43673.fb2 DIEVI??? KOM?DIJA - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 69

DIEVI??? KOM?DIJA - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 69

Trīsdesmit otrais dziedājums

1 Tik ļoti bij man skati iztvīkuši

pēc desmit gadu ilgas gaidīšanas,

ka citi jutekļi bij pamiruši;

4 tiem nebija vairs savas noteikšanas;

tiklīdz es ieraudzīju svēto smaidu,

tā tīklā atkal bija jūtas manas;

7 kad es ar varu acis lejup laidu

no dievēm šīm, tad sacīja man viena:

«Tev grūti panest būs šo gaismas spaidu!»

10 Vismirdzošākā tā man bija diena,

man acis bij kā saules apžilbušas,

kad visa miesa bij kā mēma siena.

13 Kad tās ar nedaudzo bij apradušas

(«ar nedaudzo» es saku, salīdzinot

ar daudzo, ko tās bija uzņēmušas),

16 pa labi redzēju, kā svētkus svinot,

es slavas pulku - skatus saules gaismā

un septiņās šais liesmās iekveldinot.

19 Kā kareivji, kad draud tiem nāve baismā,

griež apkārt karogu un izmisuši

zem vairogiem bēg projām trauksmē kaismā,

22 tā, atkal gaismas lokā ienākuši,

tie, kas bij priekšgalā, nu garām gāja,

pirms rati bija ilksis pagriezuši.

25 Pie riteņiem tad arī sievas stāja,

greifs sāka vilkt uz priekšu svēto nastu,

bet solis tam pat spalvu necilāja.

28 Tā daiļā donna, kas uz viņu krastu

bij mani vedusi, un Stacijs sauca

nu mani abi, lai es vietu rastu.

31 Un, kad caur dižo mežu rati brauca,

kurš tukšs bij Ievas dēļ, ko čūska krāpa,

mums pretī svētas eņģeļbalsis trauca.

34 Mums priekšā dega gaismeklis kā lāpa.

Kad gabalu mēs bijām pagājuši,

no ratiem Beatriče ārā kāpa.

37 Tad visi ļaudis, apkārt sastājuši

ap kailu koku, murmināja: «Ādam!»;

bij zari vareni tam izauguši

40 kā pasakainam, neredzētam stādam,

pat visu Indiju ja izstaigātu,

nav koka līdzīga tur milzim šādam.

43 «Tu laimīgs, greif, jo, ja tu mēģinātu

ar knābi palobīt šo saldo koku,

tad tevi vēdergraizes dedzinātu,»

46 tā citi sauca, smejot par šo joku,

un divdabīgais dzīvnieks atbildēja:

«Tur grožus taisnība ar stingru roku.»

49 Un tad tas ratu ilksi augšup slēja,

pie koka apstādamies kā pie nama,

un tad šo vezumu pie stumbra sēja.

52 Kā puķes, kad pār zemi mirdzēdama

krīt lielā gaisma Auna gaismas skavās,

kas staro, debess Zivīm sekodama,

55 rieš pumpurus un katra krāsās savās

steidz dziļi greznoties, pirms saules stari

tās rumakus jūgs citās zvaigžņu pļavās,

58 tā atplauka, kā juzdams pavasari,

pēc zieda ļaudams vērties jaunam ziedam,

šis koks, kam pirmīt kaili bija zari.

61 Tad dzirdēju es ļaudis himnu dziedam,

kas zemes virsū nedzirdēta šķita

un neizprotama pat prātam viedam.

64 Ja attēlot es varētu, kā krita

tās acis miegā, klausoties par Pānu,

tās acis, kuras nāve ciet drīz sita,

67 es miegu gleznotu kā vieglu drānu,

kā šķidrautu, iekš kura sapņiem posties:

no miega nomods šķirts ar sienu plānu,

70 un nepateikt, kad tas no pieres nost ies.

Te pēkšņi, miega autu vaļā sedzot,

man sauca kāda balss: «Ko guli? Mosties!»

73 Kā baltos ziedos ābeli to redzot,

kas debesīs mirdz mūžam nemirstīga

un mirdzot staigā, savu gaismu dedzot,

76 reiz Jānis, Pēteris un Jēkabs slīga

tik dziļā miegā, ka tos augšā trauca

tik vārds, kam vara bija bezgalīga,

79 un tad tie pārsteigumā pieres rauca:

ne Mozus bija vairs, ne Eliāsa,

un meistars, citā tērpā jau, tos sauca,

82 tā klājās man: bij līdzās man tā māsa,

kas mani bij gar upi vadījusi,

un visam apkārt bija cita krāsa.

85 «Kur Beatriče?» jautāju es klusi.

Un viņa atteica: «Zem koka zaļā,

lūk, uz tā saknēm viņa piesēdusi;

88 no tiem, kas bija šeit, vairs tikai daļā

tu vari raudzīties: ar dziļu dziesmu

iet citi turp, kur debesis ir vaļā.»

91 Šie vārdi iedūra man kā ar iesmu

it visos jutekļos, man acis skāva

tik Beatriči tā kā spožu liesmu.

94 Tur sēdot viena, viņa skatiem ļāva

pie ratiem kavēties, kā sargājot

to dārgo mantību, ko tajos krāva.

97 Tad nimfas septiņas šurp atnākot

es redzēju un sapratu, ka tieku

es svaidīts, viņas vārdus uzklausot:

100 «Šai birzī kļūsi tu par iemītnieku

uz kādu laiku un, man līdzi ejot,

visdziļāko tu iepazīsi prieku.

103 Tai pasaulei, kam neceļos tīk klejot,

par mācību, tev nāksies patiesību

tērpt vārdos un par pieredzēto dzejot.»

106 Es ceļos nometos ar padevību,

bij mana griba viņai pakļāvusies,

es viņā lūkojos ar uzticību.

109 No lietus mākoņa nav izšāvusies

tik spēji uguns spožās zibens strāvās,

kad visa debess tumši nomākusies,

112 kā Jupitera putns lejup šāvās

un koka mizu, zarus sašķaidīja

un ratus, kas pie stumbra cieši kļāvās,

115 kā vētra kuģi viļņos sašķobīja.

Tad kāda lapsa metās slavas ratos,

tā ļoti neglīta un kārna bija;

118 tik badīga tai kāre dega skatos,

tik nadzīgi tā ratus pārmeklēja,

tik grēku pārpilna tā bija, ka tos

121 ar dusmām mana donna pieminēja,

un no šiem viņas vārdiem kā bez galvas

tā, ko vien nagi nesa, projām skrēja,

124 vairs nekāroja nepelnītas balvas.

Tad atkal ērglis nolaidās uz ratiem,

un tajos atstāja tas savas spalvas.

127 Man brīnums bij par šādiem dīviem skatiem;

tad sauca balss: «Mans kuģi, šādu kravu

būs grūti vest pa viļņiem augstiem, platiem!»

130 Tad zeme vaļā vērās, un caur lavu

starp riteņiem baiss pūķis ārā šāvās,

caur ratiem izdūra tas asti savu;

133 tad ļaunā aste atpakaļ tam rāvās,

tas bēgdams uzšļāca vēl dūmu stabu

un līdzi trauca akmeņmasas prāvās.

136 Kā pavasaris, modinādams dabu,

ar zāli zemi klāj, tā spalvām klājās,

kas dāvātas ar nodomu bij labu,

139 nu svētie rati, spalvām izrotājās

gan riteņi, gan ilksis - brīnumsalā

tā nenotiek, kā šeit viss risinājās.

142 Un, kad šī pārvērtība bija galā,

tad ārā izauga no ratiem galvas:

virs ilksīm trīs, un viena katrā malā.

145 Tām trim kā vērsim ragi bij un spalvas,

viens pats tām četrām rags tik pierē bija:

kāds zvērs! vai tādas bija ērgļa balvas?

148 Kā kalnā pili - skats mans ieraudzīja

uz zvēra lepni sēžam kādu mauku,

kas savu klēpi lēti piesolīja

151 kā kumosu jo gardu un jo tauku

tam milzenim, kurš viņai blakām bija,

tam viņa deva dažu buču jauku.

154 Kad baudkāri man viņa uzsmaidīja,

tas viņu grāba un šo pavedēju

no galvas līdz pat kājām noslānīja;

157 un tad, pilns aizdomu un dusmu spēju,

tas ar šo zvēru aiztrauca pa lauku

un cauri mfcžam, tā ka neredzēju

160 ne vairs šo briesmoni, ne arī mauku.

Piezīmes

2 Kopš Beatričes nāves.

8 No Mīlestības, Cerības un Ticības (Š. XXIX, 122-126).

38 Bībeliskais laba un ļauna atzīšanas koks, kura aizliegto augli ēda Ieva un Ādams.

Dante to pārvērš par impērijas simbolu.

49 Krusta simbols.

65 Argusa acis. Kā stāsta Ovidijs «Metamorfozās», Merkurs, stāstīdams par Pānu un nimfu Sīringu, iemidzinājis un pēc tam nogalinājis simtacaino Argusu, kas pēc Junonas pavēles neaizmigdams sargāja Io, kuru bija iemīlējis Jupiters.

73 Kristu, kas bija pārvērties ābelē.

78 Kristus izsauktais vārds.

97 Septiņi tikumi.

112 Ērglis, kas simbolizē tos Romas imperatorus, kuri vajāja kristietību.

116 Ķecerība pirmajos kristietības gadsimtos.

126 Bagātības, ar kurām kristīgie ķeizari apveltīja baznīcas, un galvenokārt

«Konstantīna dāvinājums» (E. XIX, 115).

131 Velna simbols.

142 Apokaliptiskais zvērs, par kuru pārvēršas bagātībās ieslīgusī baznīca.

149 Pāvestu simbols.

152 Francijas karalim Fīlipam IV, kas reizēm brāļojās ar Bonifaciju VIII, bet beigās

to smagi apvainoja (Š. XX, 86).