1 Kad pirmās debess ziemeļzvaigzne, kura
nav lēktu pazinusi, nedz ar rietu,
tik dūmus zin no grēku ugunskura,
4 un kura deva zīmi, lai mēs ietu,
kur jāiet bij, kā zemā zvaigzne rāda,
kur kuģim atrast patvēruma vietu,
7 nu apstājās pēc pērkondārda šāda,
uz ratu pusi tad šie ļaudis gāja,
tie, kas sev patiesības mērķi stāda;
10 un viens no tiem, kā debess sūtīts, māja
un «Veni, sponsa, de Libano» sauca,
un visi līdz šos vārdus skandināja.
13 Simt balsu celta, dziesma augšup trauca:
tie mūža dzīves kalpotāji bija,
tie dziedot svētos vārdus nesajauca.
16 Kā straume varena šī dziesma lija,
kas pacēlās ad uocem tanti senis,
kā atbalss balsij, kas to ievadīja.
19 Tie dziedāja: «Benedictus qui venis!»
un, ziedus kaisot it kā ziedojumu,
«Manibus o date lilia plenis!»
22 Man redzēt nācies dienas iesākumu
pie austrumpamales jau sārtojamies,
virs galvas vērot dzidru debess jumu,
25 bet saules vaigu tvaikos ietinamies,
kas staru spilgtumu tā apslāpēja,
ka neapžilba skatiens lūkodamies:
28 tā ziedu mākonis šis sabiezēja,
kad, eņģeļrokām augšup sviesti, lija
tie lejup; tajā donnu sazīmēja
31 mans skats; virs plīvura tai galvu vija
zaļš olīvzars, zem zaļā mēteļa
tā dzīvas liesmas krāsā tērpta bija.
34 Un, kaut jau garām bij man jaunība,
kaut pagājis bij tik daudz pavasaru
kopš laika tā, kad trīsas, nemaņa
37 un apstulbums man stindzināja garu,
ar viņu runājot, es izbaudīju
no jauna senās mīlas lielo varu.
40 Kad viņas cēlumu es ieraudzīju,
kas manī iedvesis bij pazemību
jau tajās dienās, kad vēl zēns es biju,
43 pa kreisi pagriezos ar paļāvību,
ar kādu bērns pie mātes skrien, kad bēdas
to māc vai jūt tas baiļu pārvarību,
46 un teicu Vergilijam: «Kādas vēdas
man sirdī most, kas svētlaimē reiz cieta!
Ak, pazīstu es senās liesmas pēdas!»
49 Bet Vergilijs vairs bij tik tukša vieta,
mans Vergilijs bij zvaigzne izgaisusi,
mans Vergilijs, pēc ceļa kopā ieta;
52 pat tas, ko pirmmāte ir zaudējusi,
vairs nespētu vērst priecīgu man vaigu:
ar asarām tas pārklājās nu klusi.
55 «Tās asaras, kas tek caur sirdi maigu,
vēl valdi, Dante: Vergilijam jāiet!
vēl nāksies raudāt tev caur šķēpu zaigu.»
58 Jel stājiet, manas asaras, jel stājiet!
Lai redzēt varu, kas šos vārdus teica,
jūs, asaras man skatu neaizklājiet!
61 Kad mana griba jūtu vilni veica
un acis pacēlās uz ratu pusi,
to malā kreisajā tās donnu sveica,
64 ko ziedu gūzma bija aizsegusi
man tajā brīdī, kad tā parādījās;
tā skatu bij pret mani pavērsusi.
67 Un, kaut zem plīvura, virs kura vijās
tai vainags, Minerva ko piešķīrusi,
kā miglā ietīta tā izskatījās,
70 kā karaliene balsi stingrojusi
ar dzedrumu, aiz kura siltums krājas,
tā turpināja, galvu pacēlusi:
73 «Šeit Beatriče tavā priekšā stājas.
Kā uzdrīkstējies kāpt tu kalnā šajā?
Vai nezini, ka laimīgiem šeit mājas?»
76 Man acis krita upē mūžīgajā,
bet, redzot sevi, izvilku tās laukā:
tāds kauns man lija sejā sarkušajā.
79 Kā krusa iebirt bērna prieka pļaukā
var mātes bargums; vīns var garšot sīvi,
ja pildīts skarbas līdzcietības traukā.
82 Tad viņa apklusa, un plaši, brīvi
ar vārdiem «In te, Dominē, speravi»
tad cēlās dziesma, saucot citu dzīvi.
85 Kā, zaļumiem un ziediem nesot nāvi,
pār Itālijas muguru krīt sniegi
un, saulei retumis tik vizot blāvi,
88 tin dzīvos kokus it kā dziļi miegi,
bet tad sāk kust un lāsēs izlīst klusi,
kad siltās zemes uzpūš dvašu liegi,
91 tā mana dvēsele bij sastingusi:
ne nopūsties, ne raudāt spējīgs biju,
pirms eņģeļdziesma bija skanējusi;
94 bet, dzirdot viņas saldo melodiju,
kas mūža loku skaņas atbalsoja,
es tajā līdzjutību saklausīju,
97 un ledus, kas man sirdi savažoja,
nu pārvērties par ūdeni un garu,
no krūtīm man caur acīm izlāsoja.
100 Tad atskanēja viņas balss; kā staru
ik vārdu tvēru katrā elpojienā,
kad viņa uzrunāja eņģeļbaru:
103 «Svēts jūsu nomods mūžīgajā dienā,
jūs visam sekojat ar skatu zvēru
un laika solī klausāties ikvienā;
106 bet jādzird tam, kas stāv ar seju sēru,
ir vārdi šie, lai tiktu viņa vaina
un sāpes mērītas ar vienu mēru.
109 Ne tikai zvaigžņu vara brīnumaina,
kas plaša ir kā pati bezgalība
un to, kas nolemts ticis, neizmaina,
112 bet arī dievišķīgā žēlastība,
kas roku ir tik augstu pacēlusi,
ka neaizsniedz to prāta pārgudrība,
115 ir viņa šūplī balvu ielikusi:
ja viņš tai būtu bijis uzticīgāks,
tā brīnumziedos būtu uzplaukusi.
118 Bet vēl jo nešķīstāks un mežonīgāks
kļūst lauks, kas slikti sēts un apkopts slikti,
jo zemes spēkā tas ir pilnnesīgāks.
121 Kad skats mans viņu valdzināja dikti,
uz īstā ceļa viņu uzvandīju,
bij dižai ēkai pamati jau likti.
124 Bet, kad uz citas dzīves sliekšņa biju,
tad redzēju es, kā viņš soļus jauca,
līdz viņu svešās pēdās ieraudzīju.
127 Kad, brīvs no miesas, gars man augšup trauca
un skaistums mans vairs nebij viņam blaku,
tad velti mana balss vairs viņu sauca;
130 viņš nogriezās pa nepareizu taku
un sāka pakaļ staigāt māņu tēliem,
kas rāda tukšu solījumu maku.
133 Es mēģināju vēl uz mērķiem cēliem
celt sapņos viņa prātus noklīdušos:
kurls bija kļuvis mājieniem viņš kvēliem!
136 Kā modināt šos dīgļus iemigušos?
Es cita glābiņa vairs nezināju,
man nācās rādīt viņam pazudušos.
139 Es tādēļ elles vārtiem cauri gāju,
un to, kas viņu šurp ir atvadījis,
es raudādama talkā aicināju.
142 Jo Dieva lēmums būtu veltīgs bijis,
ja Lētai pāri pārgājis viņš būtu
un aizmirstības augli nobaudījis
145 bez nožēlas, kas plūst caur sirdi grūtu.»
Vadošā no septiņām lāpām, kas nokāpušas no desmitajām, augstākajām debesīm - Empireja, kur mīt dievs.
Polārzvaigzne astotajās, cilvēkiem redzamajās debesīs.
«Nāc, līgava, no Libānas» (lat.) - vārdi no Augstās dziesmas.
«Skanot tik veca vīra balsij» (lat.).
«Svētīts, kas nāc!» (lat.) - lūgšanas vārdi.
«Ak, dodiet ar rokām, lilijām pilnām!» (lat.) - nedaudz pārgrozīti Vergilija «Eneīdas» vārdi.
Zemes Paradīzes jaukumi, ko zaudēja Ieva.
Olīvu vainags.
«Uz tevi, Kungs, es cerēju» (lat.) - kāda Dāvida psalma iesākums.
Vīzijās, ko Dante apraksta «Jaunajā dzīvē».