1 Mums runāšana soļus nekavēja,
mums kājas likās buras uzvilkušas
kā kuģis, dzīts no laba ceļavēja.
4 Un ēnas, it kā divkārt nomirušas,
ar acu bedrēm brīnīdamās vērās,
kad mani dzīvu bija manījušas.
7 No manis vārdi nepārtraukti bērās,
es sacīju: «Varbūt ar gudru ziņu
šī ēna vēlāk dodas debess sfērās.
10 Bet kur ir Pikarda? Man rādi viņu:
var gadīties, ka viņu nepazīstu
starp tiem, kas iet ar šķīstīšanās dziņu!»
13 «Tu manu māsu skaistu, labu, šķīstu
reiz pazini: nu Olimpā tā staigā,
kur guvusi tā priecas kroni īstu.»
16 Tā teica viņš. «Ir grūti pazīt vaigā
tos ļaudis, ko tev saukšu: pārvērtusi
tos izskatā ir gavēšana baigā.
19 Lūk, Bonadžunta nāk uz mūsu pusi,
un tas ar vaigiem gauži iekritušiem
bij Torso: viņa rokās nonākusi
22 bij svētā baznīca; starp izlepušiem
viņš pirmais bij; nu gavēdams viņš tīrās
no dārgiem vīniem un no trekniem zušiem.»
25 Tā daudzus sauca viņš un saukt vēl dzīrās,
un saukšana šī visus priecināja,
un apmierināti no mums tie šķīrās.
28 Lūk, badā zobus velti šņakstināja
tur Pilas Ubaldīns un Bonifacijs,
ar zizli viņi ļaudis ēdināja.
31 Šī pārbaude Markēzem daudz ko mācīs:
Forlī tam rīkle nebija tik sausa,
bet kāre lielāka tam dega acīs.
34 Man likās: Bonadžunta jāuzklausa,
tas, kura dzimtā pilsēta bij Luka -
par mani atskārta, šķiet, viņam ausa.
«37 Viņš tikai nomurmināja: «Džentuka!»
Es nezināju, kur šis vārds bij cēlies,
bet aicinājums kvēls man laukā spruka.
40 «O, dvēsele,» es teicu, «ja tu vēlies
ar mani runāt, smagums, vērties alvā,
varbūt caur vārdiem būs no sirds tev vēlies.»
43 «Ir meitene ar vainagu vēl galvā,»
viņš iesāka, «tā darīs patīkamu
tev manu pilsētu: un jaukā balvā
46 tev mirkļi vērtīsies caur viņas namu.
Ja neskaidra bij mana čukstēšana,
to īstenība darīs saprotamu.
49 Bet teic, vai mani neviļ redze mana,
vai redzu to, kas jaunos pantos sāka:
- Jums, donnas, kam ir mīlas izprašana. -»
52 Es atteicu: «Par mani spēcīgāka
ir vara, ar ko Amors mani sēja:
to izsacīt man dota bija māka.»
55 «Nu redzu, brāli,» viņš man atbildēja,
«to mezglu, kas gan citus, gan ar mani
no jaunā maigā stila atturēja.
58 Nu dzirdu es, kā savā dzejā skani,
jo sekoji tik savam diktētājam
un rakstīji tik to, ko sirdī mani.
61 Ja pacelties tam pāri sadomājam,
nekas mums pāri nepaliks no mīlas.
Nu pasacīts ir viss. Lai runāt stājam!»
64 Kā dzērves, kuras pārziemo pie Nīlas,
pirms lidojuma sapulcējas barā,
tad rindā izstiepjas pie debess zilas,
67 tā ļaudis šie nu steidza rindā garā
uz priekšu knaši pēc šīs stāvēšanas,
kaut vārgi miesās, tomēr stipri garā.
70 Kā tāds, kas, noguris no rikšošanas,
uz bridi piestāj, jaunus spēkus vākdams,
līdz elpa atgūstas no elsošanas,
73 Forēze citus garām laida, sākdams
šo sarunu: «Kad atkal ieraudzīšu
es tevi?» teica viņš, aiz manis nākdams.
76 «Cik ilgi savu dzīves laivu dzīšu,
nav zināms man,» es atteicu, «kā sienas
būs krasti man, kur mūžu pavadīšu,
79 jo vietā, kur man dzīvot lemts, ik dienas
ar jauniem netikumiem pildās nami,
no tikumiem tur drupas vairs tik slienas.»
82 «Tos, kas visvairāk ziedzās dzīvodami,»
viņš sacīja, «ar asti nezvērs rēcošs
velk turp, kur grēki nav vairs izpērkami.
85 Tam solis ir kā leopardam lēcošs,
tiks dragāti tie un vairs nesavāksies,
kad ķermenis tiem zemē gulēs sēcošs.
88 Šiem riteņiem tik nedaudz griezties nāksies,»
viņš pacēla pret debesīm tad acis,
«un gaisīs malds, un apskaidrība sāksies.
91 Nu paliec sveiks! Pirms spēks man nav vēl placis,
man jāatgūst tas laiks, ko, runādamies
ar tevi, esmu nebūtībā racis.»
94 Kā dažreiz jātnieks, spēji atraudamies
no sava pulka, aizaulekšo joņiem,
mūs atstāja viņš, tālāk aizsteigdamies;
97 es paliku ar abiem pavadoņiem,
kas pasaulē tā tika godināti,
ka mirdzēt lemts tiem bij kā spožiem kroņiem.
100 Kad gaisa sveicieni, viens otram māti,
un viņam sekoja tik mani skati,
tāpat kā viņa vārdiem mani prāti,
103 lūk, priekšā atkal pletās zari plati,
kas līka augļu pilni, bet tā bija
jau cita ābele, ne vairs tā pati.
106 Un ļaudis apakšā tur slienas rija
un lūgdamies uz augšu rokas slēja,
bet nepielūdzams koks šis augstais bija,
109 tas viņu kāri tikai iekveldēja,
jo savus augļus tas gan parādīja,
taču neviens tos aizsniegt nevarēja.
112 Kad ļaudis šie jau izklīduši bija,
mēs gājām tuvāk aplūkot šo koku,
kas lūgšanas un raudas atraidīja.
115 «Tam nenāciet tik tuvu! Metiet loku!
ir augšā koks, no kura ēda Ieva,
tie abi dēstīti ar vienu roku.»
118 Vai balss šī bija sūtīta no Dieva,
es nezinu; mēs gājām cieši kopā,
un pierē mums bij dziļa domu rieva.
121 «Kad tie, kas bij pus cilvēkā, pus lopā
reiz dzimuši, pret grieķi cīņā stāja,
tiem drīzāk vīns, ne bultas bija stopā,»
124 tā sauca balss un tālāk turpināja:
«Kas ceļos metās, dzirdot ūdens čalu,
tie Gedeonam līdzi neaizgāja.»
127 Tā, iedami gar vienu apļa malu,
mēs uzklausījām katru rīkles grēku
un cik tas nelaimīgu ņēmis galu.
130 Mēs dzirdējām daudz pastāstu, daudz dēku,
tad plašāk izvērsāmies staigādami
un domājām par vājumu un spēku.
133 «Ko ejat visi trīs jūs domādami?»
tā sauca balss man nedzirdētā mēlē.
Mēs turpu pavērāmies pētīdami,
136 kas ir šis runātājs, ko tas mums vēlē;
tik sarkans dega tas, šurp pavēršoties,
kā metāli vai stikls krāsns kvēlē.
139 «Uz augšu tiksit jūs, šeit pagriežoties,»
viņš sacīja un mums ar roku māja,
«jo šeit iet tie, kas grib uz mieru doties.»
142 Šis mirdzums tā man acis žilbināja,
ka diez vai ceļu es vairs samanītu,
ja priekšā nebūtu man skolotāja.
145 Kā maija dvesmu, kura vēstī rītu,
kad izgājusi tā caur Arkādiju,
ar ziedu, zāļu smaržām piepildītu
148 es pierē liegu vēsmu samanīju,
kā skārusi to būtu mīlestība,
un smaržojam es jutu ambroziju.
151 «Ir svētlaimīgi tie, kam žēlastība
ir īsto mēru ielikusi sirdī,»
balss teica: «nemocīs tos pārmērība,
154 jo valgme vajadzīgā tik tos dzirdī!»
10 Forēzes māsa.
14 Paradīzē.
19 Bonadžunta Običāni - Lūkas dzejnieks, Sicīlijas skolas pārstāvis, miris ap
1300. g.
21 Pāvests Martins IV (no 1281. līdz 1285. g.), pēc tautības francūzis.
29 Pilas Ubaldīns - dižciltīgās del Mudžello dzimtas pārstāvis, Pilas pils īpašnieks,
kardināla Otaviāno deļji Ubaldīni (E. X, 119) un Ugolīno d'Aco (Š. XIV, 105) brā-
lis. Bonifācijs Fjeski - Ravennas arhibīskaps no 1274. līdz 1295. g., bet viņš no
tik daudz baroja savu draudzi ar garīgu barību, cik savus draugus ar gardiem
ēdieniem.
30 Ar mācītāja zizli.
31 Markēze deļji Arguļjozi no Forlī bijis liels dzērājs; ja kāds viņam pārmetis šo ne-
tikumu, viņš teicis, ka viņam vienmēr slāpstot.
37 Komentatori identificē Džentuku ar Džentuku Morlu, pret kuru Dantem, dzīvojot
Lukā (1308. vai 1315. g.), bijušas siltas jūtas.
79 Florencē.
116 Zemes Paradīzē.
121-123 Kā stāsta Ovidijs «Metamorfozās», kentauri, piedzērušies Pirifoja kāzās, gribējuši
nolaupīt sievietes, bet Tēzejs ar saviem biedriem viņus pieveicis.
125-126 Bībelē stāstīts, ka Gedeonam vajadzējis izvēlēties vīrus cīņai pret madianitiešiem;
viņš izraudzījies tos, kas, dzerdami no avota, nemetušies ceļos.