1 «O tu, kas viņpus svētās upes stāvi,
kam sirds ar mani tagad runāt grasās,
tu, kas man spīvu prātu noģist ļāvi,»
4 tā atsāka, «tais vārdu smailēs asās,
teic, vai tas tiesa: apvainojums mans
pēc klajas atzīšanās prasīt prasās.»
7 Tik apjucis nu bija tikums mans,
ka balss pavisam bija aizlūzusi
un vairs tik klidzēja kā plīsis zvans.
10 Pēc brīža viņa teica: «Pienākusi
tev stunda gaismā celt, kas tevī smacis,
pirms atmiņa būs Lētā izzudusi.»
13 Man mulsumā un bailēs spēks bij placis,
tik vārgs bija tas «jā», ko izčukstēju,
ka sadzirdēt to spēja tikai acis.
16 Kā loks, kas saspringts ir ar spēku spēju,
lūst, pirms uz mērķi bulta lidojusi,
es sabruku, jo panest nevarēju
19 vairs smago nastu, nopūtas tik klusi
es dvesu, asaras pār vaigiem lija,
un balss man bija it kā pamirusi.
22 Tad vaicāja tā: «Kādi grāvji bija
tev priekšā, kad uz labu tevi saucu?
Teic, kādas važas tevi sasaistīja?
25 Par velti tevi modināt es traucu
no apreibuma, sāpēs neizciestā,
par velti miegu tev ar sapņiem jaucu.
28 Kam malies tu un mīcījies kā piestā?
Teic man, kāds jaukums tevi vilināja,
ka piepūties kā rubeņgailis riestā?»
31 Balss rūgtā nopūtā gandrīz man stāja,
zem smagās nastas it kā saļimusi,
un lūpas vārdus tikko izrunāja,
34 kad raudādams es teicu: «Pārņēmusi
bij mani laicība ar saviem priekiem,
kad jūsu seja bij man izgaisusi.»
37 Tad viņa: «Veltīgi ir vaininiekiem,
kad stāv tie taisnā tiesātāja priekšā,
slēpt kaunu dziļāko aiz sekliem niekiem.
40 Bet, ja tie sevī ieskatīties iekšā
līdz galam ļauj caur atzīšanos grūtu,
ir viņam žēlsirdība slēpta riekšā.
43 Lai tev par taviem maldiem kauns nu būtu,
lai sirēndziesmas, saldiem valgiem vītās,
vairs tevi savā varā neiegūtu,
46 svied vējā asaras un izvētī tās
un mani uzklausi: uz citu pusi
sauc tevi manas miesas apbedītās.
49 Ne daba nav, ne māksla priecējusi
tā tevi kā mans veidols: sirds tev kaisa
tai sārtā, ko tā sev bij sakūrusi;
52 bet, ja tev prieks visaugstākais jau gaisa,
man mirstot, kas gan pasaulē vēl tajā
joprojām tevī ilgošanos raisa?
55 Kam ļāvi maldiem, lai tie tevi vajā?
Kam tu tik vēlu skatus šurpu raidi,
lai augšup tiektos dzīvē mūžīgajā?
58 Kādēļ tik drīz tu spārnus zemē laidi?
Vai tu vēl sitienus, vai meičas skaistas,
vai citu prieku garām čaukstam gaidi?
61 Vai nezini, kā, rokās satverts, gaist tas?
Jauns putnēns kliedz, līdz uzdod tam pa knābi,
uz vecu veltīgi tiek bultas laistas.
64 Cik vērts ir tas, ko savās rokās grābi?»
Šis jautājums man smagāks bij par sodu,
kā norāts bērns es galvu liecu slābi.
67 Un viņa turpināja: «Pacel zodu,
lai sāpi to, ko j uti klausīdamies,
vēl dziļāku es tavās acīs rodu!»
70 Kā spēcīgs ozols, sīksti pretodamies,
ar visām savām saknēm zemē turas,
kad vēji liec to, nikni plosīdamies,
73 tā negribot es cēlu acis, kuras
aiz kauna bija skropstām aizsegušās:
es jutu, kā ik vārds man sirdī duras.
76 Kad skatienam tās bija pacēlušās,
es redzēju, ka būtnes dievišķīgās
jau ziedus kaisīt bija mitējušās;
79 un Beatriče acis debešķīgās
prot radījumu vērsa apklusdama,
kas cēlies bij no sēklas divdabīgās.
82 Zem plīvura, aiz upes stāvēdama,
bij viņa skaistāka par sevi pašu,
šai skaistumā it visus pārspēdama.
85 Un kā ar nātres pieskārienu ašu
tā nožēla, kas mokās pieri dauza,
man krūtīs ielija ar vilni plašu.
88 Un vainas apziņa tā mani grauza,
kauns svelošs tā man visus prātus jauca,
ka zemē kritu, kad tā mani lauza.
91 Kad spēcinot sirds mani augšup trauca,
bij kāda donna klāt man pienākusi,
«Pie manis turies tik!» tā viņa sauca.
94 Līdz kaklam mani upē ievilkusi,
vieglītiņām tad viņa veda mani
sev līdz uz svētlaimīgā krasta pusi.
97 «Asperges me,» šis vārds kā saldi zvani
no viņas malas pretī atskanēja:
man likās, sargot stāv tur debess gani.
100 Tad daiļā donna galvu iegremdēja
man upē, un to ūdeni es dzēru,
kas atvērtajā mutē ietecēja.
103 Kad peldināts es acis vaļā vēru,
es biju dejotāju pakļautībā,
no viņām katru es ar rokām tvēru.
106 «Mēs nimfas - šeit, mēs zvaigznes bezgalībā:
pirms Beatriče sāka dzīvi savu,
par kalponēm tai kļuvām mīlestībā.
109 Bet, lai tu redzēt spētu viņas slavu,
vispirms trīs sievas tavas domas sijās,
lai gaismai asinātu skatu tavu.»
112 Tā teica tās un dziedot dejā vijās
un tad pie greifa krūts man doties ļāva,
uz kuru Beatriče noraudzījās.
115 Caur manām acīm izskrēja kā strāva,
kad atkal smaragdu tās ieraudzīja,
no kura Amors man ar bultām šāva.
118 Kā liesmas tūkstoš vēlēšanās lija
man krūtīs, acs kad viņu uzlūkoja,
bet viņas skats pie greifa siets tik bija.
121 Kā saule spogulī tā atspulgoja
tās skatiens dīvo dubultradījumu
un atstarojot to tā pārveidoja,
124 ka izbrīnā par šādu iznākumu,
par šādu pārvērtību nemitīgu
slēpt nespēju vairs savu apjukumu.
127 Un, kamēr, pilna jūtu pretrunīgu,
man dvēsele šo ēsmu nobaudīja,
kas sātinot to dara nesātīgu,
130 mans skats trīs cēlas sievas ieraudzīja,
kas šķita pašas debess izredzētās,
tās apkārt eņģeļratiem deju vija.
133 «Vērs, Beatriče, savas acis svētās,»
tās dziedāja, «pret uzticamo tavu,
kas tevi saucis mokās nedzirdētās!
136 Ļauj sev un visai radībai par slavu,
lai veras viņš nu tavā skatā brīvā,
lai redz nu otro skaistumu viņš tavu!»
139 Ak, spožums kvēlais, gaisma mūžam dzīvā!
Kurš gan, ja tas no dievu akas dzēris
vai Parnasā ir vēries ēnu plīvā -
142 kurš būtu gan vēl muti vaļā vēris,
kurš mēģinājis sacerēt vēl dzeju
un debess harmoniju pantos tvēris,
145 kad brīvi gaisā atsedzi tu seju?
Eņģeļi.
Pret greifu (Š. XXIX, 107).
Matilde.
«Apslacini mani» (lat.) - kāda psalma vārdi.
Lētā.
Sk. Š. XXIX, 130.
Sk. Š. I, 23.
Mīlestība, cerība, ticība (Š. XXIX, 122-126).