1 Tās slāpes dabiskās un nerimtīgās,
tās, kuras dzesēt valgmei svētīgajai,
kas nāk no patiesības dievišķīgās,
4 bij jācieš dvēselei nu šaubpilnajai,
kad svēru es šo ēnu, līdzi juzdams
tās atriebības dziņai taisnīgajai.
7 Pa šauro ceļu gāju nepiekusdams
aiz sava vadoņa, kad parādījās
kāds gars, mums sekodams un neizzuzdams.
10 Uz baru gulošo tas noraudzījās,
kā noraugās uz ganāmpulkiem gani,
tad pienāca tas klāt un paklanījās:
13 «Lai Dievs jums mieru dod, ak, brāļi mani!»
Mēs pavērāmies viņa skatā spulgā,
tad teica Vergilijs: «Lai miera zvani
16 skan, ieejot tev svētlaimīgo pulkā
caur vārdu patieso, ko nedzirdēju,
tādēļ ka klausījos es citā tulkā.
19 Par to es izraudzīts.» - «Kā gan lai spēju
to saprast?» bilda tas. «Jo stingrs liegums
šeit vērsts pret katru svešu ienācēju.»
22 «Ir lielāks Dieva žēlastības sniegums,
ko saņēmis šis vīrs,» tam meistars teica,
«kaut zīmes pierē tam, ir svešs tam ziegums.
25 Bet, tā kā viņš vēl dzīvs šo vietu sveica,
vēl galu nezin mūža gaitai savai
un pasaulē vēl savu nepaveica,
28 tad viņa dvēsele, kas māsa tavai
un manējai, šeit nevar doties viena:
vēl nav tā piemērota šķīstītavai;
31 un tā man jāpārkāpj bij elles siena,
to vadīt šurpu Dievs man pavēlēja,
līdz debesīs tam ausīs jauna diena.
34 Bet saki, kādēļ kalns tā nodrebēja,
kāds spēks šīm dvēselēm tā saplūst lika,
ka sauciens viens it visur atskanēja?»
37 Tam manis dēļ tā jautāt labpatika:
nu manā sirdī cerība bij sēta,
un manas slāpes mazinātas tika.
40 Gars teica: «Kalna kfirtība ir svēta:
ja svēta lieta būtu nekārtīga,
tad svētums zustu un tā kļūtu lēta.
43 Šī kārtība ir mūžam nemainīga:
tik tas, ko debess sevī ņem no sevis,
šeit darbojas kā vara nerimtīga.
46 Ne lietu, sniegu, pērkonu nav devis
šeit Dievs, vairs neredzēt tev sarmu, rasu,
kad vārti aizvērušies ir aiz tevis,
49 ne dūmaku, ne biezu mākoņmasu,
ne Iridu ar viņas kakla autu,
kas mirdz ar krāsu zaigojumu krasu;
52 nav ļauts, lai svēto kalnu tvaiki skautu,
no zemes ietekmēm to redzam brīvu,
nekādiem dabas spēkiem nepakļautu.
55 Šeit reizēm dzirdam mēs caur mākoņblīvu,
kā dreb tur apakšā; šeit drebēšanas
nekādas nav, tik just var vēja plīvu.
48 Šeit trīc tik tad, kad kāpj pēc šķīstīšanas
uz augšu dvēsele; tā - laime tāda,
ka līgojas viss kalns no līksmošanas.
61 Vai šķīsta dvēsele, to griba rāda,
kas dvēselei, no visa ļauna glābtai,
dod ticību un skaidru mērķi stāda.
64 Tai griba ir ar sākumā, bet kāpt tai
nav ļauts vēl: jūtot patiesības badu,
vispirms ir visas vainas jāizsāp tai.
67 Un es, kas sāpēs guļu piecsimt gadu
un vairāk vēl, šo brīvo gribēšanu
pēc citas mājvietas tik tagad radu:
70 un tādēļ dzirdēji tu trīcēšanu -
tur laipnie gari Kungu slavināja,
kas augšup sūtīs dvēseli drīz manu.»
73 Tā runādams, viņš slāpes dzesināja,
ko jutu es, un manas šaubas veica
un mani ārkārtīgi priecināja.
76 «Nu redzu,» gudrais vadonis mans teica,
«to tīklu, kas jūs tin, un kā tas raisās,
kad dzirdēju, viss pulks kā tevi sveica.
79 Kad tava dvēsele nu augšup taisās,
kas biji, teic, kas tevi zemē grūda,
kur gulēji tik ilgi mokās baisās?»
82 «Kad krietnais Tits tās asinis, kas plūda
no dziļām nāves brūcēm, atriebt gāja,
tās, kuras iztirgojis bija Jūda,
85 tad manu vārdu visur daudzināja,»
tā atteica šis gars, «man daudz bij balvu,
bet īsto ticību prāts nezināja.
88 Tik saldas skaņas plūda man caur spalvu,
tik daudz bij mutē vārdu neparastu,
ka Roma mirtēm rotāja man galvu.
91 Kā Stacijs staigāju gar dzīves krastu,
par Tēbām dziedāju un Ahileju;
bet ceļā pakritu ar otro nastu.
94 Tā sēkla, kura kļuva man par dzeju,
bij dzirksteles no liesmas dievišķīgās,
kas nemirstīga pland pa dzīves leju:
97 no Eneīdas, kura skaņu līgās
ir mani šūpojusi, barojusi:
tas viņas piens, kas lijis manās stīgās.
100 Man sirds tā Vergiliju gaidījusi,
ka lieka gaidu gada nenobijās
tai cerībā, ka nāks viņš uz šo pusi.»
103 Tad Vergilijs uz mani paskatījās,
un klusēdams tā skatiens teica: «Klusē!»;
bet griba negribot man saminstījās,
106 jo nevar pavēlēt, lai acīs susē
jau asaras, kas riešas, nevar smaidu,
kas raisījies jau, apstādināt pusē;
109 un pasmaidīju es, tad gars pilns gaidu
man acīs pavērās kā vēlēdamies
no dvēseles man nolasīt ik skaidu
112 un teica: «Atklāti ja runājamies,
tad saki man, par ko gan tiek šeit smaidīts?
Kurš lielu darbu dara jokodamies?»
115 Nu esmu es no divām pusēm spaidīts:
liek viena klusēt, otra runāt prasa;
es nopūšos, ir glābējs vārds man gaidīts,
118 tad meistars teica: «Nebaidies, ja asa
starp divām gribām kļūst tev stāvēšana:
prot izlemt tas, kurš patiesību lasa.»
121 Un tad es sacīju: «Šī smaidīšana,
gars senais, izbrīnu varbūt tev rada;
tad klausies, un tev brīnumu būs gana.
124 Šis vīrs, kas manu ceļu augšup vada,
tas ir tas Vergilijs, par kuru teici,
ka viņa dziesmās gars tavs spēku rada.
127 Man prieks, ka tu šai vietā viņu sveici,
šai ceļā, pozdamies uz mūža mājām;
ja rūgtums bij tev, ceru, tu to veici.»
130 Viņš noliecās pie skolotāja kājām,
lai apkamptu tās, bet tas teica: «Brāli,
mēs taču abi vienu ceļu gājām.»
133 Viņš pieceldamies: «Tuvi mēs, kaut tāli:
tie kvēlojošie mīlestības sārti,
ko kūru tev, pat mūžos nekļūst bāli,
136 kad sen jau aizvērušies dzīves vārti.»
9 Publijs Papinijs Stacijs (45-96), romiešu dzejnieks. Saglabājušās viņa 2 poēmas: «Tēbaīda» par Edipa dēla cīņām pie Tēbām un nepabeigtā poēma «Ahileīda».
50 Dievu, it īpaši Junonas, vēstnese; viņas kaklauts - varavīksne.
82 Romas imperatora Vespasiāna dēls un troņmantnieks, 70. g. nopostīja Jeruzalemi
(P. VI, 92).
84 Sk. E. XXXIV, 62.
93 Stacijs mira, nepabeidzis savu otro poēmu «Ahileīda».