos kāpdams, pēkšņā miglā
tik akls kļuvis tā kā kurmis alā,
4 kā pamazām sāk dilt tās sega miklā
un saules cerība sāk lidināties
un cauri vīties mirgojumā biklā,
7 tad varēsi tu viegli iedomāties,
kā es pēc tumsas sauli ieraudzīju,
kad vakars sāka jau pār zemi klāties.
10 No dūmiem iznācu, ko plaušās riju,
es zemā krastā staros mirstošajos
ar meistaru, kam allaž pēdās biju.
13 Ak, iztēle, tu spārnos varenajos
tā aiznes mūs, ka nedzirdam, kaut pūstu
mums apkārt tūkstoš taures laukos klajos.
16 Kas tevi raisa, lai tavs vilnis plūstu?
Tā gaisma ir, ko debess lejup raida,
lai spētu mūsu gars veikt miesas gūstu.
19 Man domās parādījās sieva slaida,
kas bija pārvērtusies lakstīgalā,
jo dēlu nokāva tā pilna naida;
22 ar iedomu šo netiku es galā,
to augšup cēla manu domu svira,
ikkatru citu tēlu bīdot malā.
25 un tad kā krusa fantāzijā bira
ar dusmām lepnums spīvs, ko izstrāvoja
kāds krustā sistais; lepns tas ar mira.
28 Un lielais Artakserkss to uzlūkoja
un Estere un Mardohs taisnprātīgais,
kas vārdus vienmēr darbos īstenoja.
31 Kad gaisa redzējums šis īslaicīgais
kā burbulis un projām aizskalojās
tā pamats mānīgais, bet patiesīgais,
34 tad kāda meitene man atainojās,
kas raudot sacīja: «Ak, valdiniece,
kam tava sirds tik ļoti saniknojās,
37 ka pati sev tu kļuvi ienaidniece?
Tu mirstot gribēji glābt Lavīniju,
bet tu caur to tai kļuvi parādniece.»
40 Kā sadrūp miegs caur rīta staru viju,
vēl noraustās kā zutis, pirms tas miris,
tā notika ar manu fantāziju:
43 tās vainags krita zemē, ziedos iris,
kad gaismas stars bij skāris seju manu
un saules zelts uz plakstiem bija biris.
46 Es pagriezos, kur esmu es, lai manu,
kad teica kāda balss: «Ir kalns, lai kāptu!»
Tad pārtraucu es savu vērošanu;
49 man likās, ka kāds spēks man sirdi grābtu,
lai raugos tajā, kurš šos vārdus teica,
ka visa dvēsele pēc viņa slāptu.
52 Bet, cik vien mūsu skati sauli sveica,
tās pilnība tos allaž apžilbina;
tā arī vara šī man spēkus veica.
55 «Tas - dievišķīgais gars, kas ceļu zina,
kurš augšup ved, viņš nelūgts mums to rāda,
viņš mirdz tai gaismā, kurā sevi tina.
58 Kaut ļaudīm būtu cilvēcība šāda!
Kurš, postu redzot, lūgšanu vēl gaida,
no tāda nebūs labuma nekāda.
61 Kad nav šo dūmu vairs, kas soļus baida,
lai aicinājumam nu seko kājas
uz augšu turp, kur acis skatus raida,
64 pirms mūsu ceļam tumsa pāri klājas!»
Šos vārdus vadonis kā bultas laida.
Tad jutu, kā man sejā vēdinājās
67 it kā no spārnu atvēziena slaida
balss skaņas nedzirdētas: «Svētlaimīgi,
kas mierā mīt bez dusmām un bez naida!»
70 Virs mūsu galvām dega vientulīgi
vēl stari pēdējie, kas vēstī nakti,
un vērties sāka zvaigznes uzmanīgi.
73 «Ak, mani spēki, vai man esat zagti?»
tā bēdās jautāju pats sev: man šķita,
ka mani stilbi būtu zemē rakti.
76 Pa kāpnēm kāpām mēs, un sirds man sita,
un tad tās izbeidzās, mums soļi stāja
kā zirgs, kas apstājas, kad priekšā slita.
79 Es telpā klausījos, ko klusums klāja,
es ēnas gaidīju: vai atnāks drīz tās?
tad griezos es pie sava skolotāja:
82 «Teic, mīļo tēv, no kādām vainām šķistās
tās dvēseles, kas šajā aplī kāpa?
No tevis gaidu patiesības īstās.»
85 Viņš atteica: «Šeit mīlestību lāpa,
kam nebij stingru pienākuma airu
un tādēļ sveši ūdeņi to krāpa.
88 Tā tajos peldēja ar tīksmi kairu
un nemanīja, ka tās gaita šķība,
pa viļņiem brauca tā ar trīsu dairu.
91 Ir radītājā vienmēr mīlestība,
mans dēls, tāpat kā viņa radījumos,
to daba apaugļo un dvēselība.
94 Ir dabas dotā visos gadījumos
bez kļūdām, taču dvēseliskai maldi
var iekļūt vājuma vai spēka gurnos.
97 Ja tu pār pirmo mīlestību valdi
un ļauj, lai otrā pati sevi mēro,
tad sevi savās dziņās nesaskaldi;
100 bet kad tā plēn vai pārāk karsti zvēro,
uz labu tiekdamās, vai velk uz ļaunu,
tad tā vairs radītāju neievēro.
103 Un tādēļ mīla, nesusi kas kaunu,
ir jāvada uz sevis atzīšanu
un šajā kalnā jāpārkaļ par jaunu.
106 Un, tā kā mīla savu pestīšanu
rod sirdī mīlošajā, kurā mīt tā,
tā nevar radīt sevis ienīšanu.
109 Ik būtne vienībā mīt nedalītā
ar pašu pirmbūtni, pret kuru slieties
nav iemesla mums ienaidā un spītā.
112 Mans spriedums pareizs šķiet - tam nepiesieties.
Kas ļaunu mīl, mīl ļaunu tuvākajam;
šī mīlestība mēdz trīs traukos lieties.
115 Viens nonākt cer līdz kalnam spožākajam,
ja zemē grūdīs līdzgaitnieku savu,
kam nepacelties pāri purvam klajam.
118 Cits baidās zaudēt varu, godu, slavu,
tam otra veikums šķiet ļauns pareģojums,
tas savu skauģa sirdi nes kā kravu;
121 bet citā grauž tik ļoti aizvainojums,
ka apkaunots tas slāpst pēc atriebības;
var gauži bīstams kļūt šāds sarētojums.
124 Šīs trīsveidīgās ļauna mīlestības
tur lejā šķīstās: stāstīšu par to, kas
uz labu tiecas, bet bez noturības.
127 Pret labo neapzināti stiepj rokas
ikviens, kam prāts un jūtas Dievu klausa,
tāds dvēselē līdz pašām dzīlēm rokas.
130 Ja jūsu mīlestība pārāk gausa,
lai labo saskatītu un to gūtu,
šeit jādzer jums no šķīstīšanas kausa.
133 Par maz ar labumu, lai laimīgs kļūtu,
ir laime labajā, kas saknēs riešas
un tā kā augli pilda katru jūtu.
136 Bet, ja ir mīlas saites pārāk ciešas,
kas sien pie labuma, tad trejos lokos
tās jāslacina; atbildes tev tiešas
139 vēl nedošu, kādēļ gan trejos lokos.»
Ovidijs «Metamorfozēs» stāsta par Proknu, kas, lai atriebtu savam vīram, trāķiešu ķēniņam Tērējam, kurš izvarojis viņas māsu Filomelu un izgriezis tai mēli, noslepkavojusi savu dēlu Itisu un ar tā gaļu pabarojusi Tereju. Prokna tikusi pārvērsta par lakstīgalu, bet Filomela - par bezdelīgu (Š. IX, 13-15).
Pēc bībeles leģendas Amans, persiešu ķēniņa Artakserksa favorīts, kas, būdams naidā ar Mardohu, nodomājis to pakārt un iznīcināt visus jūdus. Bet jūdu ķēniņiene Estere izjaukusi viņa nodomu, un Artakserkss licis tai kokā, ko Amans gatavojis Mardoham, pakārt viņu pašu.
Ķēniņa Lūcija un Amātas meita (E. IV, 126; P. VI, 4). Vergilijs savā «Eneīdā» stāsta, ka tēvs viņu gribējis apprecināt ar trojiešu vadoni Eneju, bet māte - ar rutulu ķēniņu Turnu. Skatīdamās trojiešu kauju ar rutuliem un domādama, ka Turns kritis, Amāta pakārusies.
Dievu.