1 O, jūs, kas braucāt, klausīdamies kāri,
aiz mana kuģa, dziesmas plīv kam mastos,
tai mazā laiviņā daudz līčiem pāri,
4 nu atgriezieties atkal savos krastos:
ja jūs no manis projām tiktu traukti,
jums mājupceļš varbūt vairs neatrastos.
7 Tie ūdeņi, ko braukšu, nav vēl braukti;
man Apolons ar mūzām stāvēs klātu:
ir paši dievi palīgos man saukti.
10 Bet jūs, kas jutāt sirdi aicinātu
jau sen pēc svētās eņģeļmaizes sniegties,
kas dod mums dzīvību, bet nedod sātu,
13 jūs varat mana kuģa vagā sliekties,
tā saistīts jūs ar mani tā kā dzija,
pirms šķeltais vilnis sācis kopā tiekties.
16 Jums brīnums lielāks būs par to, kāds bija
tiem drosmajiem, uz Kolhidu kas brauca
un Jāsonu ar vēršiem ieraudzīja.
19 Mūs līdzradītās mūžu slāpes sauca
pēc Dieva valstības, šī svētā dziņa
mūs debess straujumā uz augšu trauca.
22 Es Beatričē vēros, augšup - viņa;
kā bultas lidojums tik ātrs bija
mums ceļš - man nepalika pat ne miņa;
25 tad brīnumu man acis ieraudzīja,
un viņa, ko es biju uzlūkojis,
kad manu satraukumu pamanīja
28 un juta, kā tas mani iekvēlojis,
man teica: «Pateicību Dievam sūti,
kas mūs ar pirmo zvaigzni savienojis.»
31 Ka tajā mēs, to nojaust nebij grūti:
man likās, mirdzošs mākonis mūs klāja
kā dimants spožs, kas saulei grezno krūti.
34 Tā blīvais gludums mani mulsināja:
kā stars iet ūdenī, to neviļņodams,
tā cauri zvaigznei mūsu soļi gāja.
37 Kur gan lai tam ir izskaidrojums rodams?
Jo ķermenis, kas bīdīts tiek no cita,
tak atkāpjas, tam otram vietu dodams.
40 Tas noslēpums tik brīnumains man šķita,
kā vienojas ar Dievu mūsu daba,
kas zemes saitēs sieta kādreiz mita.
43 Tas vārds, kas dzīvs bij pat pie moku staba,
šeit atmirdzēs kā pirmā patiesība
tiem ticīgajiem, dvēsele kam laba.
46 Es teicu: «Dziļa mana pazemība
Tā priekšā, kurš tur mani savās delnās,
vislielākā lai Viņam pateicība!
49 Bet sakiet man, kas ir tās zīmes melnās
uz mēness? Tās par Kaina zīmēm saukā;
teic, laimīgs tas, kam nav tās jāizpelnās.»
52 Bij viņas vārdi tērpti smaidā jaukā:
«Ja slēgtus maldus sprostā ieraudzīsi
tu mirstīgos, kas neprot izkļūt laukā,
55 tu nebrīnīsies vairs, jo sapratīsi,
ka prāts nav spējīgs aptvert gara dzīvi:
aiz jutekļiem tam spārni pārāk īsi.
58 Ko pats tu domā, pasaki nu brīvi!»
Es teicu: «Šķiet, tā dažādība rodas
no ķermeņiem, kas gaisīgi un blīvi.»
61 Un viņa: «Redzi, nav tev domas grodas,
nav maldu pelos graudi saskatāmi:
pie patiesības tikt tev neizdodas.
64 Ir astotajā sfērā neskaitāmi
un daždažādi gaismekļi, kas skatam
no daždažādām pusēm ieraugāmi.
67 Ja būtu lemts tik vienam pirmpamatam
riest savus augļus, tad viens vienīgs būtu
tik spēks, kas liktu griezties mūžu ratam.
70 Ja tavu domu pavadā mēs kļūtu,
mēs redzētu tik vienu veidojumu,
mums visi citi pirmpamati grūtu.
73 Un, ja tu izskaidro ar gaisīgumu
to tumšumu uz mēness, tad ir vai nu
viscauri zaudējusi vieliskumu
76 šī planēta, vai arī daudzkārtainu,
kā miesā liesums apakš taukiem krājas,
mēs vērotu tās veidojuma ainu.
79 Šīs abas hipotēzes vienlīdz vājas.
Ja pirmo pieņemam, tad saredzētu
mēs sauli, kad tai mēness priekšā stājas.
82 Bet tā tas nav; tad kā lai ticēt spētu
mēs tam, ka mēness gaisīgs? Aplūkošu,
lai tavus maldus beidzot izkliedētu,
85 nu otru gadījumu. Izplūstošu
viscaur ja neredz gaismu, jāsecina:
tā sastapusi vielu kavējošu,
88 no kuras atlec stars - tas atgādina
mums to, kā priekšmets stiklā atspulgojas,
kam mugurpuses segums ir no svina.
91 Tu sacīsi, ka tumšums izveidojas
tur tādēļ lielāks, ka tai vietā stari
uz otru pusi vairāk atstarojas.
94 No malda šī tu atbrīvoties vari
caur pieredzi: kā avots upi baro,
tā dos tev prasmi visam, ko tu dari.
97 Ir doma īstenībā jāizsvaro.
Starp diviem spoguļiem ja novietotu
tu tālāk trešo, kuram jāatstaro
100 tavs skatiens, un, ja svece apgaismotu
no aizmugures visus trīs, tad vīdēs
it visos liesma, ko tie atspulgotu.
103 Šiem atspulgiem ja skats tavs pāri slīdēs,
būs mazāks tālākais, kā saprast vari,
bet liesma visos vienlīdz spoži spīdēs.
106 Tāpat, kā sniegu kausē siltie stari,
kad, mūs no ziemas važām atbrīvodams,
nāk dienvidvējš un nes mums pavasari,
109 tā katram dīgstam, kas tev domā rodams,
es virsū gaismu raidīšu tik dzīvu,
ka nodrebēsi tu, to uzlūkodams.
112 Pa miera debesīm caur gaismas plīvu
rit ķermenis, kas mūžu sakarībās
nes savu būtību kā spēku blīvu.
115 Bet otrās debesis to esamībās
šķir dažādās, lai katrai savs ir nākums
un visas paustos savās atšķirībās.
118 Ir citiem lokiem jāšķiro šis vākums,
šīs daudzās sēklas visur jāizkaisa
un jānoteic, kāds katrai gals un sākums.
121 Šie orgāni tā visus spēkus raisa
pēc likumiem, no mūžības kas doti:
no augšas ņem tie, apakšā tie taisa.
124 Ir patiesības ceļi daudzzaroti;
liec vērā, kā caur vietu šo es eju,
lai vēlāk pats pa tiem tu staigāt proti!
127 To spēku, kas no augšas nāk uz leju
kā veseris, ko kalējs rokā cilā,
to virza eņģeļi caur loku skrēju;
130 un zvaigžņu debess savā dzīlē zilā
ņem zīmogu no nerimtīgā gara,
kā tēlnieks attēlu kaļ akmens šķilā.
133 Un tā, kā dvēselei liek augstā vara
caur locekļiem, caur pīšļiem atraisīties,
un lieliem mērķiem spējīgu to dara,
136 tā augstais Prāts, kas mūžam nebeidz vīties
virs savas vienības, tas zvaigžņu tēlos
liek savai labestībai izsacīties.
139 Tās saliedēties kausējumos cēlos
liek spīdekļiem ar spēkiem daudzveidīgiem,
ar kuriem tie caur laikiem degs un kvēlos
142 kā acs ar prieka stariem nemitīgiem,
kas sirdī ielejas no pavasara
un nāk no dabas klēpjiem bezgalīgiem.
145 Ne gaisīgums un blīvums zvaigznes dara
16-18
tik dažādas un dod tām kvēli kaismu:
tā ir tā lielā, labestīgā vara,
148 kas līdz ar tumsu rada arī gaismu.
Kā stāsta Ovidijs «Metamorfozās», argonauti, piestājuši Kolhidas krastā, ieraudzijuši, kā viņu vadonis Jāsons ar ugunīgiem vēršiem ar apsolīto zemi, sēj pūķu zobus un uzveic no pazemes iznākušos karotājus.
Ar mēnesi.
Sk. E. XX, 127, 129.
Arābu lilozofn Averroesa (1126-1198) uzskats.
Pirmpamats (principium farmale) - sholastiskās filozofijas termins, kas apzīmē to veidojošo sākotni, kas piešķir ķermeņiem to atšķirīgās īpašības.
Pa Empireju, dieva mitekli, nekustīgajām desmitajām debesīm, ko Dante saskaņā ar baznīcas mācību novietojis virs Ptolemaja sistēmas deviņām debesīm.
Astotās debesis, t. i., zvaigžņu debesis, ritošo ķermeni šķir dažādās esamībās,
t. i, zvaigznēs un zemākajās debesu sfērās.