1 Tik ļoti bij man skati iztvīkuši
pēc desmit gadu ilgas gaidīšanas,
ka citi jutekļi bij pamiruši;
4 tiem nebija vairs savas noteikšanas;
tiklīdz es ieraudzīju svēto smaidu,
tā tīklā atkal bija jūtas manas;
7 kad es ar varu acis lejup laidu
no dievēm šīm, tad sacīja man viena:
«Tev grūti panest būs šo gaismas spaidu!»
10 Vismirdzošākā tā man bija diena,
man acis bij kā saules apžilbušas,
kad visa miesa bij kā mēma siena.
13 Kad tās ar nedaudzo bij apradušas
(«ar nedaudzo» es saku, salīdzinot
ar daudzo, ko tās bija uzņēmušas),
16 pa labi redzēju, kā svētkus svinot,
es slavas pulku - skatus saules gaismā
un septiņās šais liesmās iekveldinot.
19 Kā kareivji, kad draud tiem nāve baismā,
griež apkārt karogu un izmisuši
zem vairogiem bēg projām trauksmē kaismā,
22 tā, atkal gaismas lokā ienākuši,
tie, kas bij priekšgalā, nu garām gāja,
pirms rati bija ilksis pagriezuši.
25 Pie riteņiem tad arī sievas stāja,
greifs sāka vilkt uz priekšu svēto nastu,
bet solis tam pat spalvu necilāja.
28 Tā daiļā donna, kas uz viņu krastu
bij mani vedusi, un Stacijs sauca
nu mani abi, lai es vietu rastu.
31 Un, kad caur dižo mežu rati brauca,
kurš tukšs bij Ievas dēļ, ko čūska krāpa,
mums pretī svētas eņģeļbalsis trauca.
34 Mums priekšā dega gaismeklis kā lāpa.
Kad gabalu mēs bijām pagājuši,
no ratiem Beatriče ārā kāpa.
37 Tad visi ļaudis, apkārt sastājuši
ap kailu koku, murmināja: «Ādam!»;
bij zari vareni tam izauguši
40 kā pasakainam, neredzētam stādam,
pat visu Indiju ja izstaigātu,
nav koka līdzīga tur milzim šādam.
43 «Tu laimīgs, greif, jo, ja tu mēģinātu
ar knābi palobīt šo saldo koku,
tad tevi vēdergraizes dedzinātu,»
46 tā citi sauca, smejot par šo joku,
un divdabīgais dzīvnieks atbildēja:
«Tur grožus taisnība ar stingru roku.»
49 Un tad tas ratu ilksi augšup slēja,
pie koka apstādamies kā pie nama,
un tad šo vezumu pie stumbra sēja.
52 Kā puķes, kad pār zemi mirdzēdama
krīt lielā gaisma Auna gaismas skavās,
kas staro, debess Zivīm sekodama,
55 rieš pumpurus un katra krāsās savās
steidz dziļi greznoties, pirms saules stari
tās rumakus jūgs citās zvaigžņu pļavās,
58 tā atplauka, kā juzdams pavasari,
pēc zieda ļaudams vērties jaunam ziedam,
šis koks, kam pirmīt kaili bija zari.
61 Tad dzirdēju es ļaudis himnu dziedam,
kas zemes virsū nedzirdēta šķita
un neizprotama pat prātam viedam.
64 Ja attēlot es varētu, kā krita
tās acis miegā, klausoties par Pānu,
tās acis, kuras nāve ciet drīz sita,
67 es miegu gleznotu kā vieglu drānu,
kā šķidrautu, iekš kura sapņiem posties:
no miega nomods šķirts ar sienu plānu,
70 un nepateikt, kad tas no pieres nost ies.
Te pēkšņi, miega autu vaļā sedzot,
man sauca kāda balss: «Ko guli? Mosties!»
73 Kā baltos ziedos ābeli to redzot,
kas debesīs mirdz mūžam nemirstīga
un mirdzot staigā, savu gaismu dedzot,
76 reiz Jānis, Pēteris un Jēkabs slīga
tik dziļā miegā, ka tos augšā trauca
tik vārds, kam vara bija bezgalīga,
79 un tad tie pārsteigumā pieres rauca:
ne Mozus bija vairs, ne Eliāsa,
un meistars, citā tērpā jau, tos sauca,
82 tā klājās man: bij līdzās man tā māsa,
kas mani bij gar upi vadījusi,
un visam apkārt bija cita krāsa.
85 «Kur Beatriče?» jautāju es klusi.
Un viņa atteica: «Zem koka zaļā,
lūk, uz tā saknēm viņa piesēdusi;
88 no tiem, kas bija šeit, vairs tikai daļā
tu vari raudzīties: ar dziļu dziesmu
iet citi turp, kur debesis ir vaļā.»
91 Šie vārdi iedūra man kā ar iesmu
it visos jutekļos, man acis skāva
tik Beatriči tā kā spožu liesmu.
94 Tur sēdot viena, viņa skatiem ļāva
pie ratiem kavēties, kā sargājot
to dārgo mantību, ko tajos krāva.
97 Tad nimfas septiņas šurp atnākot
es redzēju un sapratu, ka tieku
es svaidīts, viņas vārdus uzklausot:
100 «Šai birzī kļūsi tu par iemītnieku
uz kādu laiku un, man līdzi ejot,
visdziļāko tu iepazīsi prieku.
103 Tai pasaulei, kam neceļos tīk klejot,
par mācību, tev nāksies patiesību
tērpt vārdos un par pieredzēto dzejot.»
106 Es ceļos nometos ar padevību,
bij mana griba viņai pakļāvusies,
es viņā lūkojos ar uzticību.
109 No lietus mākoņa nav izšāvusies
tik spēji uguns spožās zibens strāvās,
kad visa debess tumši nomākusies,
112 kā Jupitera putns lejup šāvās
un koka mizu, zarus sašķaidīja
un ratus, kas pie stumbra cieši kļāvās,
115 kā vētra kuģi viļņos sašķobīja.
Tad kāda lapsa metās slavas ratos,
tā ļoti neglīta un kārna bija;
118 tik badīga tai kāre dega skatos,
tik nadzīgi tā ratus pārmeklēja,
tik grēku pārpilna tā bija, ka tos
121 ar dusmām mana donna pieminēja,
un no šiem viņas vārdiem kā bez galvas
tā, ko vien nagi nesa, projām skrēja,
124 vairs nekāroja nepelnītas balvas.
Tad atkal ērglis nolaidās uz ratiem,
un tajos atstāja tas savas spalvas.
127 Man brīnums bij par šādiem dīviem skatiem;
tad sauca balss: «Mans kuģi, šādu kravu
būs grūti vest pa viļņiem augstiem, platiem!»
130 Tad zeme vaļā vērās, un caur lavu
starp riteņiem baiss pūķis ārā šāvās,
caur ratiem izdūra tas asti savu;
133 tad ļaunā aste atpakaļ tam rāvās,
tas bēgdams uzšļāca vēl dūmu stabu
un līdzi trauca akmeņmasas prāvās.
136 Kā pavasaris, modinādams dabu,
ar zāli zemi klāj, tā spalvām klājās,
kas dāvātas ar nodomu bij labu,
139 nu svētie rati, spalvām izrotājās
gan riteņi, gan ilksis - brīnumsalā
tā nenotiek, kā šeit viss risinājās.
142 Un, kad šī pārvērtība bija galā,
tad ārā izauga no ratiem galvas:
virs ilksīm trīs, un viena katrā malā.
145 Tām trim kā vērsim ragi bij un spalvas,
viens pats tām četrām rags tik pierē bija:
kāds zvērs! vai tādas bija ērgļa balvas?
148 Kā kalnā pili - skats mans ieraudzīja
uz zvēra lepni sēžam kādu mauku,
kas savu klēpi lēti piesolīja
151 kā kumosu jo gardu un jo tauku
tam milzenim, kurš viņai blakām bija,
tam viņa deva dažu buču jauku.
154 Kad baudkāri man viņa uzsmaidīja,
tas viņu grāba un šo pavedēju
no galvas līdz pat kājām noslānīja;
157 un tad, pilns aizdomu un dusmu spēju,
tas ar šo zvēru aiztrauca pa lauku
un cauri mfcžam, tā ka neredzēju
160 ne vairs šo briesmoni, ne arī mauku.
2 Kopš Beatričes nāves.
8 No Mīlestības, Cerības un Ticības (Š. XXIX, 122-126).
38 Bībeliskais laba un ļauna atzīšanas koks, kura aizliegto augli ēda Ieva un Ādams.
Dante to pārvērš par impērijas simbolu.
49 Krusta simbols.
65 Argusa acis. Kā stāsta Ovidijs «Metamorfozās», Merkurs, stāstīdams par Pānu un nimfu Sīringu, iemidzinājis un pēc tam nogalinājis simtacaino Argusu, kas pēc Junonas pavēles neaizmigdams sargāja Io, kuru bija iemīlējis Jupiters.
73 Kristu, kas bija pārvērties ābelē.
78 Kristus izsauktais vārds.
97 Septiņi tikumi.
112 Ērglis, kas simbolizē tos Romas imperatorus, kuri vajāja kristietību.
116 Ķecerība pirmajos kristietības gadsimtos.
126 Bagātības, ar kurām kristīgie ķeizari apveltīja baznīcas, un galvenokārt
«Konstantīna dāvinājums» (E. XIX, 115).
131 Velna simbols.
142 Apokaliptiskais zvērs, par kuru pārvēršas bagātībās ieslīgusī baznīca.
149 Pāvestu simbols.
152 Francijas karalim Fīlipam IV, kas reizēm brāļojās ar Bonifaciju VIII, bet beigās
to smagi apvainoja (Š. XX, 86).