1 Tā pametu es stāvo klinšu sienu
un gāju Dieva mežā biezā, dzīvā,
kas skatam aizkrēsloja jauno dienu;
4 pa lauku lēnām gāju gaitā brīvā
un jutu sirdi trīsam saldā jūsmā,
kad smaržās veldzējos un lapu plīvā.
7 Un maiga vēsma nemainīgā plūsmā
man pieri skāra tā kā elpa rēna,
kas sajūtama liegā vēja pūsmā.
10 bij lapās manāma tik trīsa lēna,
un visas tās uz vienu pusi sliecās,
no svētā kalna krīt kur pirmā ēna;
13 un tomēr tās tik ļoti nenoliecās,
ka putni, savai mākslai kalpodami,
kā traucēkli to justu skaņu priecās;
16 tie pirmās stundas sveica dziedādami
starp zariem, kas tos slēpa teltī zaļā,
ar savām lapām basu piedūkdami;
19 tāpat dzied pīnijās tie balsī skaļā
pie Kjasi, kad pār visu Itāliju
široko skrien, ko Eols laidis vaļā.
22 Jau lēnā gaitā aizsoļojis biju
tik tālu mežā, ka vairs neredzēju
to vietu, kurā iegājis es biju;
25 un tad es tālāk tikt vairs nevarēju:
man priekšā bija strauts; uz kreiso pusi
tā viļņi lieca zāli. Neticēju,
28 ka ūdens var tik skaidrs būt: uz pusi
tik tīrs tas nav nekur virs zemes - šajā
neko nav dzelme acīm aizslēpusi,
31 kaut arī tumšs tas ēnā mūžīgajā,
ko biezās lapotnes tam pāri klāja:
ne saule neiespīd, ne mēness tajā.
34 Kaut kājas stāvēja, bet acis gāja
man pāri upītei uz viņu pusi,
kur maigie bērzi raibās rindās stāja;
37 te parādījās piepeši un klusi,
jebkuru citu domu aiztraukdama,
kā brīnums, kuru sirds nav gaidījusi,
40 man donna, kura gāja dziedādama
pa pļavu ziedošo un pavasari
un savā ceļā puķes lasīdama.
43 «Ak, daiļā donna, tu, ko mīlas stari
ir apvijuši, ja ar skatu savu
par savu sirdi liecināt tu vari,
46 pie strauta pienāc, staigājot pa pļavu,»
es viņai teicu, «man to prieku dari,
lai varu dzirdēt dziedāšanu tavu!
49 Man šķiet, ka rotājās reiz saules stari
tāpat ap Prozerpīni, pazaudēja
kad māte viņu, viņa - pavasari.»
52 Un tad kā dejotājai pavīdēja
tai pagriežoties kājas cieši kļautās,
un cēli savu augumu tā slēja;
55 tai rokās bija puķes tikko rautās,
un skats tik kautri zemē nodurts bija
kā jaunavai, kam drīz būs jāiet tautās;
58 un manu lūgumu tā uzklausīja
un steidzās šurp, lai kļūtu saprotama
man dziesma, kura saldās skaņās lija.
61 Pie skaistās upes viļņiem nonākdama,
tā seju pavērsa uz manu pusi,
man balvai savas acis paceldama.
64 Šķiet, tāda gaisma nav pat mirdzējusi
zem skropstām Venērai: tik neparasta
šīs donnas acīs staroja tā klusi,
67 kad viņa smaidīja no otra krasta,
ar roku vairāk krāsu savākdama
par bagātību, kas šais ziedos rasta.
70 Tik upīte, trīs soļus mērīdama,
mūs šķīra, taču Hellespontu nīdis
nav vairāk Leandrs, kad pārvarama
73 bij viļņos vētra, lai, kad rīts būs svīdis,
viņš tiktu atpakaļ, kā es šo strautu,
kas neļāva, lai pilns top laimes brīdis.
76 «Jūs, jaunatnācēji, jums rūpju skautu
es redzu seju, gauži mulsinātu,»
tā teica; «bet, lai atgūties jums ļautu
79 un visas jūsu šaubas kliedinātu,
nāks gaisma jums no psalma Delectasti,
kas atbrīvos no miglas jūsu prātu.
82 Un tu, kam palikuši nesaprasti
bij manas dziesmas vārdi, teic, ko vēlies
tu dzirdēt vēl?» - «Man liekas neparasti,»
85 es atbildēju, «ka šis mežs, kas cēlies
kā brīnums, vējā zuzina ik zaru:
tas runā pretī ziņām, ko es smēlies.»
88 Tad viņa: «Teikšu, kas tā ir par varu,
kas tavu izbrīnu ir raisījusi,
lai tavas acis atkal skaidras daru.
91 Tā labestība, kura radījusi
ir cilvēkus, to mieram mūžīgajam
par ķīlu vietu šo tiem dāvājusi.
94 Šeit ieiet lemts tik retam laimīgajam:
šos saldos priekus iemainīt pret bēdām
ir ticis ļaužu prātam grēcīgajam.
97 Lai izgarojumi ar savām vēdām,
kas kopā biezē, mitrumu lai sētu,
un, cik vien var, iet siltumam pa pēdām,
100 tos cilvēkus, kas mīt šeit, netraucētu,
prom aizgaina ikkatru tvaikojumu
šis kalns, kas veido it kā milzu sētu.
103 Bet, tā kā līdz ar pirmo debess jumu
gaiss griežas un uz vienu pusi tiecas,
ja kaut kas nepārtrauc šo riņķojumu,
106 šai virsotnē, kas dzīvā gaisā sliecas,
ir nemitīga pūsma sajūtama,
no kuras mežā lapas šalcot liecas;
109 ik zāle, puķe, smaržu dvašodama,
ar dzīvu spēku gaisu piesātina;
to izsēj smarža, apkārt riņķodama;
112 un zeme, ja to debess pagodina,
ja cienīga tā misiju veikt šādu,
visdažādākos augus izdzemdina.
115 Lai nebūtu jums brīnumu nekādu,
kad, neredzot ne reizes ziedu plauku,
bez sēklas uzdīgstam jūs redzat stādu!
118 Un zini, iedams pa šo svēto lauku,
ka tas ir pilns ar sēklām neskaitāmām
un daudz to augļu neredzētu, jauku.
121 Šis ūdens satecējis nav no lāmām
nedz, tvaikiem dziestot, krājies masā blīvā
kā visām zemes upēm straujām, rāmām;
124 no avota tas iztek, mūžam dzīvā,
ar ūdeni šo pilnām pieliedēties
ļauj divām upēm Dieva griba brīvā.
127 Ja Lētā labpatiks tev atveldzēties,
tev zudīs katra atmiņa par grēku;
bet Einoja liks labo atcerēties.
130 Lai spētu izjust tu šī ūdens spēku,
tev tas no abām upēm jānobauda,
kad atstājis tu esi pasauls ēku.
133 Lai garša brīnišķā tev mēli glauda!
Un, kaut ar tas tev slāpes dzesinātu,
ne visu vēl tev mana mute pauda,
136 tev vēl ko dāvāšu ar labu prātu,
gan nav to mani vārdi solījuši,
bet ceru, tu to labprāt uzzinātu.
139 Tie, kas jau sendienās ir dziedājuši
par zelta laikmetu, tie par šo vietu
varbūt jau Parnasā ir sapņojuši.
142 Šeit raugi cilvēces vispirmo dzietu,
šeit pirmo reizi kausā nektārs lija,
šeit vienmēr ziedoņrīts, kas nezin rietu.»
145 Kad viņa pavēstījusi to bija,
es gaidīju, ko dzejnieki man sacīs,
bet viņi abi tikai pasmaidīja;
148 tad donnai daiļajai es vēros acīs.
Apvidus Adrijas jūras krastā dienvidos no Ravennas. Romas impērijas laikā šeit bija jūras osta Portus Classis. Vēlāk jūra atkāpās uz austrumiem.
Široko - dienvidaustrumu vējš. Eols - vēju dievs.
40 Matilde (Š. XXXIII, 118).
50 Jupitera un Cereras meita, Plūtona sieva (E. IX, 38). Kā stāsta Ovidijs «Metamorfozās», Plūtons viņu nolaupījis tai brīdī, kad viņa pļavā plūkusi puķes.
72 Grieķu leģendas varonis, kas dzīvojis Abidosā, Hellesponta Āzijas pusē. Naktīs viņš peldējis pāri šim jūras šaurumam, lai tiktos ar Hēro, kas dzīvojusi Sestā,
Eiropas krastā.
80 «Tu iepriecināji» (lat). Matilde pauž savu prieku par Zemes Paradīzes skaistumu.
141 Sk. Š. XXII, 65.