1 Pret gribu labāku stāt gribai grūti,
un nelabprāt es pakļāvos tā prātam,
kaut augļi gaidītie vēl nebij gūti,
4 kas spētu mani remdināt līdz sātam.
Ar vadoni gar pašām klintīm gājām
un griezām ceļu moku vārdzinātam
7 un šaustam baram, kas šeit gurdām kājām
caur asarām uz priekšu devās, šķīstot
sev dvēseles priekš nākamības mājām.
10 Lai nolādēta vilcene, kas, klīstot
pa pasauli, visapkārt ēsmas guva,
nemūžam kārei sātu nepazīstot!»
13 Ak, debess, tu, kas tāla mums un tuva,
kad atnāks tas, kurš viņu uzveikt jaudās?
Šai drūzmā mūsu soļi lēni kļuva,
16 es vēros ēnās, klausījos to raudās;
«Ak, šķīstā Marija, kurš vārdus rastu,»
tā kāda balss man ausīs žēli glaudās,
19 «kurš vārdos žēlumu gan izteikt prastu,
tai mājoklī ja tevi ieraudzītu,
kur noliki tu savu svēto nastu?
22 O, Fabrīcij, tu tikumību, tītu
kaut skrandās, augstāk vērtēji par zeltu,
kas neglīto spēj padarīt par glītu.»
25 Man likās, it kā gaišu vilni veltu
šie vārdi sirdī man; es tuvāk gāju,
lai no šī avota vēl vairāk smeltu.
28 Par dāvanām no viņa uzzināju,
ar kurām Nikolajs trīs meičas glāba
no kauna; tad es viņu uzrunāju:
31 «O, dvēsele, kā manu sirdi grāba
tavs vēlējums: es tavus vārdus tvēru
tā, ka ne mirkli dzirde neatslāba!
34 Un, ja tev savu sirdi vaļā vēru,
man teic, kas biji tu, un pateicību
tu gūsi, ko tev bagātīgi svēru
37 es savos kausos, kad ar aizgrābtību
es klausījos! Kad zemē atgriezīšos,
par tevi lūgšu Dieva žēlastību.»
40 «Tad nejau nu pēc viegluma es dzīšos,»
viņš atteica, «bet dēļ tās žēlastības,
ko dzīvs tu guvis, runāt nevairīšos.
43 Es biju sakne, kura nelietības
kā ļaunus zarus laida pasaulē:
labs auglis netika pie gatavības.
46 Ja Lille, Genta, Brige un Duē
to spētu, drīz tad nāktu atriebība.
Es biju francūzis, Igo Šapē,
49 caur mani skaļa cēlās bungu riba
ar Fīlipiem un Ludviķiem, kas dzima
no manis: liela tā bij varenība.
52 Mans tēvs bij miesnieks Parīzē, kad grima
tie bruņinieku zobeni un pieši;
tad manas rokas, kuras nenorima
55 ne mirkli darboties, tās tvēra cieši
valsts grožus, un es noteikt sāku toni,
un mani bijāt sāka līdztautieši,
58 līdz manam dēlam galvā lika kroni
un iesāka viņš dinastiju jaunu,
kas audžu audzēs paturēja troni.
61 Kad tā vēl nebij zaudējusi kaunu
tai varenībā, kurai sākums biju,
maz bij tā vērts, bet nedarīja ļaunu.
64 Bet tad ar varu un ar melu viju
tā laupīt sāka; nožēlojot guva
tā Gaskoņu, Pontjē un Normandiju.
67 Un Kārlis, dziļi nožēlojot, skuva
no Kurradīno kakla galvu; kāvis
Tommāzo, zvērs viņš nožēlojot kļuva.
70 Dievs augstais rītdienu man skatīt ļāvis,
kad Kārlis cits no franču zemes dosies
bez ieročiem, tik sev pie krūtīm kļāvis
73 to šķēpu, kuru Jūdass dūra. Posies
šim ceļam tā, viņš Florenci tā šķērdēs,
ka tā vēl ilgi kaucot ķepurosies.
76 Viņš neiegūs to zemi, kuru mērdēs
un kaus, bet kraus sev plecos grēku smagu,
jo vieglu savu posta darbu vērtēs.
79 Tad vēl viens nāks, kam netrūks garu nagu,
kā verdzeni tas savu meitu pārdos,
tas - ierausējs un velns, tik nav tam ragu.
82 Ak, alkatība, nezāles tik zārdos
tu krauj! Kaut beidzot tevi kurlums sistu,
jo neklausies tu patiesības vārdos!
85 Lai laikos riestais ļaunums mazāks šķistu,
es redzu, būs Anaņji smagas likstas:
ņems gūstā vikāru un pašu Kristu.
88 Es redzu, kā no jauna apsmiets tiks tas;
no jauna redzu etiķi un žulti
un kā starp dzīviem zagļiem pakārts tiks tas.
91 Es redzu jauno Pilātu, kam kulti
būs alkatības viļņos visi prāti:
tas templī noliks savu rēķinpulti.
94 Ak, Kungs, kad dziedēsi tu manu vāti,
kad mērs būs pilns, kad izlauzīsies laukā
tie zibeņi, kas mākoņiem vēl klāti?
97 Tā svētā gara līgava visjaukā,
kam lūgsna pretī cēlās mīlas dzietā,
tā mājoja mums sirdīs dienas pļaukā,
100 bet, naktij tumstot ceļā nenoietā,
kad melnas dzīles jūtam atveramies,
lai skaņas citādākas nāk tās vietā!
103 Lai Pigmalionu tad atceramies:
par zagli, slepkavu un nodevēju
viņš kļuva, zelta teļam klanīdamies;
106 un Midu, alkatīgo dievlūdzēju,
tik visu grābt viņš tiecās saulē šajā;
pēc zelta dzīdamies, viņš ķēra vēju.
109 Un Ahanā mums vērties nešpetnajā,
kas zaga sudrabu un zeltu tīru,
vēl tagad Josua to dusmās vajā.
112 Kā blēdījās reiz Safīra ar vīru!
Kā Heliodors, zirga spārdīts, bļāva!
Vai nebija vēl diezgan asinsdzīru,
115 kad Polinestors Polidoru kāva?
Teic, Kras, kad tava stunda pienākusi,
kā garšo zelts, ko tavā mutē krāva?
118 Te runā viens nu skaļi, otrs klusi,
tiem soļi dažādi, tāpat kā stāja,
bet visi soļo tie uz vienu pusi;
121 ne vienīgais starp tiem, kas šeitan gāja,
es biju tas, kas labo godā cēla,
neviens tik tuvumā man nerunāja.»
124 Tad laiks jau atkal jaunu vilni vēla,
zem kājām ceļš jau vizēja mums blāvi,
un tumsas klēpī gaismas dīgsti zēla;
127 te nodrebēja kalna sāni stāvi,
šķiet, kaut kas krita; aukstums sirdī zagās,
kāds allaž pārņem to, kurš iet uz nāvi.
130 Man likās, ka šis gržviens klintis dragās
kā Dēlas salā, Latonai kad nācās
tur dzemdēt debess acis mokās smagās.
133 No visām pusēm saucieni tad šļācās,
tie pāri klintīm tā kā viļņi trauca,
un mana seja dziļās bažās mācās.
136 tur «gloria deo in excelsis» sauca,
auss vārdus skaidri izšķirt nevarēja,
jo atbalss skaņas slāpēja un jauca.
139 Kā gani tie, kas pirmie izdzirdēja
šo dziesmu, stāvējām mēs nekustīgi,
līdz nāca miers un bailes izkliedēja.
142 Tad atsākām mēs ceļu uzticīgi
gar ēnām, kuras, zemē nometušās,
tāpat kā pirmīt gaudās nemitīgi.
145 Nekad vēl tādas šaubas saviesušās
nav manī, un nekad tā tirdījusi
nav mani neziņa, kad aizvērušās
148 ir zināšanu durvis; iztvīkusi
bij mana dvēsele, bet nejautāju
neko, pats taustījos pa tumsu klusi:
151 tā domu pilns un bikls tālāk gāju.
10-12 Alkatība (E. I, 31-60).
22 Romiešu karavadonis (3. gs. p. m. ē.), slavens ar savu nesavtīgumu.
28-30 Bnznīcns luģondn stāsta, ka sv. Nikolajs šādi izglābis trīs nabadzīgas jaunavas, kas, trūkuma spiestas, gājušas pārdoties.
46 Galvenās Flandrijas pilsētas. Runātājs gribētu, lai Flandrija atriebtos viņa pēctecim Fīlipam IV par nodarītajām pārestībām, kas arī notika 1302. g., kad flāmu tautas pulki sakāva frančus.
48 Dante šeit vienā personā apvienojis divas: Parīzes grāfu Igo Lielo, Francijas hercogu, kas mira 956. g., un viņa dēlu Igo Šapē, kas pēc pēdējā karolingu dinastijas karaļa Ludviķa V nāves 987. g. tika izraudzīts par troņmantnieku un mira
996. g., nodibinājis Kapetingu dinastiju.
52 Leģenda par Igo Šapē.
67 Anžū Kārlis I 1268. g. uzvarēja pie Taļjakoco pēdējo Hoenštaufenu dinastijas pārstāvi, sešpadsmitgadīgo Konradīnu, kas pretendēja uz Sicīlijas troni. Kārlis Neapolē lika tam nocirst galvu. Kārļa liekulīgo dabu Dante šais vārsmās ironiski izsmej.
69 Akvīnas Tomu, ko Kārlis licis noindēt.
71 Kārlis Valuā, Fīlipa IV brālis. Bonifacijs VIII (E. XIX, 53), iecerējis pakļaut Florenci, kur Balto partija bija viņam naidīga, un atkarot Sicīliju Fridriham II (Š.
VII, 116), aicināja Kārli uz Itāliju, lai tas viņam palīdzētu. Kā atlīdzību viņš tam solīja imperatora kroni. 1301. g. 1. novembrī Kārlis, saukts «Toskānas nomierinātājs», iegāja Florencē un nodevīgi nostājās Melno pusē. Baltie tika sakauti un izdzīti trimdā, tai skaitā ari pats Dante (E. XXIV, 139; P. XVII, 48). Tad
Kārlis uzsāka neveiksmīgu karagājienu uz Sicīliju, pēc tam, 1302. g., atgriezās Francijā. Miris 1325. g.
79-80 Anžū Kārlis II, Neapoles karalis no 1285. līdz 1309. g., Kārļa I (Š. VII, 110) dēls. 1305. g. viņš izdeva savu meitu par sievu vecajam Adzo VIII d'Estem, Ferāras marķīzam, saņemdams par viņu bagātīgu naudas dāvanu.
86 Pāvesta Bonifacija VIII uzturēšanās vieta, kur 1303. g. 7. septembri iegāja Francijas karaļa Fīlipa IV sūtnis Gijoms Nogarē un pāvestam naidīgais Šarrs Kolonna ar karaļa karogu un smagi apvainoja Bonifaciju. No pārdzīvotā satricinājuma pāvests drīz mira.
91 Fīlipu IV.
93 Fīlips IV sagrāva tamplieru ordeni, lai iegūtu tā bagātības, un 1307.-1314. g. sarīkoja tiem drausmīga tiesu ar spīdzināšanām.
102 Mēs minēsim sodītas alkatības piemērus.
103 Kā stāsta Vergilijs «Eneīdā», Pigmalions bijis Tiras ķēniņš, Didonas (E. V, 61) brālis, kas nodevīgi noslepkavojis tās viru Siheju, lai iegūtu tā bagātības.
106 Frīģiešu ķēniņš, kas, kā stāsta Ovidijs «Metamorfozās», izlūdzies no Bakha spēju pārvērst par zeltu visu, kam viņš pieskaras. Tā kā par zeltu pārvērties ari ķēniņa ēdiens un dzēriens, Bakhs par viņu apžēlojies un licis viņam nomazgāties Paktolas ūdeņos. Paktola kļuvusi par zelta upi, bet Mids kļuvis plānprātīgs, un, kad, Pānam sacenšoties ar Apolonu muzicēšanā, viņš pirmo vietu piešķīris Pānam, Apolons viņam piebūris ēzeļa ausis.
109 Pēc bībeles leģendas Josuas karavīrs, kas nolaupījis daļu no kara laupījuma un par to ticis nomētāts ar akmeņiem un sadedzināts līdz ar dēliem un meitām.
112 Pēc baznīcas leģendas vieni no pirmajiem kristiešiem, ko pievoikuni nftvo to alkatibas dēļ.
113 Pēcbībeles leģendas sīriešu ķēniņa Seleika sūtnis, kas iegājis Jeruzalemes tempļu dārgumu krātuvē, lai paņemtu tur glabātās bagātības, un ko noslēpumaina jātnieka zirgs samīdījis pakaviem un divi jaunieši nopēruši pātagām.
115 Polidors bija Trojas ķēniņa Priama dēls, ko tas uzticēja trāķiešu ķēniņam Polinestoram, bet Polinestors Polidoru noslepkavoja, lai iegūtu tā līdzatvestās bagātības (E. XXX, 16).
116 Romiešu karavadonis, kas sakrājis milzu bagātības un 53. g. p. m. ē. kritis karA pret partiešiem. Kad viņa galva atnesta partiešu ķēniņam Orodam, tas licis pieliet viņa muti ar izkausētu zeltu un teicis: «Tu alki zelta, nu tad dzer to!»
131 Dēlas sala peldējusi viļņos, līdz tur apmetusies dieviete Latona.
132 Apolonu - Sauli un Diānu - Lūnu (Mēnesi).
136 «Slava dievam augstībā!» (lat.). Kā stāsta evaņģēlijs, tā bijusi eņģeļu dziesma, ko dzirdējuši gani tai naktī, kad dzimis Kristus.