1 Un tā nu kāpām mēs no pirmā loka
uz leju otrajā, kas mazāks bija;
bet sāpes skaudrākas tur dzeļ un moka.
4 Tur Mīnojs visu vainas pārbaudīja:
viņš stāvēja ar zobiem drausmi ņirgtiem
un tiesājamiem asti apkārt vija.
7 Tiem jāatbild par grēkiem neizpirktiem,
par katru ļauni aizpildītu dienu:
nu elles moku asarās būs mirkt tiem!
10 Viņš īstā vietā raidīja ikvienu,
viņš tik daudz reižu apvija tam asti,
cik lejup jānokāpj tam pakāpienu.
13 Es redzēju, kā ļaudis bailēs lokās,
par tiem viņš savu taisno tiesu sprieda,
tiem visiem jānogrimst bij elles mokās.
16 «Tu, atnācēj, ko vada griba vieda,»
man teica Mīnojs, mani ieraudzījis,
«tu nāci, nebīdamies elles bieda;
19 ir plats tas ceļš, ko grēks nav izraudzījis,
tu ieradies ar dziļu uzticību.»
Mans vadonis tam teica: «Izmērījis
22 tu katru grēku, katru negantību;
kam jānotiek, tam notikt esi licis,
tavs spriedums izteic J)ieva varenību.
25 Tu visiem maldiem esi pāri ticis,
tev redzama ir katra dvēsles plaisma,
tu pienākumu pildi neapnicis.»
28 Tad vietā nonācām, kur mēma gaisma
tā viļņus šķieda kā pirms vētras jūra;
ar raudām jaucās stindzinoša baisma.
31 Šī elles vētra baltas bangas kūra,
ar savu sparu garus līdzi raujot;
šai cīniņā tiem mocība bij sūra.
34 Un, straumei dvēseles pie klintīm kļaujot,
tās valstījās tur, skaļi gaudodamas"
un Dievu zaimojot, un lāstus spļaujot.
37 To mokas tiešām šķita neciešamas,
tās tika sodītas par miesaskāri,
kam ļāvušās tās bija dzīvodamas.
40 Kā strazdi, kuri lido jūrām pāri
prom tālēs, dzimtenē kad aukstums valda,
līdz viņi sasniedz siltu, gaišu āri,
43 tā tie, kas brīvi nav no grēku malda,
no visām malām šeitan kopā lasās,
bet nesmaida tiem laime cerībsalda.
46 Kā dzērves, kuras klaigā balsīs asās,
pie debess pulcēdamās rindā garā,
tā jaunas ēnas vējš dzen šajās masās.
49 Es vaicāju: «Teic, meistar, kas šai barā
tie ļaudis ir, ko apņem melnā aura?»
«Tie bijuši ir lieli savā garā,»
52 viņš atteica, bet sirds tiem bija šaura.
Lūk, valdniece, kas valdīja pār tautām,
kaut tikumības vācele tai caura.
55 Tā uzzelt lika tieksmēm neatļautām,
tā bij tik baudkāra un samaitāta,
ka pildījās ar vēlmēm, grēkiem krautām.
58 Tā - Semiramida, kas bij bez prāta,
jo pati savam dēlam sieva kļuva
un tādēļ visur tika daudzināta.
61 Tā otra Enejam bij ļoti tuva,
tā nāvē aizgāja aiz mīlestības.
Lūk, Kleopatra - daudz tā baudu guva.
64 Lūk, Helēna. Dēļ viņas apgrēcības
bij Trojas karš. Tur redzi Ahileju,
kas apkārt sējis tik daudz iznīcības.
67 Lūk, Pariss, Tristans lejup vērstu seju!»
Viņš rādīja man tūkstošus, kas bija
mums nemirstīgi kļuvuši caur dzeju,
70 kad tos no dzīves mīla aizraidīja.
Kad meistars tā bij daudzus uzskaitījis,
man skaudrs žēlums sirdi piepildīja.
73 Es teicu: «Dzejniek, daudz tu izbaudījis;
es labprāt ar tiem diviem parunātu,
ko liktenis šķiet kopā sasaistījis.»
76 «Jel gaidi, kad tie pienāks tuvāk klātu,»
man bilda viņš, «tie vieglāki par vēju,
tos vada mīla, lai tie nenostātu.»
7.9 Tiklīdz ar balsi viņus aizsniegt spēju,
es saucu: «Dvēseles jūs, sāpju lauztās,
es parunāties ar jums sagribēju!»
82 Kā baloži, kas ilgās neapjaustās
ceļ spārnus, lai uz ligzdu lidinātos,
nes līdz sev gaisā vēlmes neizpaustās,
85 šīs dvēseles, ar mums lai parunātos,
nu lidoja pie mums pa ļauno gaisu:
tām mūsu sauciens vien tik bija prātos.
88 «Tu dzīvā būtne, tev es sirdi raisu!
Melnsārtā gaisā tu mūs uzmeklēji,
kas zemi sārtojām ar nāvi baisu;
91 par mūsu mokām asaras tu lēji;
par tavu mieru svētību mēs lūgtu,
kaut likteni tu grozīt neiespēji.
94 Mēs izdzēruši dzīves kausu rūgtu;
un, kamēr visi elles vēji klusē,
mēs runāsim - kaut stāsts šis nepārtrūktu!
97 Es esmu piedzimusi tajā pusē,
kur torņi rotājas zem saules zaigas
un Po caur laikiem plūst un neizsusē.
100 Tā mīla, kura sagrābj sirdis maigas,
tā pēkšņi liesmas uzsita tik kvēlas,
cik nāves brīdī beigas bija baigas.
103 Tā mīla, mīlamo kas maigu vēlas,
tā mani pārņēma ar tādu spēku,
~"ķa nerimst vēl ne svētlaime, ne žēlas.
106 Tā mīla raisīja šo nāves grēku.
Tiks Kainā tas, kurš dzīvību mums dzēsa,
kurš uzskatīja mīlu šo par dēku.»
109 Šie vārdi mani kā ar cirvi tēsa,
es stāvēju ar galvu lejupliektu,
šis liktenis man domas pušu plēsa.
112 Kas gan lai mierinājumu tiem sniegtu!
Ak, kādas ilgas gan tiem sirdī kaisa,
lai tos pa sāpju ceļiem šurpu triektu!
115 Tos tagad apņem elles tumsa baisa.
«Frančeska,» teicu es, «šīs tavas mokas
gan bijību, gan asaras man raisa.
118 Tev līdzjūtībā stiepju rokas;
bet saki man, kā guvāt atskārtu,
ka kautras vēlmes jūsu sirdīs rokas?»
121 Tā atteica: «Nav sāpju lielāku
kā postā laimes laikus atcerēties:
to zin tavs skolotājs, kā noprotu.
124 Tev stāstīšu, kā lemts bij iemirdzēties
tai mūsu mīlai, kas mums nedzirdami
klāt piezagās, līdz nebij vairs, kur dēties.
127 Reiz lasījām mēs, laiku kavēdami,
kā Lanselota mīla iedegās,
vēl paši savu mīlu nejuzdami.
130 Jau vairākkārt mums acis sastapās,
un reizēm bālas kļuva mūsu sejas;
tad nāca brīdis, un tas notikās.
133 Kad lasījām, kā skūpsti pāri lejas
pār viņas smaidu, kas tik mīļš tam bija,
es apreibusi biju no šīs dzejas.
136 Viņš trīsēdams man lūpas noskūpstīja.
Tas nu ir viss. To grāmatu tai dienā
neviens no mums vairs tālāk nelasīja.»
139 Tā viņa stāstīja to elpā vienā;
viņš raudot stāvēja kā sastindzis,
un likās man, ka baigā nokāvienā
142 es zemē krītu kā beigts ķermenis.
4 Teiksmains Krētas valdnieks, pēc grieķu teikas Zeva un Eiropas dēls, kas nodibinājis varu pār apkārtējo jūru un devis Krētai likumus. Pēc nāves viņš kļuvis par vienu no tiesnešiem mirušo valstī. Dantes Ellē, pārvērties par dēmonu, viņš noteic grēciniekiem pelnīto soda mēru.
50 Melns gaiss, melnais viesulis.
58 Asīrijas valdniece 1356-1314 p. m. ē.
61 Didona, Kartāgas dibinātāja un valdniece, kas, Eneja atstāta, nonāvējās. Viņas pirmajam vīram Sihejam mirstot, viņa tam bija solījusi nedoties jaunā laulībā.
63 Ēģiptes ķēniņiene (69-30 p. m. ē.), Cēzara un vēlāk Antonija mīļākā, kas, kn .stāsti», nonāvējusies, liekot sevi sndzelt čūskai, knd Antonijs pēc neveiksmīgās jūras kaujas pie Aktijas raga, maldināts par Kleopatras nāvi, nodūrās.
Menelaja meita, ko nolaupīja Pariss.
Ievērojamākais grieķu varonis Trojas karā.
Pariss - Priama dēls, ko nonāvēja Ahileja dēls Pirrs par to, ka viņš nolaupīja
Helēnu. Tristans - Apaļā galda bruņinieks, ko nogalināja Kornvelas karalis
Marks, kura sievu Izoldi viņš bija savaldzinājis.
Frančeska da Rimini un Paolo Malatesta. Frančeska, Ravennas siņjora Gvido
da Polentes (E. XXVII, 40-42) meita, ap 1275. g. bija apprecināta ar Paolo brāli,
neglīto un klibo Džančoto Malatestu, kura tēvs bija Rimini gvelfu vadonis E.
XXVII, 47). Kad Džančoto uzzināja par Frančeskas un Paolo mīlas sakaru, viņš
abus nogalonāja (starp 1283. un 1286. g.).
Dante savu pēdējo patvērumu atrada pie Frančeskas brāļadēla, Ravennas
siņjora Gvido Novello da Polentes.
Ravennā.
Kaina - devītā Elles loka pirmais aplis, kur tiek sodīti tie, kas nogalinājuši vai
nodevuši savus tuviniekus.
13. gs. franču romāns par Apaļā galda bruņinieku Lanselotu un par viņa mīlu
pret karalieni Ženjevru, karaļa Artura sievu.