1 Starp diviem ēdieniem, kas kārdinoši
tev priekšā likti, ja tev jāizvēlas,
tad beidzot badā nomirsi tu droši;
4 tāpat no divu vilku kāres kvēlas
jērs bailēs vienādu jūt drebēšanu,
un tādēļ pārmetumus sev un žēlas
7 teikt netaisos par savu klusēšanu,
nedz arī sevi slavēt: vienlīdz spējas
tās šaubas bij, kas māca sirdi manu.
10 Es jutu klusēdams, kā iezīmējas
man sejā lūgums, tirdīdams man garu,
bet paust to vārdos nebija man spējas.
13 Kā Daniels reiz Nebukadnecaru
tā netaisnajās dusmās apvaldīja,
tā Beatriče izjust savu varu
16 man lika, kad man skaidri pasacīja:
«Es vēroju, kā tevī šaubas sējas
no visa tā, ko šeit tev pastāstīja.
19 Tu spried: - Ja labā griba nemitējas,
kā gan var nopelns, ko mēs ieguvuši,
tikt izdeldēts no vardarbības spējas? -
22 Vēl vairāk tavi prāti apmulsuši:
jo dvēseles pie zvaigznēm atgriežoties,
teic tie, kas Platonam ir sekojuši.
25 No nastām smagajām šīm atbrīvoties
tev līdzēšu, lai dziļā šaubu rieva
tev zūd un viegls vari tālāk doties.
28 Gan Serafims, tas, kurš pie paša Dieva
bij nonācis, gan abi Jāņi svētie,
gan Mozus, Marija, šī cēlā sieva,
31 mīt tur, kur mājokļi tiem paredzētie,
turpat, kur parādījās tev šie gari,
veikt dotos solījumus aizkavētie;
34 tos lokā pirmajā tu skatīt vari,
ne vienādi tiem mūža elpa dota,
ne vienādi pār tiem līst mūža stari.
37 Bet nav šī sfēra liktens zīmogota,
kur tie tev rādījās: tie redzēt ļāva
tev svētlaimi, kas mazāk apstarota.
40 Tā runāt nākas man, jo gauži blāva
ir jūsu domu atausma: jums prātu
spēj kustināt tik jutekliska strāva.
43 Lai jūsu saprašanai izdabātu,
dod Svētie Raksti Dievam rokas, kājas,
jo citādi tam netiktu jūs klātu;
46 liek Svētā Baznīca, lai līdzinājās
jums, cilvēkiem, trīs augstie ercenģeļi
un jūsu balsīs ar jums sarunājas.
49 Šeit dvēselēm ir citādāki celi -
šķiet, velti Timejs ieguvis sev slavu:
nav viņa priekšā jāloka jums ceļi.
52 Viņš teic, ka dvēsele uz zvaigzni savu,
no kuras nākusi tā, atgriežoties,
kad nometusi tā ir miesas kravu;
55 bet var jau būt, ka, šādi izsakoties,
viņš domājis ko citu un šai domā
mums vērīgāk tik vajag ielūkoties.
58 Varbūt viņš spriež, ka savā zvaigžņu jomā
tā daļa atgriežas, kas kalpotāja
bij liktenim jebkurā dzīves lomā.
61 Šis princips pasauli tā maldināja,
ka Zevu, Merkuru un Marsu cēla
par dieviem tā un viņus godināja.
64 To otru šaubu inde, kas tev dzēla,
tā nava vairs ar tādu iedarbību:
ja mūsu taisnību tev prāti pēla,
67 ja uzskatīji to par netaisnību
tu savā izpratnē, tas apliecina
tik ticību, bet nevis ķecerību.
70 Bet patiesība šī, kas jāizzina,
ir jūsu gara spējām pieejama;
tad ļaušu, lai tavs prāts to izdibina.
73 Ja vardarība, kādu piespiezdama,
no viņa puses sastop pretestību,
tad tāda dvēsele nav vainojama;
76 jo griba, kura negrib pakļāvību,
kā uguns plandās, kaisot dzirkstu spietu,
un slienas tūkstošreiz pret varmācību.
79 Bet, ja šī griba liecas kaut mazlietu,
to vara veic, tā, kam šīs būtnes ļāvās,
kaut spēja atgriezties uz svēto vietu.
82 Tāds bija Laurentijs, kas nepakļāvās,
tāds Mūcijs bij, kad uguns švirkstēdama
tā degošajai rokai apkārt šāvās,
85 bet tāda griba reti sastopama:
tās būtnes vājas bij, lai pretī stātu,
tām dvēsele bij viegli piespiežama.
88 Nu šaubas šīs vairs nemocīs tev prātu
ar savu smago argumentu kravu,
kas tevi vēl daudz reižu mulsinātu.
91 Cits kavēklis nu šķērso ceļu tavu,
šī grūtība nav viegli pārvarama,
no tās tev neizkļūt ar prātu savu.
94 Es reiz tev teicu, tevi vadīdama,
ka svētlaimīga dvēsle nespēj melot,
pie pirmās patiesības palikdama;
97 bet Pikarda tev stāstīja, kā kvēlot
nav mitējusies Konstance pret Dievu -
vai patiesība tā, vai prasme tēlot?
100 Tā ir ar dažu labu vīru, sievu:
tie varai ļāvās, izbēgtu lai sodu,
tiem bija gribas pavediens par tievu;
103 tā Almeons - tev piemēru šo dodu -
pēc tēva gribas nonāvēja māti,
aiz goddevības zaudēja viņš godu.
106 Es gribu, lai to apjēdz tavi prāti:
ja gribai klātu jaucas varmācība,
tiks ļaunie darbi vienmēr atmaksāti.
109 Ne gribai pašai piemīt vardarbība,
tai griba pakļaujas tik tad, kad bīstas,
ka nāks pār viņu varas negantība.
112 Bet griba tā, ko vada sirdis šķīstas,
kas nelokās, tā sasniegs Dieva troni.
Nu tikuši pie skaidrības mēs īstas.»
115 Mēms klausījos es savu pavadoni,
šo upi, kura tek no patiesības,
un mirdzam redzēju tās svēto kroni.
118 «Ak, mīļotā no pirmās mīlestības,»
es sacīju, «tu pildi sirdi manu,
nu sildās tā no tavas labvēlības.
121 Man nav tik dziļu jūtu vēl, to manu,
vēl neesmu tik bagāts es, lai spētu
jums patikšanu sniegt un pateikšanu.
124 Nekas mums gara slāpes neremdētu,
ja gaismu nenestu tā patiesība,
bez kuras citas dzīvot nevarētu.
127 Kā zvēram miga garam apskaidrība
māj pretī tā kā stari miglā salnā,
jo citādi mūs grābtu izmisība.
130 Bet šaubās stingst vēl sirds kā asns salnā,
jo tāda iraid dabas likumība,
ka augšup ved tā mūs no kalna kalnā.
133 Pret jums man, donna, dziļa godbijība,
kad vēršos es pie jums ar jautājumu,
jo tumša vēl man otra patiesība.
136 Vai tas, kas pildījis nav solījumu
tādēļ, ka dzīve viņu izniekoja,
var izpirkties ar citu atdevumu?»
139 Tad Beatriče mani uzlūkoja,
tai acīs mīla bij tik dievišķīga,
ka visus manus spēkus saviļņoja,
142 un skats kā nemaņā man lejup slīga.
13 Kā stāsta bībele, Bābeles gudrie neesot varējuši iztulkot ķēniņam Nebukadnecaram tā sapni, un tas pavēlējis viņus sodīt ar nāvi, bet tā dusmas pārgājušas, kad sapni viņam iztulkojis pravietis Daniels.
29 Jānis Kristītājs un evaņģēlists Jānis.
34 Empirejā (P. II, 112).
50 Virsraksts Platona dialogam, kur ir runa par dvēseļu atgriešanos uz zvaigznēm.
82 3. gs. Romas diakons, kas tika sadedzināts.
83 Mūcijs Scēvola, romiešu jauneklis, kas pēc neveiksmīga mēģinājuma nogalināt etrusku ķēniņu Porsenu tā acu priekšā sadedzināja savu roku, lai pierādītu romiešu vīrišķību.
103 Sk. Š. XII, 50.