1 Kad tajā vietā krita pirmie stari,
kur pestītāja asinis reiz lija,
un pāri Ebro pletās augstie Svari
4 un Gangas viļņi sasiluši bija
no saules, kura šeit uz rietu gāja,
mums acis Dieva sūtni ieraudzīja.
7 «Beati mundo corde!» saucot māja
viņš turpu mums, kur pletās karstās briesmas.
Kad tuvāk bijām, viņš mūs uzrunāja:
10 «Jūs tālāk netiksit, pirms nebūs liesmas
jūs izkodušas; ejiet iekšā tajās
un ausis atdariet, kad skanēs dziesmas!»
13 Es vēros uguns mēlēs plandošajās
un arvien jaunas bailes sirdī smēlu;
man likās: ļaudis deg jau liesmās šajās.
16 Uz augšu rokas sažņaugtās es cēlu
pret debesīm, kas atvizēja blāvi,
bet savu baiļu nastu nenovēlu.
19 Tad Vergilijs man teica: «Ko vēl stāvi,
mans dēls? Kam izskaties tik nobažījies?
Šeit ciest tu vari mokas, bet ne nāvi.
22 Ja tur no Gēriona nenobijies,
kam tagad baidies iet pa ceļu platu,
kas jau tik tuvu Dievam pievirzījies?
25 Jel tici man un nebaidies šo skatu!
Pat stāvot tūkstoš gadu liesmā šajā,
tu tajā nepazaudēsi ne matu.
28 Ja bailes veltīgas vēl tevi vajā,
ja tevī palikušas šaubas dažas,
tad paturi kaut drēbes malu tajā!
31 Un droši ej! Met zemē visas bažas!»
Un tomēr stiprākas par sirdsapziņu
joprojām bija manas baiļu važas.
34 Viņš, redzot manu stindzināto dziņu,
tad teica: «Ja tev Beatriče tuva,
šis mūris ir starp tevi un starp viņu.»
37 Kā, Tisbes vārdu dzirdot, Pirams guva
sev spēku mirstot vaļā pavērt acis,
kad mīklenāja auglis sarkans kļuva,
40 tā es, kad baiļu vilnis bija placis,
uz tēvu pavēros, šo vārdu dzirdot,
ko dziļi dvēselē es biju racis.
43 «Nu ko?» tā jautāja viņš, mani tirdot,
«vai paliksim?» Un tad viņš pasmaidīja,
no drosmes avota man prātus dzirdot.
46 Mums liesmās ejot, viņš man priekšā bija,
kā vienmēr vadot ceļā izredzētā;
no muguras mūs Stacijs pavadīja.
49 Es būtu meties stiklā nokaitētā,
kaut drusku spirdzinājuma lai gūtu,
tik versmojoša bija uguns svētā.
52 Ar mani iedams šādu gaitu grūtu,
tēvs runāja par Beatriči, teikdams:
«Es viņas acis tuvumā jau jūtu.»
55 Tad dziesmu dzirdēju; tai pretī steigdams,
es tādu spēku guvu dvēselei,
ka liesmām cauri izgāju, tās veikdams.
58 «Venite, benedicti Patris mei!»
tā teica, vērsdamas uz mūsu pusi,
šī balss un sacīja tad piebildei:
61 «Jau saule rietēs drīz, nāk vakars klusi,
jel steidziet izmantot šo novakari,
pirms rietumpamale būs satumsusi!»
64 Tad augšup kāpām mēs gar klinšu kari,
un virziens bij mums tāds, ka ēnu klāja
man priekšā noejošās saules stari;
67 pēc nedaudz kāpieniem mums soļi stāja:
aiz apvāršņa bij saule pazudusi -
to manas ēnas dzisums liecināja.
70 Un, pirms vēl savus spārnus izpletuši
bij nakts, pirms nekustīga tumsas siena
bij pasauli mums skatam aizsegusi,
73 ikkatrs apgūlās uz pakāpiena,
kad klintis nebija vairs saredzamas,
lai gaidītu, ko nesīs jauna diena.
76 Kā, saules tveicē ēnā gremodamas,
guļ kazas, barību sev savākušas,
pa kalnu galiem veikli staigādamas,
79 un tagad, gausā mierā iegrimušas,
uz savu ganu lēnus skatus raida,
kurš skaita tās, vai visas sanākušas;
82 un tā kā gans, kas rāmi nakti gaida,
kad svētīga tam pagājusi diena,
un raugās, lai kāds zvērs tās neizbaida,
85 tā gulējām mēs trīs uz vēsā pliena,
es biju kaza, viņi bija gani,
mums abās pusēs - augsta klinšu siena.
88 Maz spēja tvert šai tumsā skati mani,
šai rēnumā, kur jūtas nesasildās;
pār mani mirdzēja tik zvaigžņu zvani.
91 Un, raudzīdamies zvaigžņu acīs cildās,
es sapni redzēju: tāds sapnis rāda
mums bieži to, kam reiz ir jāpiepildās.
94 Tā sapņa vīzija man bija šāda:
kad Venēra, pie debess mirdzēdama,
virs kalna pavērās, tad donna kāda
97 man parādījās, kura, staigādama
pa pļavu, puķes lasīja, tā bija
tik jauna un tik skaista; dziedādama
100 kā putniņš, tā par sevi pavēstīja:
«Es esmu Lea, priecēju ikvienu,
no puķēm šīm man iznāks skaista vija.
103 Lai vērtos spogulī, šo viju sienu;
ar māsu Kaheli būs atkal tracis:
pie spoguļa sēž viņa cauru dienu.
106 Visvairāk tīk tai pašas skaistās acis;
lai ko tu saki tai, lai ko tu dari,
šis skatīšanās prieks vēl nav tai placis.»
109 Jau tumsu trenca rīta saules stari
un tumšo miega burvestību veica,
caur kuru mūsos atnāk sapņu gari.
112 Un, sapnim gaistot, sirds šos starus sveica.
Jau lielie meistari bij piecēlušies,
un Vergilijs man šādus vārdus teica:
115 «Tas saldais auglis, kuru aizelsušies
skrien meklēt mirstīgie bezmaz bez galvas,
tiks šodien tev, kam sapņi ienākušies.»
118 Kāds prieks man bij no apsolītās balvas!
Man laimē sirds ikkatru soli sveica,
es lidojumam jutu augam spalvas.
121 Kad kāpnes visas mūsu soļi veica
un sasniedzām mēs kāpsli augstāko,
tad Vergilijs, pret mani vērsies, teica:
124 «Nu liesmu laicīgo un mūžīgo
tu redzējis, mans dēls; tu esi vietā,
aiz kuras neteikšu tev vairs neko.
127 Pats stāvi nu uz pamata šī cietā,
un es vairs ne kā vadonis šeit stāvu
pēc apļa šī, ar tevi kopā ietā.
130 Kā prazdams, tevi vedu, iet tev ļāvu,
līdz gaiši kļuvuši tev pašam skati:
tev nebūs ceļu šauru vairs, ne stāvu.
133 Nu ej, kur pretī brauc tev saules rati,
ej, veries krūmos, zālītēs un ziedos,
ko rada šeit no sevis zeme pati!
136 Līdz balvu šo tev skaistās acis iedos,
kas raudot mani sauca reiz pie tevis;
tad klausīsies tu donnas vārdos viedos.
139 Ko vien es varējis, tev esmu devis;
nu tava griba kļūs par pavadoni,
un atbildes tu smelsi pats no sevis;
142 es galvā lieku mitru tev un kroni.»
1-2 Jeruzalemē.
7 «Svētlaimīgi, kam tīra sirds!» (lat.).
37 Kā stāsta Ovidijs «Metamorfozās», jauneklis Pirams, domādams, ka viņa iemīļoto Tisbi saplosījusi lauvene, nodūris sevi ar šķēpu. Kad atsteigusies Tisbe, viņš, dzirdēdams tās saucienu, pēdējo reizi atvēris acis. Mīklenāja koks, kas bijis ap- slacīts Pirama asinīm, pildījies ar sarkanu sulu.
58 «Nāciet, mana tēva svētītie!» (lat.).
101 Darbīgās dzīves simbols, pirmtēls Matildei, ko Dante sastapa Zemes Paradīzē.
104 Kontemplatīvās dzīves simbols, pirmtēls Beatričei.
115 īstā, augstākā svētība.