1 Un, it kā mīlestības valdzināta,
pēc savas runas viņa dziedāt sāka:
«Beati, quorum tecta sunt peccata!»
4 Nav dziesma dzirdēta vēl burvīgāka,
kas radītājam dziedāta par slavu:
sirds bagātībā bija viņas māka.
7 Gar upi viņa sāka iet pa pļavu
pret straumi; viņai līdztekus es gāju,
ar viņas sīko soli sperdams savu.
10 Simt soļu vēl ar viņu nenogāju,
kad krasti pagriezās uz citu pusi
un es pret austrumiem ar seju stāju.
13 Ne minūte vēl nebij pagājusi,
kad donna pievērsās man, sacīdama:
«Mans brāli, skaties nu un klausies klusi!»
16 Un pēkšņi gaisma, spoži mirdzēdama,
caur mežu uzžilba ar kvēlu sparu;
par zibeni tā nebij pieņemama,
19 jo zibens nāk ar nemainīgu staru,
š ī gaisma pieaugošā spozmē lija;
es domāju: «Kā lai to saprast varu?»
22 Caur gaismu plūda salda melodija,
man sirdi darot laimīgu un grūtu;
man Ievas pārdrošība jāpel bija,
25 jo nebija tai paklausības jūtu,
to grēkā noveda tās ziņkārība:
tā necieta, ka slēpts tai kaut kas būtu;
28 ja būtu bijusi tai paklausība,
es būtu zinājis, ko nezināju,
un agrāk jutis, kas ir svētlaimība.
31 Un, kamēr starp šiem pirmaugļiem es gāju
kā svētceļnieks, kam garām visas briesmas,
un svētlaimībā sirdi remdināju,
34 mums priekšā gaišs kā kvēlojošas liesmas
bij kļuvis gaiss, un likās mums, ka lietu
mums dvēselē kāds brīnumsaldas dziesmas.
37 O, svētās jaunavas, dēļ jums es cietu
un salā mocījos un slāpēs, salkā,
nu laiks, lai es pēc savas algas ietu.
40 Lai Urānija tagad nāk man talkā,
lai palīdz mūzas man pēc citas cita
kļaut to, ko grūti domāt, vārsmā smalkā!
43 Man tālāk ejot, sirds man straujāk sita,
es kaut ko neparastu samanīju:
tur zelta koki septiņi man šķita;
46 bet, kad tik tuvu pienācis tiem biju,
ka esošo no šķietamā šķirt spēju,
šo koku vietā skaidri saskatīju
49 es svečturus, un balsis izdzirdēju,
kas «ozianna» sauca dziedādamas.
Es savu skatienu uz augšu slēju,
52 kur spožās sveces dega liesmodamas
daudz gaišāk nekā mēness, kad tas rotā
visapkārt skaidras zvaigznes mirdzēdamas.
55 Bij jautājums man sejā apstulbotā,
bet vadoni ne mazāk pārsteigusi
bij debess brīnumaini izgaismotā;
58 Tad atkal acis pacēlu es klusi,
kur gaisā zaigoja šie uguns stati,
kas lēnām virzījās uz mūsu pusi.
61 Tad donna sacīja: «Tev acis plati
ir vaļā, kad tu vēro gaismu miju,
bet to, kas nāk aiz tām, tu nesaskati!»
64 Un tad es ļaudis nākam ieraudzīju,
to baltie tērpi liesmās atspīdēja
tik bezgal tīri, ka es aizgrābts biju.
67 Kā spogulis pa kreisi atmirdzēja
strauts, kurā nogrimst smagā atmiņnasta,
un tajā viss mans augums atvizēja.
70 Kad biju piegājis pie paša krasta,
man, raugoties uz augšu, soļi stājās,
jo aina bij tur brīnum neparasta.
73 Pa gaisu uguntiņas plivinājās:
pie debess, kura bij kā milzu osta,
tās kuģu karodziņiem līdzinājās;
76 kā svētku nams bij plašā velve posta
ar strēlēm septiņām tais pašās krāsās
kā saules loks un mēnessdieves josta.
79 Šais guntiņās es vēros, zvaigžņu māsās,
kas šaudīdamās spoži uzdzirkstīja
kā rīta saules stari rasas lāsās.
82 Un zem šī spožuma, kas lejup lija,
divdesmit četri vecajie tur gāja,
un galvās līlijvainagi tiem bija.
85 Tie dziedāja: «Lai svētīta ir māja,
no kurienes tu nāc, lai mūžam slava
ir skaistajam, kas cēlo modināja!»
88 Kad brīva no šiem ļaudīm bija pļava,
tad četri dzīvnieki tos nomainīja;
tiem katram bija lapu rota sava.
91 Pie muguras tiem seši spārni bija
un spalvās daudzas acis, tādas pašas
kā kādreiz Argusam, kad dzīvs tas bija.
94 Šeit manas vārsmas skopas būs un ašas:
tos Eceķijels ir jau attēlojis,
šeit tādēļ nebūs runāšanas plašas;
97 viss bija tā, kā viņš to apgaismojis,
tā nāca tie ar mākoni un vēju
un uguni, viņš tik nav ievērojis,
100 ka spārni tiem ir seši, saredzēju
to skaidri es, kad triumfālie rati
ar gaismas šalti žilbinoši spēju,
103 tā ka tik tikko panesa to skati,
uz diviem riteņiem pa gaisu brauca
tik neredzēti grezni un tik plati.
106 No aukstās zemesmalas šurp tie trauca,
tos vilka greifs, uz augšu spārnus slējis,
tā ka tie gaismas strēles nesajauca.
109 Tāds spožums nebij man vēl atmirdzējis,
man katra jūta likās it kā dzelta,
to raugot, ko man Dievs bij atvēlējis.
112 Bij greifam putna locekļi no zelta,
bet pārējie tam bija sarkanbalti,
un augstu debesīs bij galva celta.
115 Nekad nav Romā tādi rati kalti
ne Afrikānietim, ne Augustam,
pat Saules rati nebija tik stalti,
118 tie, kurus, klausot Zemes lūgumam,
kad briesmas bij jau acīm saredzamas,
Zevs satriekt lika zibens spērienam.
121 Ap labo ratu griezās dejodamas
trīs sievas: viena bija saplūdusi
ar liesmām krāsā, kuras kvēlodamas
124 pie debess sārtoja; šķiet, iedzimusi
bij otra smaragdā: tik zaļš to klāja;
bij trešā kā ar sniegu apsnigusi;
148 bet rožu kroņi sarkani un plati:
kaut acs man tuvumā tos ieraudzīja,
man likās - liesmās kvēlo viņiem mati.
151 Kad rati tieši iepretim man bija,
tā ka to spožums acis žilbināja,
skaļš pērkondārds tad pēkšņi nograndīja
154 un līdz ar milzu lāpām ļaudis stāja.
«Svētlaimīgi, kuru grēki ir apsegti!» (lat.).
7 Mūzas.
1 Debesu zinātnes (astronomijas) mūza.
Pēc Apokalipses - septiņi dieva gari.
Lēta.
7 -78 Varavīksnes krāsās: Apolona loks un Diānas josta.
J Vecās derības divdesmit četras grāmatas.
* Četri evaņģēliji.
' Sk. Š. XXXII, 65.
ī Bībelē Eceķijela grāmatā un Jāņa Apokalipsē aprakstīti daudzacaini fantastiski
zvēri. Eceķijelam tie ir četrspārnaini, Jānim - sešspārnaini, kā Dantem.
2 Baznīcas simbols.
7 Lauva ar ērgļa spārniem un ērgļa galvu, dieva-cilvēka, t. i., Kristus simbols.
6" Scīpionam, Hanibala uzvarētājam.
7-120 Sk. E. XVII, 107.
2-124 Mīlestības simbols.
4-125 Cerības simbols.
6 Ticības simbols.