1 Mans skolotājs jau bija runāt stājis
un vērās sejā man, lai uzzinātu,
vai viņš ir manas slāpes remdinājis;
4 bet, nejuzdams vēl savām alkām sātu,
es tomēr klusēju, jo nevēlējos
ar jautājumiem tirdīt viņa prātu.
7 Bet tēvs mans, manīdams, kā sakautrējos
es runāt, pats ar mani runāt sāka,
līdz jaunam domu lidojumam slējos.
10 Es teicu: «Meistar, vārds tavs tā kā bāka
pār manu redzējumu gaismu lēja,
kas manī aug arvienu varenāka;
13 bet vēl ne visu prāts mans aptvert spēja:
es lūdzu, izskaidro man mīlestību,
kas līdz ar labu sēklu ļaunu sēja.»
16 «Tev pavēršu,» viņš teica, «patiesību,
lai tava prāta acis redz, kā maldās
tie aklie, kuri sagrābj virsvadību.
19 Gars, tiekdamies pēc mīlestības saldās,
ik lietai pakļaujas, kas iepriecina,
un skurbdams rīcībā vairs nesavaldās.
22 No īstās esības prāts atvasina
tās atveidu, to sevī izskaidrodams,
un garu pievērsties tam pamudina;
25 ja gars turp tiecas, gaismu atstarodams,
šī tieksme mīla ir un daba pati,
tās atveids caur sirds patiku ir rodams.
28 Un tad, kā uguns, kurai mūsu skati
uz augšu līdzi kāpj, rod brīvu vietu,
kur plesties var un plandīties tā plati,
31 tā vēlme saceļas, lai garu sietu,
tā dzen to tik uz priekšu nerimdama,
lai piepildījumam tas pretī skrietu.
34 Nu redzi tu, cik grūti atklājama
ir patiesība ļaudīm, kuri domā,
ka katra mīlestība slavējama.
37 Lai cik daudz pērļu slēpj tā savā jomā,
ir tajā purvi, kuros daudz kas puvis:
bāzt tādēļ nevar visu vienā somā!»
40 «No taviem vārdiem daudz ko esmu guvis,»
es atteicu, «priekš prāta zinātkāra,
un tomēr es vēl vairāk šaubpilns kļuvis;
43 ja mīlestība mūsos nāk no āra,
vienalga, vai tā taisni iet vai greizi,
kāds tur gan nopelns sirdij, ko tā skāra?»
46 «To teiks tev Beatriče citu reizi,»
viņš sacīja. «Jo prāta vērojumi
bez ticības var iznākt nepareizi.
49 It visi pirmbūtības veidojumi
ir brīvi, kaut pie matērijas sieti,
un visiem tiem ir savi strāvojumi;
52 tie līst mums dvēselē kā silti lieti,
bet redzēt varam mēs tik iznākumu,
kā stāda dzīvību pauž zaļie dzieti.
55 Un tādēļ nezinām mēs pirmsākumu
tai atskārtai, kas pirmās zīmes tvēra
un modināja pirmo ilgojumu
58 un tā kā bite ziedu sulu dzēra,
lai medu taisītu; mēs nepazīstam
tos svarus, kas šo pirmo dziņu svēra.
61 Bet, kad jūs jūtat citas sevī klīstam,
jums tikumība iedzimtā nāk talkā,
jo slieksnis jāsargā ir prātam īstam.
64 Kas savu tikumību godam valkā,
tam palīdzēs tā labo šķirt no ļaunā
un mīlestību vērtīs sietā smalkā.
67 No dziļumiem tas skatīs gaismā jaunā
šo brīvību, ko strāvo pirmbūtība,
un ļaus, lai pasaule stiepj baušļus paunā.
70 Ja pieņemam, ka nepieciešamība
ir tā, kas iededz katru mīlestību,
to noturēt spēj jūsu tikumība.
73 Šo gribas brīvību par tikumību
viscēlāko sauc Beatriče, vērā
to liec, tad gūsi viņas labvēlību!»
76 Pie pusnakts debess dega spozmē zvērā
kā uguns spainis mēness, zvaigžņu spietam
tas plēnēt lika mirgojumā sērā;
79 tos pretdebesu ceļus nācās iet tam,
«Šķīstītavu» XVIII
tos ceļus, kuriem liesmās iekvēloties
liek saule, kad to romietis redz rietam.
82 Un dārgā ēna, kam bij nācies doties
pa manām laipām, iespēju nu guva
no manas kravas beidzot atbrīvoties;
85 un man, kad neskaidrais man skaidrs kļuva
un viņam manas šaubas uzveikt veicās,
man īstenība it kā miegā gruva.
88 Bet miegs un sapņainums man drīzi beidzās,
jo aizmugurē izdzirdām mēs ļaudis,
kas, sekodami mums, mūs panākt steidzās.
91 Tāpat kā tēbiešiem gars nebij snaudis,
tiem sanākot, lai sauktu Bakhu talkā,
kad liktens bij tiem tumšus tīklus audis,
94 tāpat šo tuvojošos soļu šalkā
bij īsta mīlestība sadzirdama,
kas šurpu trauca patiesības alkā.
97 Drīz lielā kopa, skriešus panākdama
mūs abus, apstājās; ar kvēlu jūtu
tad divi sauca: «Kalnos aizsteigdama,
100 tad gāja Marija pa taku grūtu;
un Cēzars, lencis Marsīliju, trauca
uz Spāniju, lai Ilerdu vēl gūtu.»
103 «Jel ātrāk, ātrāk!» pārējie tad sauca,
«mums jāsteidzas, lai nebūtu par vēlu!»
un nepacietībā tie pieres rauca.
106 «Ak, ļaudis jūs, kas nu ar degsmi kvēlu
par labu vēršat savu nevērību
un steidzat ātrāk paveikt darbu cēlu,
109 šo dzīvo uzņemiet ar atsaucību
un parādiet, kur viņš var augšup doties:
jūs iemantosit viņa pateicību!»
112 Tā teica vadonis tiem satiekoties;
viens gars tad sacīja: «Mums līdz ja iesi,
tu ceļu atradīsi nemaldoties.
115 Mēs tevi sveicam šeit kā mīļu viesi;
ja savā mūžā daudz tu esi cietis,
tad tu mums spēsi līdzi just patiesi.
118 San-Dzeno abats biju, veronietis,
tas bija krietnā Barbarosas laikos,
par kuru gaužas vēl ik milānietis.
121 Ir kāds, kam drīz jau ozolsvārku laikos,
par klosteri šo un par kļūmo varu
tam asaras tā līs, ka neiztvaikos;
124 tas savu dēlu, kroplu ļaunķiparu,
ir cēlis īstā mācītāja vietā
par Dieva starpnieku, kam vadīt garu.»
127 Ko teica vēl šai ceļā, strauji skrietā,
šis gars, es nezinu, bet patiesību
es kādu guvu, vai vismaz man šķiet tā.
130 Tad tas, no kura vienmēr palīdzību
es saņēmis, man teica: «Uz šo pusi
tu paveries: tur šausta nolaidību!»
133 Tur divi citiem sauca: «Izmirusi
bij cilts, kam jūra bija atvērusies,
pirms Jordana bij dēlus redzējusi.
136 Tie, kam bij īstā dzīve apnikusies:
caur ciešanām turp iet, kur Enejs vadās,
bij dzīvīte drīz kūnā ievilkusies.»
139 Kad mums no ēnām šīm bij jātvadās,
kas vienmēr tālāk traukties nenorima,
tad jauna doma manā galvā radās,
142 no kuras citas, citādākas dzima;
un jūklī dzenāja tās cita citu,
līdz visas nogurušas miegā grima
145 un es tām līdzi savās cisās kritu.
18 Epikūrieši, kas apgalvo, «ka katra mīlestība slavējama» (36).
28-30 Par uguns sieru sk. Š. IX, 27.
49-50 Pirmbūtība, radošais sākums pēc sholastu mācības ir tas, kas, savienodamies ar vielu, matēriju, piešķir tai to vai citu eksistences veidu. Cilvēkam šis radošais sākums ir dvēsele, un tajā slēptais īpašais spēks ir dabas dotā mīlestība (Š.
XVII, 91-96; XVIII, 19-25).
73-74 Sk. P. IV, 13-21, 73-80; V, 19-24.
79 No rietumiem uz austrumiem.
99 Pēc evaņģēlija leģendas Marija aizsteigusies kalnos, lai sveiktu savu radinieci Elizabeti, kura bija ieņēmusi dēlu.
101-102Cēzars, izspiedis Pompeju no Itālijas, ātri devās uz Galliju, atstāja Treboniju un Brūtu lenkt Marsīliju (Marseļu), tad devās uz Spāniju un pie Ilerdas (Leridas)
49. g. p. m. ē. piespieda pompejiešus padoties.
119 Imperators Fridrihs Barbarosa 1162. g. iznīcināja Milānu, kas viņam pretojās.
121 Alberto della Skala, Veronas sinjors (miris 1301. g.), kas nelikumīgi par San- Dzeno abatu iecēla savu ārlaulības dēlu, klibo un netikumīgo Džuzepi.
133-135 Pēc bībeles leģendas ebreji, kas bija izgājuši no Ēģiptes pa Sarkanās jūras dibenu, baidījušies ieiet apsolītajā zemē. Par to visi pilngadīgie tikuši notiesāti mirt tuksnesī, un tikai viņu bērni pēc četrdesmit gadiem beidzot ieraudzījuši Jordanu.
136-138Mazdūšīgie Eneja pavadoņi, kas palikuši Sicīlijā.