1 «Deus, venerunt gentes,» stāvēdamas
ap Beatriči, domās nogrimušo,
tad sievas psalmot sāka raudādamas;
4 kad viņa skatu cēla noskumušo,
tik nedaudz mazāk bāla viņa bija
par Mariju, pie krusta pieplakušo.
7 Tad viņa piecēlās un aizvadīja
ik vārdu it kā tālā nākotnē,
un uguns krāsa viņai pāri lija:
10 «Modicum, et non videbitis me;
et iterum,» un viņa māsām māja,
«Modicum et vos videbitis me.»
13 Sev priekšā viņa sievas pulcināja,
un viņas skatiens, kas ar manu mijās,
pie Stacija un donnas aicināja.
16 Un, kad nu visi ceļam sarosījās
un sāka iet, es sajutu, ka Stacijs
ar rāmu prātu manī noraudzījās.
19 Es gaidīt gaidīju, ko viņš man sacīs,
pret viņu visus savus prātus sliedams,
un uzmanība dega manās acīs.
22 Viņš sacīja, ik vārdu mezglā siedams:
«Mans brāli, teic, kādēļ tu nejautāji
man it neko, ar mani kopā iedams?»
25 Kā diža skolotāja sekotāji
aiz bijības var zaudēt runātspēju,
kad gara spēki šķiet tiem pārāk vāji,
28 tā klājās man: es klusām izčukstēju:
«Madonna, mana bailība ir ļauna,
aiz tās es valodu pat pazaudēju.»
31 Un viņa man: «No bailēm un no kauna
es tevi pestīšu, līdz tavi skati,
no miega brīvi, skaidri kļūs no jauna.
34 Tad zini, ka šie čūskas lauztie rati
reiz bija un vairs nav, bet vainīgajam
no Dieva atriebības svils reiz mati.
37 Ne vienmēr ļauts būs ērglim briesmīgajam,
kas ratos atstājis bij savas spalvas,
tā izbēgt Dieva sodam taisnīgajam;
40 jā gan, to ņemu es uz savas galvas -
es zvaigznes lasu vārdu nemirstīgo:
nāks vadonis, kas nesīs miera balvas,
43 viņš paudīs debess gribu bezgalīgo,
to mauku zaglīgo viņš nogalinās
un līdz ar viņu milzi līdzvainīgo.
46 Varbūt, ka mani vārdi tumsā tinās
kā Temidai vai Sfinksai, taču fakti
drīz vien šo grūto mīklu atrisinās,
49 un gaisma aizgainīs no domām nakti:
šī gaisma drīz jau sāks tev mirdzēt blāvi
un noslēpumi drīz būs vaļā rakti.
52 Ja manus vārdus tu pie sirds sev. kļāvi,
tad teic tos tālāk dzīvajiem, kas dzīvo
to dzīvi, kura skrējiens ir uz nāvi;
55 un, kamēr liesma vēl tev sirdī plīvo,
par koku pastāsti un laupītājiem,
kas uzbruka ar zibens liesmu spīvo!
58 Lai mūžam lāsts tiem Dieva zaimotājiem!
Pats Dievs šo koku radīja tik svētu,
pie tā bij jānāk viņa kalpotājiem.
61 Tas kodums atstājis bij dziļu rētu,
un pirmā dvēsele caur gadu mokām
to sauca, kurš tās vainu izdeldētu.
64 Tev prāti jāsaņem ar abām rokām,
lai saprastu, kam koks tik augstu auga,
kam galotni tik dīvaini šķiet lokām.
67 Ja būtu tev no citādāka rauga
tās domas, kas ap prātu plivinājās
un nepazīst vēl pienācīga žņauga,
70 šo apstākļu dēļ, kuri krātin krājas,
tu atzītu, ka aizskart aizliegumā
ir Dieva taisnība, ko godāt klājas.
73 Bet ciets kā akmens savā sastingumā
un krāsots ir tavs prāts, tas nevarētu
tvert manus vārdus savā apžilbumā.
76 Kaut tu vismaz tos sevī iezīmētu,
kā ceļinieks ar palmu spieķi rotā,
kad tas ir apmeklējis vietu svētu!»
79 Es atteicu: «Šī mācība, man dotā,
vēl smadzenēm tik pieskārusies vāri,
bet tver to jūta, jūsu zīmogotā.
82 Bet kādēļ manam redzējumam pāri,
kas visu saskatāmo nofiksēja,
trauc jūsu vārdi, sirds ko dzēra kāri?»
85 «Lai iepazītu,» viņa atbildēja,
«tu skolu to, kam sekotājs tu biji:
cik maz tā maniem vārdiem sekot spēja!
88 Lai redzi tu, cik ceļš, ko izraudzīji
tu dzīvē, tāls no ceļa dievišķīgā,
cik veltīgi tā putekļus tu riji.»
91 Es teicu: «mana griba uzticīgā,
cik atceros, jums vienmēr sekojusi,
es neesmu grimis slieksmē apgrēcīgā.»
94 «Tev atmiņa par to ir izgaisusi,»
tā viņa atbildēja smaidīdama,
«jo tevi Lēta jau ir dzirdījusi;
97 kur dūmi, tur ir uguns paredzama;
tu aizmirsi, jo apkrauta ar vainu
bij griba, citiem mērķiem sekodama.
100 Es neteikšu neko tev brīnumainu,
tie vārdi, kuri tagad skanēs sausāk,
sniegs tavām acīm vienkāršotu ainu.»
103 Jau saule kāpa svelmaināk un augstāk,
sev rokās pusdienloku turēdama,
jau drīz tai bija lejupgaita jāuzsāk,
106 kad apstājās kā tāds, kam saredzama
ir smiltīs strauta gultne izžuvusi
un pēc šīm pēdām upe meklējama,
109 šīs sievas septiņas pie ēnas klusi,
kas vēsos ūdeņos no koka krita,
kam lapotne bij it kā pamirusi.
112 Tās Eifratu un Tigru redzam šķita,
no viena avota kas iztecēja
un atvadoties gausu vilni sita.
115 «O, gaisma, kuru debess izauklēja,
kas ir šīs upes, izteka kam viena?»
tā jautāju es, un man atbildēja:
118 «Lūdz Matildei to sacīt: viņu ciena
ikviens, kam viņa kaut ko skaidrojusi.»
Kā vainīga pie šāda pavērsiena
121 tad daiļā donna teica: ««Stāstījusi
to visu viņam esmu; vai gan būtu
no atmiņas to Lēta izdzēsusi?»
124 Tad Beatriče teica: «Nastu grūtu
nes bieži atmiņa, tik smagi svini
to spiež, ka neredz gaismu tā reiz gūtu.
127 Lūk, Einoja - kā rīkoties, tu zini:
turp ved to, lai tas nāk pie atgūšanās,
tā pamirušos spēkus atdzīvini!»
130 Kā dvēsele, kam sveša tielēšanās,
kas cita gribu padara par savu
un pilda to bez liekas kavēšanās,
133 tā daiļā donna cēlās šķīstītavu
man gatavot, un Stacijam tā teica:
«Nāc līdz, lai sajūt atspaidu viņš tavu!»
136 Un, kad mans gars šo svēto upi sveica,
kad saldo dzērienu tas nobaudīja,
tas gaismu atguva un tumsu veica.
139 Kad dzīvais ūdens man pār galvu lija,
viss pagurums un kūtrums viss man gaisa,
un to, kas aizmirsts, acis ieraudzīja.
142 Un, kad no viļņiem svētajiem, kas raisa
no domām smagumu un projām aiznes,
es atgriezos, man sirds kā jauna kaisa:
145 tik tīrs es biju, gatavs skatīt zvaigznes.
1 «Dievs, ir atnākušas ciltis» (lat.) - vārdi no psalma, kurā tiek apraudāta Jeruzalemes nopostīšana.
10-12 «Paies brīdis, un jūs neredzēsit mani; un atkal paies bridis, un jūs ieraudzisit mani» (lat.). Ar šiem evaņģēlija vārdiem Beatriče izsaka pārliecību, ka milzeņa nolaupītie rati tiks atgūti un pieņems sākotnējo izskatu.
15 Pie Matildes.
«OĶisutHva» XXXIII
47 Sfinksa antīkajā mitft - spārnots briesmonis ar sievietes seju, kas dzīvojusi pie Tēbām un nogalinājusi katru, kas neesot varējis atminēt tās mīklu. Kā stāsta Ovidijs «Metamorfozās», Edips šo mīklu atminējis, un Sfinksa metusies lejup no klints un nositusies. Atriebdamās par tās nāvi, taisnības dieviete Temida uzsūtījusi tēbiešiem plēsīgu zvēru.
62 Ādams (Š. XXXII, 38).
109 Sk. Š. XXXII, 97.
112-114 No viena avota iztekošās Lēta un Einoja dzejniekam atgādina Tigru un Eifratu: viduslaiku ģeogrāfija uzskatīja, ka tās iztek no kopīga avota.
118 Skaistā sieviete, kas uzņēma dzejnieku Zemes Paradīzē; šeit viņa pirmo reizi saukta vārdā.