1 Nu mundrāku mums soļi sita takti:
jau atstājusi dienasvidus loku
bij saule Vērsim, Skorpionam - nakti;
4 kā tāds, kas soļo, nevairoties moku,
un, redzot kaut vai mūdžus pretī lienam,
ik šķērsli projām vāc ar drošu roku,
7 mēs augšup kāpām ik pa pakāpienam,
aiz muguras cits citam turēdamies:
šai šaurumā mums jāiet bij pa vienam.
10 Kā stārķulēns, kas, lidot vēlēdamies,
stāv ligzdā, plezdams savu spārnu pāri,
un tad tos nolaiž, nokrist baidīdamies,
13 tāds biju es ar savu jautātkāri:
te bija iekveldēta tā līdz gailei,
te atkal dzisa, lūpām trīsot vāri.
16 Kad nonācām līdz jaunai klinšu ailei,
tēvs teica man: «Laid vaļā vārdu loku,
ko esi savilcis līdz bultas smailei!»
19 Tad jautāju es, atceroties koku:
«Kā šeit, kur barība nav vajadzīga,
var ļaudis dilt un bads tiem kļūt par moku?»
22 «Vai Meleagram nebij liktenīga
tā pagale, kam dziestot līdz tas dzisa?»
viņš atteica, «līdz nāves cisās slīga.
25 Kā tava būte, dvēsele it visa
tev rādās spogulī, tā atspulgojas
šais ēnās dzīvība, kas dzīvē risa.
28 Lai cietais auglis ātrāk sagremojas,
dos tagad Stacijs savu skaidrojumu,
līdz prāts no šaubu mizas atbrīvojas.»
31 «Sniegt nespētu es mūžu skatījumu,»
tam Stacijs atteica, «ja griba tava
man neuzliktu to par pienākumu.»
34 Tad sāka viņš: «Lai san kā bišu drava
tev dvēsele, kur ilgas ienākušās,
līdz nonāc pats pie pamata tu sava!
37 Tās asinis, ko dzīslas izslāpušās
nekad nav dzērušas, kas sirdī krājas
un it nekad vēl nava tukšojušās,
40 tur iegūst spēju veidot rokas, kājas
un citus locekļus - tās otrās, plūstot
pa dzīslām, ķermenī kā miesa klājas.
43 Tad pirmās nonāk, vēlreiz tīras kļūstot,
tai vietā, pieminēt ko nepieklājas;
ar svešām asinīm tad kopā kūstot,
46 tās dabas dotā traukā pilot krājas,
tās vienas ciest, tās otras darīt sliecas,
jo vietā pilnīgākā tām ir mājas;
49 tās darbodamās svešā vielā triecas,
to sarecina un tad atdzīvina,
līdz tā kā mīksta dzelzs uz laktas liecas.
52 Tad dvēseli šī asins izliedina
kā puķei, tikai cilvēkam tā maldās,
bet puķei savu vietu droši zina;
55 un elpo dvēsele tad jausmās saldās
kā jūras sūklis, un it visas jūtas
caur jutekļiem gan vienojas, gan skaldās.
58 Tad locekļiem tiek visas formas gūtas
caur spēku šo, kā bērnam nedzimušam
caur miesām barība no sievas grūtas.
61 Kā kļūt par bērnu asnam uzdīgušam?
Šai punktā jāiebilst mums zinātniekam,
kaut gudram, taču maldos nonākušam.
64 Kur gan lai šādu mācību mēs liekam,
ja dvēseli viņš atdala no prāta?
Lai patiesībai mēs uz pēdām tiekam,
67 liec vērā: tiklīdz formā liedināta
un posmos dalīta ir smadzeņmasa,
jau pirmdzinēja acs ir priecināta
70 par dabas darbu šo, kas tik vien prasa,
lai radītājs tam iedveš jaunu garu,
lai mirdz šis gars kā saulē rīta rasa
73 un visu darbīgo ar savu varu
sev pakļauj; tādēļ dvēsele ir viena,
kas dzīvo, jūt un spoguļo ik staru.
76 Un, lai tev skaidrs kļūtu tas kā diena,
lūk, kā par vīnu vēršas vīnogsula,
kad gars tai nāk no saules pavediena!
79 Kad cilvēks izkults ir uz dzīves kula,
nes cilvēcisko līdz un dievišķīgo
tā daļa, kura kapā neiegula;
82 kad citas spējas, kas ar pasaulīgo
ir saistītas, kļūst mēmas, saprašana
un griba tiecas aptvert bezgalīgo.
85 Ir brīnumaina dvēsles nonākšana
tai vienā, viņai nolemtajā krastā:
tur tikai viņa savu ceļu mana.
88 Kad viņa stāv šai vietā neierastā,
tad veidojošais spēks sāk apkārt zarot
tāpat kā kādreiz dzīvā miesas nastā;
91 un tā, kā lietus gaiss, to saulei skarot,
tās gaismu tver, kas sadalīties ļaujas
un daždažādās krāsās iesāk starot,
94 tā apkārtējais gaiss tai formā kļaujas,
kas kādreizējai miesas formai rada:
to veido spēks, no dvēseles kas šaujas;
97 kā liesma iet, kur uguns viņu vada,
vienalga, kādā vielā tu to dedzi,
iet garam līdz tā forma, ko tas rada.
100 Vai nu tu pats to mīklu neatsedzi,
kādēļ par ēnu sauc to? Caur to slejam
mēs locekļus un prātus, ari redzi.
103 Caur to mēs runājam, caur to mēs smejam,
caur to dzimst visas mūsu ilgošanās,
caur to mēs nopūšamies, asras lejam.
106 Un, tiklīdz mūsos rodas vēlēšanās
vai citi afekti mūs pārņēmuši,
tiem līdzi notiek ēnas pārvēršanās.»
109 Pie mokām pēdējām jau nonākuši
mēs bijām, un, pa labi pagriezušies,
mēs jaunās rūpēs bijām iekļuvuši.
112 No klinšu sienas laukā izlauzušies
šeit bija liesmu kūļi, pretī šļācās
tiem gaisa viļņi, brāzmā saslējušies;
115 pa malu vaļējo nu iet mums nācās
pa vienam; raugoties gan dzirkstu spietā,
gan bezdibenī, prāts man bailēs mācās.
118 Mans vadonis tad teica: «Šajā vietā
ir abas acis jātur stingros grožos,
jo briesmas draud ik soli, sāņus ietā.»
121 Tad dzirdēju es dziedam toņos možos
«Summae Deus clcmentiae» - tā lējās
šīs skaņas liesmu plandījienos spožos;
124 es redzēju: starp liesmām stāvi slējās
un dziedot soļoja uz vienu pusi;
pie viņiem mani skati pakavējās.
127 Kad himna bij līdz beigām skanējusi,
tie «Virum non cognosco» skaļi sauca,
un tad tie himnu atkārtoja klusi.
130 «No svētā meža Hēlike prom trauca,»
tie sauca atkal: «Diāna to trieca,
kad Venēra tai visus prātus jauca.»
133 Te dziedāja tie, te tie rokas slieca
un sauca laulātos, kas šķīsti bija
un kuru priekšā visi galvas lieca.
136 Un liesmas viņu vārdus pavadīja:
tiks tajās viņu vainas izdeldētas -
tās bij kā zāles, kas pār vātīm lija,
139 lai aizdzīst tās un nepaliek ne rētas.
Kalidoniešu ķēniņa Oineja un Altejas dēls. Kā stāsta Ovidijs «Metamorfozās», Meleagram dzimstot, likteņa dievietes moiras (parkas) ielikušas ugunī pagali, pareģodamas, ka tas dzīvošot ne ilgāk par šo pagali. Alteja pagali nodzēsusi un paslēpusi. Kad Meleagrs nogalinājis savas mātes brāļus, tā, tos atriebdama, iemetusi pagali ugunī, un Meleagrs miris.
Stacijs izklāsta, sekojot Akvinas Toma mācībai (P. X, 82), uzskatus par cilvēka dzīvi mātes miesās, par saprātīgas dvēseles izcelšanos un par tās pēcnāves eksistenci bezmiesas veidolā.
Sirdī.
-63 Averroesam, 12. gs. arābu filozofam.
-95 Šeit Dantes uzskati atšķiras no Akvīnas Toma uzskatiem, kurš apgalvo, ka dvēsele, atstājusi miesu, kļūstot pilnīgi bezķermeniska.
2 «Visaugstākās žēlastības dievs» (lat.) - iesākums lūgšanai, lai dievs sūtītu dvēseles un miesas tīrību.
8 «Vīru nepazīstu» (lat.) - jaunavas Marijas vārdi.
0 Nimfa, kam bija laupījis godu Jupiters un ko Diāna padzina no sava meža. Kā stāsta Ovidijs «Metamorfozās», greizsirdīgā Junona pārvērtusi Hēliki par lāčmāti, bet Jupiters uznesis to debesīs līdz ar tās dēlu Arkadu un pārvērtis tos Lielā Lāča un Vēršu gana zvaigznājos.