1 Tai stundā, kurā sakarsušo dienu
gan zeme, gan ar Saturns dzesējuši
un mēness lejup laista vēsu pienu;
4 kad Ūdensvīrs un Zivis veidojuši
ir Lielo Fortūnu pirms jaunas ausmas
tai malā, ko jau stari sārtojuši,
7 man sapnī sieva rādījās, tai drausmas
bij rokas, kājas, sastingušas baigi,
un greizais skatiens iedvesa man šausmas.
10 Es viņā lūkojos; kā saule maigi
sāk sildīt locekļus, no nakts kas stīvi,
no mana skata sārtojās tai vaigi
13 un mēle atkal atraisījās brīvi,
un viņa izslējās ar varu spēju,
un visi locekļi bij atkal dzīvi.
16 Kad atguvusi bij tā runātspēju,
tā dziedāt iesāka tik brīnumjauki,
ka viņā neklausīties nevarēju.
19 «Es - sirēna, man pieder jūras lauki,»
tā dziedāja, «es vīrus valgos sienu,
ar dziesmām allaž pilni man sirds trauki!
22 Ir Uliss pavadījis tik daudz dienu
pie maniem sāniem; kas ar mani saistās,
tas paliek siets ar stipru pavedienu.»
25 Vēl apmāts biju no šīs dziesmas skaistās,
kad kāda svēta donna parādījās
un skaņas dzisa: jutu es, kā gaist tās.
28 «O, Vergilij, kas ir tā?» iezibsnījās
tai dusmās skats, kad tā šos vārdus bēra;
bet viņš šai šķīstajā tik noskatījās.
31 Un tad to otro tā aiz drēbēm tvēra,
tās saplēsa, lai vēderu es skatu:
man asa smaka acis vaļā vēra.
34 «Jel celies! Iesim! Vai lai tevi kratu?
Trīs reizes tevi saucu!» meistars teica.
Kur esmu es, vēl īsti nesapratu,
37 līdz beidzot manas acis miegu veica;
bij svētā kalna loki pilni dienas,
un mūsu sirdis jaunu sauli sveica.
40 Kā tilta pusloks, kas pār upi slienas,
bij mana piere, nesot domu nastu;
es neredzēju dvēseles nevienas,
43 kad izdzirdu es balsi neparastu,
kā balzāms maigs tā manā sirdī lija,
tā teica: «Nāciet, ieeju lai rastu!»
46 Ar spārniem atplestiem mums parādīja
uz augšu ceļu mūsu aicinātājs
starp divām sienām, kas no akmens bija.
49 Un tad šis cēlais ceļā mudinātājs
ar spārniem mums virs galvām vēdināja:
tik tam, kurš raud, stāj blakus mierinātājs.
52 «Kādēļ uz zemi raugies?» pavaicāja
mans vadonis ar mīļu aizgādību,
kad ceļš virs eņģeļa jau augšup gāja.
55 Es atteicu: «Ar šādu piesardzību
liek iet man redzējums, kas mani saista,
tas mani vajā vēl ar apsēstību.»
58 «Tā senā burve,» teica viņš,«bij skaista,
bet dots tev brīvam kļūt, kaut ar par viņu
virs mums tur augšā asaras vēl laista.
61 Nu pietiek tev, nu apspied savu dziņu,
uz riteņiem vērs acis varenajiem,
ko mūžu valdnieks griež ar gudru ziņu!»
64 Kā vanagi no krātiem vientuļajiem,
kur raudzījušies tie uz savām kājām,
skrien pretī medījumiem kārotajiem,
67 tā traucos es pa ceļu, kuru gājām,
es klinšu spraugā to vairs nepētīju,
un tā mēs augšup soļot nenostājām.
70 Kad piektā aplī nonācis jau biju,
es ļaudis redzēju, kam smiltīs seja,
un viņu raudas es tur saklausīju.
73 «Adhaesit pavimento anima mea»
tie dziedāja ar nopūtām tik žēlām,
ka vārdus apslāpēja šaurā eja.
76 «Jūs, Dieva izredzētie, domām cēlām
mūs pavadiet un parādiet mums taku,
pa kuru augšup kāpt ar sirdīm kvēlām!»
79 «Ja likts jums nav šeit gulēt, labprāt saku,
kā ceļu rast, ko Dievs jums novēlēja:
pa kreisi griezieties, drīz ceļš būs blaku!»
82 Tā lūdza dzejnieks, tā tam atbildēja
uz lūgumu, un viņa runāšanā
es saklausīju, ko viņš noklusēja;
85 bij priecīgs dzirkstiens pavēlniekā manā,
viņš pamāja par to, ko izlasījis
bij manu vēlmju acu mirdzēšanā.
88 Kad atļauju nu biju sagaidījis,
tad nostājos es virs šī radījuma,
ko runājot jau biju pamanījis,
91 un teicu:«Gars, kam augums zemē guma
tais sāpēs, kuras briedē svētu jūtu,
dod mirkli man no sava mūžīguma!
94 Kas biji tu? Kādēļ ar dvesmu grūtu
pie zemes sejas kļaujat? Itāliju
kad atkal redzēšu, ko jums lai sūtu?»
97 Viņš man:«Par gadiem tiem, ko aizvadīju,
tev stāstīšu vispirms: tev jāuzzina,
ka Pēterim es pēctecis reiz biju.
100 Starp Sjestri un Kjavēri iepriecina
ik skatu skaista upe, no tās krasta
man dzimta savu vārdu atvasina.
103 Tā mantija man bij tik neparasta,
tā smaga tam, kas grib to turēt tīru:
kā spalva šķiet jebkura cita nasta.
106 Cik vēlu kļuvu es par īstu vīru!
Tik tad, kad mācītājs es biju Romā,
es džīvi melīgo no sevis šķīru.
109 Kāpt augstāk nevarēju vairs tai jomā:
man citai dzīvei dega mīlestība
ikkatrā manā jūtā, katrā domā.
112 Tai dvēselei, ko māca alkatība,
kam ziedlapas bij pasaulības plūktas,
nu jācieš sods un jālūdz žēlastība.
115 Tās dvēseles, kas alkatības sūktas,
šeit šķīstīdamās atgriežas pie Dieva;
nav citu kalna moku, kas tik rūgtas.
118 Šeit tiem, kam ticība bij pārāk tieva,
kam skats bij pieķēdēts pie zemes lietām,
ar acīm jāizsūc ik zemes rieva.
121 Kā mīlestības liesmām, sirdī lietām,
liek alkatība izdzist nevarīgi,
tā dvēselēm šeit jāpaliek ir sietām
124 un jāgaida šai gūstā pacietīgi;
cik ilgi taisnais soģis to būs spriedis,
tik ilgi gulēsim mēs nekustīgi.»
127 Uz ceļiem nometies, pie krūtīm spiedis
sev rokas, klausījos, kā nāk no viņa
šie vārdi, ko viņš nebij velti šķiedis.
130 Un tad viņš jautāja man:«Kāda dziņa
tev ceļos mesties liek?» -«Jums cieņu manu,»
es teicu, «parādīt liek sirdsapziņa.»
133 «Jel kājās slejies, celies, brāli manu!»
viņš atteica.«Ir viens mums visiem pāri,
tam tuvojamies mēs ar kalpošanu.
136 Mums vajag zemē nomest katru kāri,
kā svētie vārdi - Neque nuhent - māca,
un debesīs sliet savu jumta spāri.
139 Nu ej: tavs nāciens manas raudas māca;
es negribu, ka ilgāk kavējies tu
un slāpē asaras, no sirds kas nāca.
142 Ja tu uz zemi kādreiz soļus grieztu,
tur krietna krustmeita man dzīvo klusi,
man būtu žēl, ja viņa ļauni ciestu;
145 ir viņa vienīgā man palikusi.»
1-3 Pirms rītausmas.
5 Figūra, ko izsecināja ģeomanti pēc minēto zvaigznāju zvaigznēm.
7-9 Sieva, ko Dante redz sapnī, simbolizē tos trīs grēkus, kas tiek izpirkti trīs augšējos lokos: mantkārību, tieksmi labi paēst un baudkāri (58-59).
12-15 Snpņu joga: tikai mūsu acis padara lnirvign to, kas pats par sovi ir riebīgs.
26 Senie komentatori to parasti traktē kā prāta simbolu: prāts parāda, cik mnldlgas ir visas zemākās tieksmes.
73 «Pielipusi pie pīšļiem dvēsele mana» (lat.).
99 Pāvests.
100 Pilsētiņas Dženovas līča piekrastē.
101 Lavaņja.
102 Runātājs ir kardināls Otobruono Fjeski, grāfs Lavaņja, kas 1276. g. kāpa pāvesla tronī ar vārdu Adrians V. Viņš mira 38 dienas pēc izvēlēšanas pāvesta amatā.
137 «Nedz arī precas» (lat.).
143 Aladža dei Fjeski, Moroello Malaspīnas (E. XXIV, 145-150) sieva.