1 Nu gājām mēs pa ceļu akmeņainu,
jau palicis aiz mums bij eņģelis, kas
no sejas bij man dzēsis vienu vainu
4 un tos par svētlaimīgiem nosaucis, kas
pa taisnības un patiesības stariem
pie pilnības grib nonākt dvēseliskas.
7 Uz priekšu gāju soļiem mundriem, gariem
un tā it viegli it kā parādība
es līdzi tiku mudīgajiem gariem;
10 tad teica Vergilijs: «Tā mīlestība,
ko dedzis tikums, aizdedzina citu,
ir jāpievērš tai tikai uzmanība.
13 Kopš stundas tās, kad priekšellē, kur mitu,
man Juvenāls bez runāšanas liekas
to atklāja, ko tikko jaušam šķitu,
16 ar tavu sirdi manējā nu tiekas
tik cieši, ka tās jūtu kopā augam,
šīs kāpes man pat tagad īsas liekas.
19 Bet saki man, un piedod man kā draugam,
ja pārāk droši laižu savus grožus:
kur vieta bija alkatības raugam
22 tev krūtīs? Zinu tikumus tev možus:
kur acij redzams lietu raibais klājiens,
tavs gars redz patiesības graudus spožus.»
25 Bij garam negaidīts šis domu gājiens;
tad, smieklus apspiezdams, viņš atbildēja:
«Tavs mīlestības vārds man dārgs ir mājiens.
28 Cik bieži gan mēdz uzdīgt šaubu sēja
no augsnes neīstas, jo svešā lomā
slēpts cēlonis zem valka virspusēja!
31 No taviem vārdiem noprotu: tu domā,
ka alkatīgs es savā dzīvē bijis,
jo esmu šeit ar tiem es vienā jomā:
34 tad zini, pārāk tālu aizgainījis
es biju alkatību - nu šai lokā
ir gadiem sods pār manu galvu lijis.
37 Es visu aizlaidu, kas nāca rokā,
bet tad man iedūrās kā sāpe rētā
tavs sauciens, dzimis cilvēcības mokā:
40 - Kam nevaldi tu, zelta alka svētā,
pār mirstīgiem, kam lietas apnikušas? -
un atģidos es grēkā nedeldētā.
43 Es sapratu: ja pārāk atpletušas
ir spārnus rokas devīgās, tad ļaunu
tāpat kā skopās tās ir darījušas.
46 Cik daudz gan cilvēku, gan vecu, jaunu,
kas mantu sējuši ar vieglu roku,
par šķērdību šo nesajūt pat kaunu!
49 Nu nožēlā tie staigā pa šo loku:
šeit arī vaina, kas ir pretrunībā
ar grēku, žāvē savu zaļo koku.
52 Un, ja starp tiem, kas cieš par alkatību,
tavs jautājošais skatiens mani sveica,
šeit sodīts esmu es par izšķērdību.»
55 «Kad dziedāji par ieročiem, kas veica
tos, kuri Jokastei bij dubultbēda,»
tā bukolisko dziesmu dzejnieks teica,
58 «šķiet, tevi skārusi tik viegla vēda
no ticības: tev trūkst tai uzticības;
bez tās viss labais - tikai akmens grēda.
61 Ja tas ir tā, kā tu pie apgaismības
gan tādas tiki, ka tu ielīksmoji
ik garu, alkstošu pēc patiesības?»
64 Gars atteica: «Tu pirmais ielīgoji
man dvēseli, lai Parnasā tā kāptu,
pēc Dieva pirmais mani apgaismoji.
67 Tu nesi gaismu, pats lai kā tās slāptu,
aiz sevis, cerēdams, ka nemaldīsies
vairs ļaudis naktī - vārdus šos, lai glābtu:
70 - Jauns laikmets atausīs, un atgriezīsies
drīz taisnība un pirmā zelta ēra,
no debesīm jauns dzinums nolaidīsies. -
73 Tavs vārds man patiesības vārtus vēra,
tam pretī dīga ticībā ikjūta,
no tā man kā no avota sirds dzēra.
76 Kad visa pasaule jau bija grūta
no īstās sēklas, kuru tie, kas vēsta
par mūža valstību, it visur sūta,
79 tad noprotu es, ka virs tava dēsta
zeļ jauna patiesība caur šo sēju,
pie kuras krūts tiek katra slāpē dzēsta.
82 Tos jaunos praviešus es apmeklēju;
kad Domiciāns viņus vajāt sāka,
tad līdz ar viņiem asaras es lēju;
85 To svētums mirdzēja man tā kā bāka,
es tajos paraugu sev saskatīju,
par tiem neviena nebij cildenāka.
88 Un, pirms uz Tēbām grieķus aizvadīju
es dzejodams, es sevi kristīt liku,
bet bailēs kristietis es slepens biju,
91 kā pagāns rādījos ar nepatiku,
un tā ar garu, mazdūšībā kļautu,
šeit ceturtajā aplī raidīts tiku.
94 Man saki tu, kas pacēli to autu,
kurš maniem labiem darbiem pāri klājas,
ko zini tu par mūsu līksmo tautu?
97 Kur mūsu Terentijs nu mitinājās?
Kur Cecīlijs un Varijs? Kur ir Pļauts?
Vai notiesāti tie? Kur ir tiem mājas?»
100 «Gan tiem, gan Persijam, gan man ir ļauts,»
tam atbildēja vadonis, «būt kopā
ar grieķi, ko par mūzu draugu sauc,
103 kam vienmēr vārds vistrāpīgākais stopā,
tai pievārtē, kur sākas ceļš uz vidu;
par mūzām runājot, mums iet kā stropā.
106 Ar mums ir Antifonts ar Eiripidu
un Simonids, un Agatons, un citi,
kam vārds bij pacēlies ar zelta lidu.
109 Un tie, kam lemts caur tavu asinsriti
ir mūžos dzīvot, tie, ko savā dzejā
tu dzīvē cēli, kamēr nāvē kriti,
112 tie tagad visi arī mīt tur lejā:
tur tava Antigone nonākusi
un Ismene ar savām skumjām sejā.»
115 Tad abi vīri apkārt vērās klusi.
Jau dienas četras kalpones bij projām
un piektā bij uz augšu pavērsusi
118 ilkss galu kvēlošo. «Kā novērojām,»
tad teica vadonis, «ar prāta spēju,
ko, liekot lietā, gudri izmantojām,
121 mums nāksies iet ar ziņu iepriekšēju,
lai griežas labais plecs gar klinšu sienu,
tad nonāksim mēs tur, kur paredzēju.»
124 Tad atkal gājām mēs ar jaunu dienu,
ar garu cienīgo un skolotāju,
mums drosme bija šķērsli veikt ikvienu.
127 Pa priekšu viņi, es tiem pakaļ gāju,
par dzejas mākslu viņi abi sprieda,
un no šīm runām daudz es uzzināju.
130 Bet drīzi pārtrūka to runa vieda:
bij ceļa vidū koks, un augļu bari
tur rotājās un smaržodami brieda;
133 Kā eglei augšā īsāki kļūst zari,
šim kokam apakšā tie īsi bija
kā brīdinot: tik skādi nenodari!
136 No klints uz leju skaidrs ūdens lija
un nepārtraukti turpināja lieties
un katru koka lapu padzirdīja.
139 Tad klāt es piegāju tam nenocieties,
man līdzi - dzejnieki; te atskanēja
tur balss: «No barības šīs atturieties!
142 Kad lielās kāzas rīkot vajadzēja,
tad Marija tik domāja par godu,
par muti domāt viņa negribēja;
145 un senā Romā piemēru šo rodu,
kā Dāniels, kas ēsmu nicināja,
daudz ieguva ar gara spēju grodu.
148 Kad pirmais laikmets zelta kurpēs gāja,
bij salkumā pat ozolzīle salda
un katra urga slāpes remdināja.
151 Bij Kristītājam tuksnesī uz galda
tik siseņi un medus; viņa sētā
un koptā mācība it visur valda,
154 to lasām evaņģēlijā mēs svētā.»
Romiešu dzejnieks (ap 60-127), satīriķis, Stacija cienītājs.
Ķēniņa Edipa sieva, kuras dēli Eteokls un Poliniks viens otru nonāvēja (E. XX,
58; XXVI, 53-55).
Vergilijs.
Parnass - Apolona un mūzu kalns, kur tek Kastalijas avots, kas sniedz iedvesmu.
Stacijs citē Vergilija «Bukoliku» IV eklogas pazīstamās vārsmas. Šai eklogā vidus- laikos saskatīja pareģojumu par Kristus atnākšanu. Pastāvēja leģendas, ka tā pievērsusi kristietībai daudzus pagānus. Pie šādiem atgrieztajiem Dante pieskaita ari Staciju.
Romas imperators no 81. līdz 96. g.
Romiešu rakstnieks 2. gs. p. m. ē., komēdiju autors.
Cecīlijs - romiešu rakstnieks 2. gs. p. m. ē., komēdiju autors. Varijs - romiešu
dzejnieks 1. gs. p. m. ē., Vergilija draugs. Pļauts - romiešu rakstnieks 3.-2. gs.
p. m. ē., komēdiju autors.
Romiešu dzejnieks 1. gs., satīriķis.
Ar Homēru.
Limbā.
Sengrieķu traģiķi.
Simonids - sengrieķu liriķis. Agatons - sengrieķu traģiķis.
Edipa un Jokastas meita, Eteokla un Polinika māsa (56).
Antigones māsa.
Četras stundas (Š. XII, 80).
Saules ilksi.
Šie vārdi sacīti kārumnieku dvēselēm.
Sk. Š. XIII, 29.