1 Un, kamēr mēs gar malu cits aiz cita
bez mitas soļojām uz priekšu klusi,
jau saule man uz labā pleca krita,
4 tā starodama vērta rietumpusi
no zilas baltu; manā ēnā šķita,
ka liesma kvēlāk deg - to manījusi
7 bij daža ēna, kam tas acīs krita,
un, savā starpā runādamās klusi,
šo ziņu stāstīja tās citai cita.
10 Tad dažas panācās uz manu pusi,
cik spēdamas, jo liesmojošo loku
neviena pati nebij pārkāpusi.
13 «Pret tevi lūgumā es ceļu roku,
tu, kas aiz cienības ej nopakaļu:
man atbildi, kas ciešu tik daudz moku!
16 Ne tikai sevis dēļ ar balsi skaļu
es tevi lūdzos: atbildi šiem gariem,
kas visi vienādu nes slāpju daļu!
19 Teic, kā tu vari priekšā saules stariem
kā siena stāt, tā, it kā piepulcējis
Dievs tevi nebūtu vēl ēnu bariem?»
22 Tā teica viens no tiem, un atbildējis
es būtu tiem, bet manus prātus māca
cits jaunums jau, kas skatus bij man sējis:
25 pa liesmojošā ceļa vidu nāca
šurp ēnas virzienā uz otru pusi,
šī aina visas manas domas vāca.
28 Kad ēna bij pie ēnas nonākusi,
tad neapstādamās tās saskūpstījās,
un tālāk aizsteidzās ikviena klusi:
31 kā divas skudras viņas izskatījās,
kas saskaras ar purniem brūnā barā,
tos ceļus uzzinot, kas abām mijās.
34 Kad maigais tuvums, kas bij lūpu skarā,
bij atkal šķirts, uz priekšu gari traucas,
cits citu pārkliegdami kvēlā sparā.
37 «Ak, Sodoma un Gomorra!» tā sauca
tie, kas bij pienākuši klāt no jauna,
bet pārējie: «Govs ādu pāri mauca
40 sev Pasifaja baudkārā bez kauna,
ar vērsi izvirtīgā tīksmē laidās
un neatskārta, ka tā nāk no ļauna.»
43 Kā dzērves, kuras lido rindās slaidās
uz tuksnešiem vai ziemeļzemju klāniem,
jo vienas sala, otras saules baidās,
46 šīs dvēseles gar svētā kalna sāniem
ar asarām un dziesmām nāca, gāja
caur liesmojošiem sāpju okeāniem.
49 Un tad nu tie, kas mani uzrunāja,
pie manis nāca, uzmanīgi gaidot:
par to viss viņu izskats liecināja.
52 Es viņu vēlmei atbildēju, raidot
šos vārdus: «O, jūs, dvēseles, kas drošas,
ka svētlaimībā ieiesit reiz smaidot,
55 man neguļ zemē miesas trūdējošas
ar virsū liktu akmeni vai krustu:
tās līdz nes dvēsele, kas tālāk pošas.
58 Uz augšu eju, lai man aklums zustu:
caur donnu tikšu es pie apskaidrības,
lai visu izprastu un visu justu.
61 Bet jūs, kas slāpstat Dieva žēlastības,
līdz dos jums mājvietu tā debess, kura
visplašāk plešas, pilna mīlestības,
64 kas esat jūs? Kā sirds jums nepagura,
kad gājāt, nemitīgi sasaukdamies
un nebīdamies lielā ugunskura!»
67 Kā kalnietis stāv, mulsi brīnīdamies,
kad pirmo reizi redz tas lielpilsētas
dižstaltos namus, torņus paceļamies,
70 tā ēnas sākumā bij izbrīnētas,
ka šeit es atnācis ar miesas nastu;
bet izbrīns ātri zūd, kad domas - svētas.
73 «Tu laimīgs, ka tu sasniedzis šo krastu,»
tā teica tas, kurš mani uzrunāja,
«lai labai nāvei pieredzi sev rastu!
76 Tās ēnas, kuras no mums projām gāja,
cieš to, ko Cēzars savā slavā cieta,
kad ļaudis «Karaliene!» skandināja;
79 un tādēļ soda rīkste tiem tik cieta,
tiem, sevi šaustot, jāveic tieksme ļauna,
tos šķisti gaita, kas caur liesmām ieta.
82 Kā hermafrodlti mēs kritām kaunā;
mums cilvēciskie likumi drīz gruva,
mēs kārē ieslīgām arvienu jaunā,
85 un šajā zaņķi mūsu sirdis puva,
ir mūsu kauna veidols tā, kas, kokā
reiz ielopodamās, par lopu kļuva.
88 Nu zini tu, par ko mēs šajā lokā:
kā katru sauc un ko tas nogrēkojis,
nav laika stāstīt. Pastāstīšu to, kā
91 es savu dzīvi esmu nodzīvojis:
es - Gvido Gvinicelli; šeit es šķīstos,
jo miru, savus grēkus nožēlojis.»
94 Kā lai, šo vārdu dzirdot, nenobīstos
es spēja satraukuma viļņu skrejā,
kā lai no pārsteiguma vaļā tīstos,
97 kad pēkšņi vīru pazinu es sejā,
kurš tēvs bij man un citiem, spējīgākiem,
kas vingrinājušies bij mīlas dzejā?
100 Man vārdi slēgti bija kā zem vākiem,
es domīgs gāju līdz un neapstājos,
jo nācās briest vēl spēkiem apslēptākiem.
103 Tad es pēc klusēšanas ierunājos,
jo krūtis uzvilnīja siltas vēdas:
es viņam kalpot kvēli piedāvājos.
106 Viņš teica: «Manī atstāji tu pēdas,
ko Lētas ūdens mūžam neaizskalos,
kā aizskalot tas nespēj kalnu grēdas.
109 Bet saki tu, ar ko es sirdī dalos,
aiz kāda iemesla tik dārgs tev kļuvu?»
Es atteicu: «Nemūžam neizbalos
112 tas maigais dzīvīgums, no kura guvu
es tik daudz siltuma, ka neesmu salis,
kopš jūsu dzeju esmu jutis tuvu.»
115 «Ak, brāli,» teica viņš, «lai kā es malis
tās savas dzirnas, šeit tu redzi vīru,
kas mātes valodu ir labāk kalis.
118 Tas izkalis ir dzejas mantu tīru.
Kas limuzīnietim ceļ slavas rību,
tos es jau sen no gudro pulka šķīru.
121 Tie klausās valodas, ne patiesību,
kā aitas viņi vienā balsī blēja,
jo stulbi bij ar savu pārgudrību.
124 Tā reiz Gvitonem slavas dziesmas lēja,
vai taisna bij tam vārsma, vai ar šķība,
līdz beidzot patiesība uzvarēja.
127 Ja parādīta tev tā labvēlība,
kas dzīvajiem nav piešķirta ne reizi:
tikt tur, kur mūžam staro mīlestība,
130 tad noskaiti par mani tēvareizi,
lai drošāk raudzīties es varu briesmās,
lai kājas nedreb man un neiet greizi!»
133 Kā dzīlē zivs tā pazuda viņš liesmās.
Tad stāstīt palūdzu es to, kam vietu
viņš bija atstājis, to, kura dziesmās
136 es allaž jutis īstu jūtu dzietu
tais vārsmās, kas tik liegi skan un tīri.
Tad palaida viņš savu vārdu spietu,
139 kas lidoja tik brīvi tā kā svīre:
«Tan m 'abellis uostre cortes deman,
qu'ieu no me puese ni voill a vos cobrire.
142 Jeu sui Arnaut, que plor e vau cantan:
consiros vei la passada folor.
e vei jausen lo jorn qu'esper, denan.
145 Ara us prec, per aquella valor
que vos condus al som de l'escalina,
sovenha vos a temps de ma dolor!»
148 Tad šķīstījošās liesmas viņu tina.
Pēc bībeles leģendas pilsētas, ko dievs nodedzinājis to iedzīvotāju pretdabiskās izvirtības dēļ.
Sk. E. XII, 11.
78 Cēzars piekopis homoseksuālismu ar Bittnijas ķēniņu Nikomodu un (AdOļ izpelnījies šo izsmieklu gailu kara triumfa laikā.
82 Hermafrodīts - Hermeja un Afrodites dēls, kas, pēc teikas, savienojies ar savu mīļāko nimfu, sakūstot ar to divkāršā būtnē - pus vīrietī, pus sievietē. Šeit domāta divu dzimumu mīlestība, bet dzīvnieciski neapvaldīta.
86-87 Pasifaja (E. XII, 11).
92 Boloņas dzejnieks (starp 1230 un 1240- 1276), «zinātniskās» skolas pārstāvis, jaunā maigā stila (dolce atil nuouo) priekštecis.
116-117 Provansas dzejnieks Arnauts Daņjels, miris ap 1200. g.
119 Provansas dzejnieks Džirauts de Bornels (12 gs. b. - 13. gs. sāk.), cēlies no Li- muzīnas apgabala.
124 Gvitone dAreco (miris 1294. g.) - itāļu dzejnieks, «zinātniskās» skolas pārstāvis.
140-146 «Tā man patīk jūsu laipnais jautājums, ka es ne varu, ne gribu no jums slēpties.
Es esmu Arnauts, kas raud un iet dziedādams:
domīgs es redzu neprāta ceļu,
un redzu gavilēdams to dienu, ko ceru sev priekšā.
Tagad jūs lūdzu tās varas vārdā,
kas jūs ved uz klints virsotni,
atcerieties laikus manas ciešanas!» (provansiešu vai.).