i Tā Kunga slava, kurš pār visu valda,
iet cauri visumam un iespīd domās,
kas brīvas tikušas no tumsas malda.
4 Es biju debesīs, tais augstās jomās,
mans redzējums bij tāds, ka izsakoties
ir manai mēlei mutē jāsastomās;
7 jo, savam ilgu mērķim tuvojoties,
prāts tiecas dziļumos tik bezgalīgos,
ka atmiņa tam nespēj līdzi doties.
10 Es dārgumos tur vēros dievišķīgos,
par tiem, cik ļauts ir prātam mirstīgajam,
jums tagad mana lira dziesmu stīgos.
13 Ak, Apolon, šim darbam pēdīgajam
ņem mani, izveido par savu trauku:
gūt laurus lemts tik tevis cienīgajam.
16 Man pietika ar mūzu dziesmu jauku,
ar vietu to, kur Parnasā tās dzīvo,
bet tagad vajaga man abu lauku.
19 Ak, iedves manī savu elpu dzīvo,
kā Marsijam tu parādīji sevi!
No miesas biezās čaulas mani brīvo!
22 Ak, dievišķīgais spēks, ja tu man devi
tik daudz, ka līdz ar paradīzes ēnu
es spēju paturēt un rādīt tevi,
25 tu mani redzēsi ar soli lēnu
pie tava jaukā koka klātu nākam
kā bikli pazemīgu, maigu zēnu.
28 Tik reti ar tā zariem kronēt mākam
mēs dzejnieku vai krietnu karotāju,
ka, Delfu dievs, tev jābūt priecīgākam
31 par pašu augstās balvas mantotāju:
tik maz tiek lauri plūkti - tīrā briesma,
cik tukšu šodien redzam tavu māju!
34 No mazas dzirksteles dzimst liela liesma:
nāks balsis, kas būs labākas par manu,
un varenāka skanēs viņu dziesma.
37 Mēs zemes gaismotājas uznākšanu
ik laika posmā citā vietā redzam;
bet ļaudīm svētību un satikšanu
40 tā sola, kad mēs ieraugām to sedzam
ar trijiem krustiem četrus lokus cēlos:
kā zvaigzni sirdī cerību tad dedzam.
43 Šis laiks bij klāt: tur saules staros kvēlos
es vēroju jau rītu iemirdzamies,
šeit vakars dzēsa blāzmas smaidus vēlos,
46 kad Beatriči saulē lūkojamies
es redzēju; kā ērglim viņas skati
tik cieši vērās, gaismas nebīdamies.
49 Kā spoža saule likās viņa pati,
kam milzīgs debess lauks ar gaismu sējams,
un viņai līdz man acis vērās plati.
52 Tur iespējams, kas šeit ir neiespējams,
jo vieta tā ir cilvēkģintij dota
kā mantojums, nemūžam nedeldējams.
55 No saules diska, liesmu vainagota,
visapkārt sprēgājošas dzirkstis šāvās
kā dzelzij, kad tā kvēlē izversmota;
58 un pēkšņi te pie dienas diena kļāvās,
un likās man, ka debess ceļos platos
jau divas saules sastapušās skāvās.
61 Bet Beatiče mūžīgajos ratos
joprojām vērās nesniedzami tuva;
es savas acis kļāvu viņas skatos,
64 un tajos gars mans jaunus spārnus guva,
es pārvērtos kā Glauks, kas, ēdis zāli,
par dievu līdzās citiem dieviem kļuva.
67 «Tikt pāri cilvēciskajam» skan bāli;
kam dzīve pieredzi ir dāvājusi,
tam pavērs piemērs mans šīs domas tāli.
70 Vai tāds es, kādu mani radījusi
tu, mīlestība, tu to zini, jo tu
ar savu gaismu mani pacēlusi.
73 Kad savu skatu, debess apgarotu,
es vērsu, saldu skaņu pamudināts,
pret tavu apli, spozmes piestrāvotu,
76 Es šķitu saules liesmas aizdedzināts,
tā apkārt man kā milzu ezers plūda,
kur visu upju ūdens satecināts.
79 Bij nejusts vēl tas spēks, kas mani grūda
šai gaismā nirt, lai cēloni tai rastu:
tā kvēloja kā versmojoša rūda.
82 Lai tikt pie skaidrības es ātrāk prastu,
lai to, kas slēpts, es drīzāk pamanītu,
lai drīzāk sasniegtu es drošu krastu,
85 man teica viņa: «Ja tu aizgainītu
to iedomu, ar ko tev acis sietas,
tad to, ko neredzi, tu ieraudzītu.
88 Tu neesi uz zemes, kā tev šķietas;
tik strauji, kā uz leju zibens šaujas,
ceļš tevi vada, bet uz augšu iet tas.»
91 Es dziedināts pēc pirmo šaubu kaujas
caur viņas smaidošajiem vārdiem biju,
bet, lūk, jau atkal jaunas klāt man kļaujas;
94 un tad es viņai teicu: «Saskatīju
nu savus maldus, bet kā kājas prata
tik tālu mani aiznest, nemanīju.»
97 Ar nopūtu, ar kādu māte skata,
kā svaidās dēls un murgos izrunājas,
kad māc to karstumi un drudzis krata,
100 tad viņa sacīja: «Tev zināt klājas:
tā kārtība, ko vērojam starp lietām,
ir veids, kā visums Dievam līdzinājās.
103 Tām ķēdēm jābūt stingrām ir un cietām,
tad būtnes augstākās spēs atrast taku,
pa ko līdz pirmbūtībai jāaiziet tām.
106 Tā kārtība liek pakļauties, es saku,
it visām būtnēm daždažādi postām,
vai tālu tās no Dieva, vai tam blaku;
109 tās dodas pretī daždažādām ostām
pa esamības jūru bezgalīgo,
un dabas instinkts vadugunis dos tām.
112 Ar ugunīm pret mēnesi tas līgo,
no tā sev spēku smeļ sirds nerimtība,
tas pasauli ar zelta stīgām stīgo;
115 gan dvēselēm, kur mājo tumsonība,
no loka šī tiek bultas pretī šautas,
gan tām, kur saprāts mīt un mīlestība.
118 Tā lemj to augstā griba, kurai kļautas
ir debesis, kas top tās gaismā rāmas,
kaut nemitīgā virpulī tās rautas;
121 tās saites dvēselei ir nemanāmas,
tā vara apņem prātus neapjausta,
no kuras debesis mums sagaidāmas.
124 Šī griba augstākā nu mums ir pausta,
lai mēs kā strauja bulta traukties spētu
un ietu turp, kur prieka zīme sprausta.
127 Lai kā mēs arī formu noslīpētu,
tā bieži nesaskan ar gribējumu,
jo vielai vārdu nav, lai atbildētu;
130 tā bieži briesmas apdraud radījumu
no gaitas šīs tikt sāņus novirzītam
un citā jomā meklēt medījumu,
133 un tā, kā zibeni mēs redzam krītam
no mākoņa, tā pirmā dziņa šaujas
uz zemi pakaļ manam nebaudītam.
136 Lai tagad tavas domas kopā kļaujas!
Nav dīvaināks šis kāpiens tavs par strautu,
kas lejup tek no augstas kalnu kraujas.
139 Daudz dīvaināk gan būtu, ja tev ļautu
tavs gars griezt rāmi ikdienības ratu,
ja smagā zeme dzīvu liesmu skautu.»
142 Pret debesīm tad viņa vērsa skatu.
Ari Kirras virsotnes, kur dzīvo Apolons.
Satīrs, kas, kā stāsta Ovidijs «Metamorfozās», sacenties ar Apolonu, kurš viņu uzvarējis un novilcis viņam ādu.
30 Apolons.
37 Saules.
41 Pavasara ekvinokcijā saule lēc tai punktā, kur četru loku (horizonta, ekvatorn,
zodiaka un ekvinokcijas loka) krustošanās veido trīs krustus.
65 Zvejnieks, kas, kā Ovidijs stāsta «Metamorfozās», ēdis brīnumzāli un pārvērties jūras dievā.