1 Tā saule, kura mīlā sildījusi
man bija sirdi, pierādot nu bija
man patiesības seju atsegusi;
4 un manī pārliecība uzdzirkstīja,
es galvu pacēlu ar apņemšanos
nu atzīt to, ko viņa pierādīja;
7 tad nāca redzējums, kas prātos manos
tik cieši iegūlās un dziļi slīga,
ka aizmirsu par savu atzīšanos.
10 Tā, kā no stikla, gluda, caurspīdīga,
vai ūdens, kuram cauri saskatāma
ir smilts, kas apakšā guļ nekustīga,
13 nāk atspulgs, kur tik vāji samanāma
ir seja, ka pat pērle pierē bālā
ir mūsu acij vieglāk ieraugāma,
16 es ļaudis redzēju kā miglas vālā,
un malds man pretējs bij kā tam, kam mīlu
reiz avots dedza kādā teiksmā tālā.
19 Tā savā iedomā es sevi vīlu;
es sāņus vērsos: kur gan nāk šie tēli?
bet saprašanas dzirksti neiešķīlu.
22 Un tad uz gaismu, mirdzēja kur cēli
sejs smaidā vadonei, es skatu laidu
un acis sastapu, kas dega kvēli.
25 «Tu nebrīnies,» tā teica, «ka es smaidu
par tavu domu zēnisko, jo maldi
vēl mētā tevi tā kā viļņi skaidu.
28 Bet saslienies un savas domas valdi:
tās būtnes ir, kas pildījušas nava
to, ko tās pildīt cerējušas saldi.
31 Pie tām lai griežas ticība nu tava;
jo īstā gaisma, kura mieru dod tām,
tās kopā tur, kā bites vieno drava.»
34 Un es ar jūtām, vēlmes sabangotām,
tad pievērsos pilns gaidu parādībai,
.kas klīda starp šīm būtnēm apskaidrotām:
37 «O, gars, kas radīts esi svētlaimībai,
lai mūžīgajos staros prieku krātu,
ko baudīt lemts nekad nav pasaulībai,
40 es būtu pateicīgs, ja uzzinātu
kāds ir tavs vārds, kāds liktens jūs šeit vada
Un ēna atteica ar labu prātu:
43 «Tavs taisnais vēlējumies mūsos rada
to vēlību, kas dzirkst kā spoža lāsa
un mīlestībai augstākai ir rada.
46 Tur pasaulē es biju jauna māsa;
es ceru, ka šai gaismā mūžīgajā
tev mani nenoslēps šī debess krāsa.
49 Es Pikarda - tā saucos dzīvē tajā,
nu līdzās citiem svētlaimīgiem mītu
es svētlaimīga sfērā gausākajā.
52 Ir Svētais Gars mums nesis jaunu rītu,
nu šajā mājoklī mēs ienākuši,
lai viņa gaisma dvēselēs mums lītu.
55 Mums daļa mazāka - to pelnījuši
mēs esam, jo mēs savus solījumus
pa daļai tikai esam pildījuši.»
58 Es sacīju: «Es jūsos atspīdumus
no gaismas redzu, cēlās, dievišķīgās,
un tādēļ grūti zemes radījumus
61 man sazīmēt šais sejās svētbijīgās,
es laikam mulsā neatskārsmē stigtu
bez tavu vārdu laipas palīdzīgās.
64 Bet saki man, vai labāk nepatiktu
jums vietā augstākā, kur tālāk sniegtos
jums skatiens un jūs tuvāk Dievam tiktu?»
67 Tā pasmaidīja. Likās man, ka tiektos
šis smaids tai priecas liesmā, kuras vara
mūs rokās tur, lai sirds tai pretī sliektos.
70 «Ak, brāli, mūsu gribu rāmu dara
tas mīlestības spēks - tas pateicībā
mums saņemt liek, kas nāk no Dieva gara.
73 Ja augstāk tiektos mēs, vairs vienprātībā
šī vēlme nebūtu ar augsto prātu,
kas šeit mūs saucis savā žēlastībā;
76 kur sevi zinām vina aicinātu,
tur stāvam mēs, un citu pakāpienu
mums nevajag, kas augšup vedinātu.
79 Šai svētlaimībā vadām mēs ik dienu,
mēs visi esam Dieva gribai kļauti
un visas mūsu gribas kļūst par vienu:
82 mēs visi viņa mīlestības skauti,
kaut ar uz sliekšņiem dažādiem mēs stāvam
kā valstī, kurai balsti nesagrauti.
85 Spēks gribai šai kā jūras vilnim prāvam,
šī griba - pati Dieva varenība,
tā dzīlei rasties liek un kalnam stāvam.»
88 Tad skaidrs kļuva man: šeit svētlaimība
tiek visiem, bet ne visi pelnījuši,
ka vienādi līst augstā žēlastība.
91 Un, kā mēdz būt, kad esam paēduši
no viena ēdiena, bet izsalkumu
pēc cita jūtam vēl, kā nerimuši
94 vēl prāti bija man, ar jautājumu
pie viņas vērsos es, lai uzzinātu,
kas, mūžu aužot, bij par traucējumu.
97 «Caur šķīstu dzīvi un caur cēlu prātu,»
tā viņa teica, «sievietes tiek postas
tiem augstumiem, kam netieku es klātu,
100 jo līdz pat nāvei viņas gulst un mostas
ar līgavaini to, kurš godā tura
tās sirdis, kas ar solījumiem joztas.
103 Vēl jauna, sekoju es donnai, kura
man paraugs bija, tērpos viņas drānās,
nest solījumu sirds man nepagura.
106 Kam gan tiem ļaudīm tā bij jāapgānās!
No klostera tie mani nolaupīja.
Cik bieži gan caur labo ļaunais mānās!
109 Šo vietu debesis man ierādīja.
Tas spīdums tur pa labi, kas no gaismas
deg kopīgās, tā arī māsa bija
112 tāpat kā es, tai arī rokas kaismas
no galvas ņēma svēto saišu ēnu.
Ak, pasaule, cik tavas kaisles baismas!
115 Bet viņa saglabāja sirdi rēnu
pret pasauli, vien sirdī uzticību
tā glabāja ar pazemību lēnu.
118 Tā bija Konstance. Slēgt savienību
ar švābu otro viesuli tai nācās
un dzemdēt pēdīgajo varenību.»
121 Man žēlumā un skumjās prāti mācās.
Kā akmens ūdenī tad zuda viņa,
un manas domas ceļam kopā vācās.
124 «Ave Maria» vēl kā klusa miņa
man skanēja, tad vērsās mani skati,
kur lielāka tos aicināja dziņa,
127 kur Beatriče tā kā saule pati
tik spoži manās acīs iezibsnīja,
ka šajā mirdzumā tās vērās plati
130 un lūpas jautāt man vairs neklausīja.
17-18 Kā stāsta Ovidijs «Metamorfozās», Narciss iemīlējies savā atspulgā ūdenī un iedomājies, ka tas ir dzīvs jauneklis.
49 Pikarda Donāti, Forēzes (Š. XXIII, 48) māsa, ko viņas brālis Karso ar varu izņēma no klostera un izprecināja.
118 Pēdējā normāņu dinastijas pārstāve Dienviditālijā (1154-1198). Viņas vīrs, vācu imperators Heinrihs VI (no 1190. līdz 1197. g.) lika pamatus švābu dinastijai Hoenštaufeniem Sicīlijā un Neapolē. Viņu dēls bija Fridrihs II (E. X, 119).
119 Ar Heinrihu VI (pirmais viesulis bija viņa tēvs Fridrihs I Barbarosa). Par viesuļiem viņi saukti vētrainās un īslaicīgās valdīšanas dēļ.
124 «Sveika, Marija» (lat.) - katoļu lūgšanas sākums.