1 Man dziļo miegu pārtrauca ar sparu
smags troksnis, un es strauji sakustējos
kā tāds, kas pamodināts tiek ar varu;
4 es, acis apkārt laizdams, taisni slējos,
lai redzētu, kur esam nonākuši:
tā vieta likās drebam krampjos spējos.
7 Visapkārt to bij kalni apstājuši,
un bezdibenī bēdu lietus lija
un atskanēja vaidi izmisuši.
10 Tas melns un kraujš un miglā tīstīts bija;
mans skatiens, ietiekdamies dziļumā,
nekā šai baismu lejā nemanīja.
13 «Nu lejup kāpsim aklā valstībā,»
man teica dzejnieks: «tev pa priekšu iešu,
bet tu man sekosi šai tumsībā!»
16 Es viņā pavēros ar skatu ciešu
un redzēju, kāds bālums viņa sejā;
es sacīju: «Šīs bailes līdz tev ciešu.»
19 Viņš atteica: «Tie cietēji tur lejā
man ŽĒLSIRDĪBĀ seju dara bālu;
tev bailes vīd tik fantāzijas skrejā.
22 Nu ejam! Iet mums nāksies ceļu tālu.»
Tā teica viņš un soļot palīdzēja
uz pirmo loku, pirmo sāpju vālu.
25 Tur žēlas nopūtas vien atskanēja,
kas auru mūžīgo tik drebināja;
ne raudu tur, ne vaidu nedzirdēja;
28 bez ciešanām šīs sāpes stindzināja;
tur bija bērni, sievietes un vīri,
kas skumjā satraukumā apkārt gāja.
31 Tad meistars jautāja: «Tu neizšķīri,
kas tie par gariem, kas šeit klīst mūždien?
Tad zini: viņi ir no grēkiem tīri.
34 Bet nepietiek ar žēlastību vien:
ir viņi aizgājuši nekristīti,
bez ticības, kas tos pie Dieva sien;
37 ja Kristus vārdi tumsā bij tiem tīti,
tādēļ ka tie pirms Viņa piedzimuši,
tie netiek dziļā pazušanā dzīti.
40 Tie nav, kā nākas, Dievu pielūguši;
tiem cita grēka nav, tik viena vaina,
ka tie bez cerības bij dzīvojuši.»
43 Es teicu: «Velti prāts mans sāpes gaina:
šai lokā sastopami diži ļaudis,
un mani skumdina šī bēdu aina.
46 Ja liktenis tiem svētlaimību skaudis,
kur ir tā ticība, kas uzveic maldus,
kurš gudrais tiem ir patiesību paudis,
49 lai baudītu tie debess priekus saldus?
Šai ļaužu pulkā daudzus saskatīju,
kas citiem bagātus reiz klāja galdus.»
52 Viņš teica: «Pēcnāvē vēl jauns es biju,
kad, šurpu nākot, ērkšķiem vainagotu,
es kādu varenajo ieraudzīju.
55 Viņš nācis bij, lai svētlaimību dotu
gan Ādamam, gan Ābelam, tā dēlam,
lai abi mūža mieru iemantotu;
58 un arī Mozum, Dieva kalpam kvēlam,
un Izakam un viņa pēcnācējiem,
un Ābramam, šim patriarham cēlam,
61 un daudziem citiem seniem aizgājējiem
par glābēju viņš kļuva, pestītāju.»
Tam runājot, mēs gājām soļiem spējiem,
64 pa priekšu viņš, un es tam pakaļ gāju
caur ļaužu biezokni, kas pretī vērās,
un viņu likteni es uzzināju.
67 Un viņu bēdu stāsts pie sirds man ķērās.
Pēc brīža uguni es ieraudzīju,
kas droši lauzās iekšā tumsas sfērās.
70 No tāles nelielas tad saskatīju
es cienījamus ļaudis šajā vietā
un savām acīm viņus pavadīju.
73 «Tu zinātni un mākslu likt spēj lietā,
jel teic, kas ir šie ļaudis godājamie,
kā ceļinieki gaitā nenoietā?»
76 Viņš atbildēja: «Tie ir saudzējamie,
tādēļ no citiem tie ir nodalīti;
tie - debesīm un Dievam patīkamie.»
79 Tad sauca balss: «Ak, dzejniek, tu, kas mīti
it visās jomās, atstādams tur pēdas,
jel nāc un kavējies pie mums uz bridi!»
82 Tad iznira no tumšās ļaužu grēdas,
mums tuvodamās, četras lielas ēnas:
to sejās nebija ne prieks, ne bēdas,
85 to kustības bij svinīgas un lēnas.
«Lūk, tas, kurš pirmais nāk ar šķēpu rokā,»
man teica meistars, «nāk no dzimtas senas:
88 tas - Homērs, cieņas pilns ik sejas krokā,
tad Horācijs un Ovidijs aiz viņa,
un Lukāns pēdējais - tie mīt šai lokā.
91 Nav ļaudīs gaisusi par viņiem miņa,
man prieks, ka līdzināties viņiem varu,
pie manis ved tos goddevības dziņa.»
94 Un tā es redzēju šo dižo garu,
kas dziedājis visaugstāko no dziesmām
par seno īliju, par Trojas karu.
97 Un, plandoties uz augšu sārtām liesmām,
viņš mani godbijīgi sveicināja
kā tādu, kas stāv pāri elles briesmām.
100 Un mani vēl jo vairāk godināja
viņš, mani viņu grupai pieskaitīdams;
prāts mulsumā, ko atteikt, nezināja.
103 Es gāju, dziļā goddevībā mīdams
šo zemi, vārdus bilst man negribējās,
es soļoju, tik savas domas vīdams.
106 Tad nonācām pie pils, kas cēli slējās,
tā septiņkārtu mūriem bija jozta,
un upītē tur ūdens mundri lējās,
109 un zaļa pļava bij tur, glīti posta.
Bij vārtiem septiņiem tur jāiet cauri:
šī pils bij gudrajiem kā miera osta,
112 kur nenonāk nekādi elles auri,
kur acis veras nopietni un rāmi
un domas nejūtas ne mirkli šauri.
115 Pie ļaudīm piegājām mēs nemanāmi
tai vietā augstā, mirdzošā un klajā:
tur viņi visi bija ieraugāmi.
118 Es lūkojos to pulkā cienīgajā,
kas bija apmeties tur zaļā pļavā;
prieks kvēloja man skatā jūsmīgajā.
121 Tur Elektra bij draugu pulkā savā,
tur Hektoru mans skatiens pamanīja,
tur Enejs bij un Cēzars savā slavā.
124 Un otrā pusē jļamilla tur bija
un Pentesileja un Latīns arī
un viņa daiļā meita Lavīnija.
127 Un tālāk Brūts, kam cīņas bij un kari.
Lūk, Jūlija un, lūk, tur Lukrēcija
un Saladīns un daudzi citi gari.
130 Mazliet tik skropstas jāpaceļ man bija,
lai ieraudzītu filozofu saimi,
un tūdaļ gaišums silts man krūtīs lija.
133 Kā izteikt man šo necerēto laimi
sveikt Ari stotel i un viņa pulku
un Sokrātu, kam klātu nelīp glaimi,
136 un Platonu, kā zvaigzni lielu, spulgu,
un pasaulskaidrotāju Demokrītu,
un Zenonu, šo domu gudro tulku,
139 un Anaksagoru, un Heraklītu,
un Dioskoridu, šo pētītāju
ar traktātu, par augiem sarakstītu,
142 un Eiklidu, un arī Ptolemaju,
un Avicenņu līdz ar Hipokrātu,
un Orfeju, šo seno skandētāju!
145 Es VISUS nosauktu ar mīļu prātu:
ko redzēju šai vietā mirdzošajā;
bet mute — piekūst man, lai turpinātu.
148 Lai cik mums labi bija pulkā šajā:
pa CITU ceļu ved mūs gaita baisma:
prom no šī miera - aurā drebošajā;
151 turp, kur vairs neatmirdz nekāda gaisma.
Šai mirklī Dante atrodas jau viņpus Aherontas.
Pirmais loks ir Limbs (lat. limbus - mala). Pēc baznīcas mācības Limbā mīt
vecas aeriDas taisno ļaužu aveseies, ku ari 10 mazo Dernu aveseiuH, Miri mimn
nekristīti. Šeit Dante ievietojis nrī visu tikumīgo nekristiešu dvēseles.
52-54 Vergilijs, kurš mira 19. g. p. m. ē., bija pavadījis Limbā ap 50 gadu, kad tur, kfl
sacīts kristiešu leģendā, laikā starp savu nāvi un augšāmcelšanos nokāpi»
Kristus, lai aizvestu no turienes Vecās derības svētos paradīzē, kura ļaudirr
tikusi atvērta tikai pēc pirmā grēka izpirkšanas.
83 Četri senatnes dzejnieki, ko Dante godina kā lielākos: grieķis Homērs, ko viņš
nebija lasījis, jo grieķu valodu neprata un latīņu valodā Homēra poēmu vēl nebija
bet ko viņš atzina par lielāko no dzejniekiem (Š. XXII, 102-103), un romieši
Horācijs (65-8 p. m. ē.), Ovidijs (43. g. p. m. ē. - 17. g. m. ē.) un Lukāns (39-65)
Ovidija «Metamorfozas», tāpat kā Lukāna «Farsālija» bija svarīgi avoti «Dievišķā»
Komēdijas» autoram.
121 Atlanta meita, Zeva iemīļotā, Trojas dibinātāja Dardana māte.
122 Izcils Trojas varonis, Priama dēls.
123 Gajs Jūlijs Cēzars (100-44 p. m. ē.), romiešu karavadonis un valsts darbinieks
Romas impērijas dibinātājs. Leģenda stāsta, ka viņa dzimta sniedzoties līda
Julam, Eneja un Kreusas dēlam.
124 Sk. E. I, 104.
125 Pentesileja - amazoņu valdniece, Trojas sabiedrotā, ko uzveica Ahilejs. Latīns
Latijas valdnieks, Eneīdas varonis.
126 Lavīniju apprecēja Enejs.
127 Lūcijs Jūnijs Brūts, pirmais romiešu konsuls (kopā ar Lūciju Tarkvīniji:
Kollatīnu, 509. g. p. m. ē.), kas gāza pēdējo Romas ķēniņu Tarkvīniju Lepno.
128 Jūlija - Jūlija Cēzara meita, Pompeja sieva. Lukrēcija - Kollatīna sieva, kaf
devās nāvē, kad tai laupīja godu ķēniņa Tarkvīnija Lepnā dēls Seksts Tarkvīnijs
Šis notikums noveda pie ķēniņa varas krišanas.
129 Ēģiptes un Sīrijas sultāns (1138-1193), kura dvēseles cēlumu cildināja ari
kristīgās rietumzemes.
134 Aristoteli (4. gs. p. m. ē.) viduslaikos uzskatīja par lielāko zinātnieku.
135-136 Sokrāts (470-399 p. m. ē.) un tā skolnieks Platons (428-347 p. m. ē.) bija pēi
Aristoteļa slavenākie grieķu filozofi. Aristotelis bija Platona skolnieks.
137 Demokrits (ap 460-370 p. m. ē.) uzskatīja, ka pasaule cēlusies, nejauši savie
nojoties atomiem.
138 Zenons (4. gs. p. m. ē. ) - pazīstamākais stoiķu pārstāvis.
139 Anaksagors (500-428 p. m. ē.)- filozofiskā duālisma dibinātājs, Perikla skolotāj.'
un draugs. Heraklīts (ap 540-480 p. m. ē.) - dialektiskā uzskata aizsācējs grieķi
filozofijā.
140 1. gs. ārsts, rakstījis par augu dziednieciskajām īpašībām.
142 Eiklids (3. gs. p. m. ē.) - izcils ģeometrs. Ptolemajs - astronoms un ģeogrāfs
kura pasaules sistēmai sekoja arī Dante.
143 Avicenna (980-1037) - ievērojams arābu filozofs un ārsts. Hipokrāts (5.-4. gs
p. m. ē.) - slavens grieķu ārsts.
144 Mītisks grieķu dzejnieks, kas ar savu dziedāšanu apbūris zvērus un akmeņus