1 Un, kamēr raudzījos es neapnicis
uz zaļo lapotni tik nemitīgi
kā zēns, kas gaida, putniem slazdus licis,
4 tēvs teica: «Dēls, no domām, kurās slīgi,
nu brīvojies: mums stundas ir ar skaitu,
tās tagad jāizmanto lietderīgi.»
7 Tad ceļā devos es ar soli raitu
aiz vīriem gudrajiem, kas diskutēja
tik dzīvi, ka es vieglu jutu gaitu.
10 Te raudas līdz ar dziesmu atskanēja,
ar «Labia mea, Dominē» tik svēti,
ka prieks un skumjas sirdī iedrebēja.
13 «Kas ir tie, tēvs, kas dzied tik nedzirdēti?»
es jautāju. Viņš atteica: «Tās - ēnas,
kam jāiet ir, līdz grēki izdeldēti.»
16 Ir svētceļniekiem kustības tik lēnas,
tie iet pa ceļu, citus nepamanot,
un domas tiem ir paceltas un rēnas;
19 tā gāja dvēseles, šai dziesmai skanot,
man likās: iet tur bišu pilni koki,
un dzirdēju es it kā zvanus zvanot.
22 Ap acīm visām bija tumši loki,
bij bālas tās: kas viņās paraudzījās,
tam likās, stāv tur izģinduši spoki.
25 Tik ģindenīgs diezin vai izskatījās
pat Erisihtons, kad tas, badā gaudis
kā vilks pēc ēsmas, badā nomirt bijās.
28 Es domāju: «Lūk, tādi bij tie ļaudis,
kad Jeruzalemi tie pazaudēja
un maizes kumosu tiem karš bij skaudis.»
31 Tām dobumos vairs acis nemirdzēja,
tie bij kā gredzeni bez dārgakmeņiem,
starp tiem tik deguns savu kaulu slēja.
34 Tās likās nākušas no bezdibeņiem,
kur mūžam nav tās ēsmu redzējušas,
tās līdzinājās baigiem izbāzeņiem.
37 Es brīnījos, kur tās tik izdilušas,
man nezināma bij tā sakarība,
caur ko šai stāvoklī tās nonākušas.
40 No dziļumiem tad kāda parādība
uz mani vērās, metot negaidītu
man saucienu: «Ak, kāda žēlastība!»
43 Pēc skata es vis viņu nepazīstu,
kā atšķirt nevaru no vēža vēzi,
bet vina balss - man likās, it kā dzītu
46 tā vēj pūsmu caur manu domu ēzi,
līdz apziņā man dzirkstis iegailējās
un tad es viņā pazinu Forēzi.
49 Pret mani lūgumā tam rokas slējās:
«Ak, neņem vērā drausmīgo šo kraupi
un visas miesas vainas tagadējās!
52 Man teic - jo kam gan vēl tu vārdus taupi? -
kas esi tu un tie, kas iet ar tevi!
Es lūdzu, prieku šo man nenolaupi!»
55 «Tu mirdams asarām man vaļu devi,»
es atteicu, «bet nu vēl vairāk raudu,
kad šādi postītu tu rādi sevi;
58 Teic, kas par zvīņām klāj jums katru audu!
Man neliec runāt vēl: man runāt grūti,
kad domas citādas pa galvu šaudu!»
61 Viņš man: «Par līdzcietību, ko tu jūti,
paldies tev! Mūžīgā tā debess vara,
kas šādi vārdzina man visu būti.
64 Lūk, raudot stiepjas ļaužu rinda gara:
tie bija rīklē stūmuši bez mēra,
nu bads un slāpes šeit tos svētus dara.
67 Sauc dzert un mieloties tos kaisme zvēra,
ko ābolu un ūdens smarža dedza:
tiem jāveic dziņa šī, kas nāk no zvēra,
70 un jākopj dziets, ko negausība sedza.
Tāds mūsu sods, bet īstenībā - prieca,
jo tas mums patiesību vaļā slēdza,
73 caur kuras spēku mokas nesalieca
pie krusta Kristu: sauca viņš - Elī -,
kad bendes viņa miesā naglas trieca.»
76 «Jau pieci gadi, kopš tev dzīve šī
virs zemes,» teicu es, «ir noslēgusies
un mīti tu šī kalna pavēnī.
79 Ja tava spēja grēkot izbeigusies,
pirms, staigājot pa sāpju ceļu baigu,
būs dvēsele ar Dievu vienojusies,
82 kā gan es šeitan redzu tavu vaigu?
Kā dvēsele nav lejā palikusi,
kur laiks tiek stingri samaksāts ar laiku?»
85 Viņš man: «Tik drīz šurp mani atvedusi,
lai ietu es caur sāpēm labdarīgām,
ir Nella, kas tik gauži raudājusi.
88 Ar nopūtām un lūgsnām pazemīgām
tā panāca, ka pašķīrās man siena,
un tā es brīvs no gaidām apnicīgām.
91 Jo vairāk manu atraitni Dievs ciena
par to, ka, turot tikumību cieši,
tā darbos labajos ir gluži viena;
94 pat Sardīnijas tumšie malēnieši
tā nepiespļāva paši savu aku
kā manā pusē mani līdztautieši.
97 Ak, mīļo brāli, ko gan lai tev saku?
Kas šodien lieli, drīz tie staigās tupus,
no sevis neatstādami ne smaku.
100 No kanceles tie dzirdēs vārdus strupus,
vairs nebūs florentīnietēm pa ielām
brīv apkārt staigāt, rādot plikus pupus.
103 Tiks attīrīts no nederīgām vielām
ik tikums, lai tas zaļotu un augtu
un liktu dvēselēm kļūt skaidrām, lielām.
106 Ja atskārta šiem nekauņām reiz plauktu,
tie debess balsi dzirdētu kā dārdu
un tūdaļ mutes atvērtu, lai kauktu;
109 posts nāks pār tiem, pirms apklāsies ar bārdu
vēl vaigi tiem, kas, nejauzdami sevi,
tik tikko tagad izšļupst pirmo vārdu.
112 Ļauj, brāli, tagad iepazīt mums tevi,
lai dīgst kā sēkla vārds, ko gars tavs sviedīs:
šai cerībai tu iemeslu mums devi!»
115 Es atteicu: «Ja atcere tev briedīs,
kā tev ar mani, man ar tevi bija,
šī atmiņa vēl smagāk prātu spiedīs.
118 No dzīves mani šurpu atvadīja
tas, kurš pa priekšu iet, pirms dažām dienām,
kad mēness pilnu seju parādīja;
121 caur dziļu nakti pāri klinšu sienām
viņš mani vadīja starp mirušajiem
un apstājās pie ciešanām ikvienām.
124 Nu mēs pie kalna sāniem varenajiem,
tam taisnot dvēseles, kas kļuva šķības
tai dzīvē laicīgā starp grēcīgajiem.
127 Es nešķiršos no viņa sabiedrības,
līdz ieraudzīšu Beatriči vaigā,
tad atvadīšos es pilns pateicības.
130 Tas - Vergilijs, kas mums pa priekšu staigā,
tas otrs - ēna, kurai atskanēja
par godu dziesma spēcīgā un maigā,
133 tā ka viss kalns aiz prieka notrīcēja.
«Manas lūpas, Kungs» (lat.).
Kā Ovidijs stāsta «Metamorfozās», Erisihtons nocirtis Cereras ozolu, par ko dieviete uzsūtījusi viņam tādu neremdināmu izsalkumu, ka viņš, ēdamā dēļ pārdevis visu, pat savu meitu, sācis ēst pats savu miesu.
Jūdi, kad romieši 70. g. aplenca Jeruzalemi.
Forēze Donāti - florencietis, Dantes draugs un viņa sievas Džemmas Donāti radinieks. Miris 1296. g.
«Dievs!» (ebr.).
Priekššķīstītavā, starp nevīžām (Š. IV, 128-132).
Forēzes atraitne.
Barbadžas, Sardīnijas kalnaina apgabala, iedzīvotāji, kas cēlušies no Āfrikas un bijuši ļoti izlaidīgi.
Florencieši.