1 «Ja liesmoju es mīlestības kvēlē
tik stipri, ka tev acīs nespēks rodas,
tad nebrīnies, jo mana sirds tev vēlē
4 lai skaidrs ir tavs skats un domas grodas,
lai tvertu labo, skats tavs jāasina,
lai savā guvumā tas tālāk dodas.
7 Es redzu: tavos prātos iemirdzina
nu gaisma mūžīgā jau savus starus,
kas vien tik vienmēr mīlu iededzina;
10 kaut vilinājums maldu ceļus garus
liek jūsu mīlai iet ar tukšu tarbu,
dzen gaisma šī tai jaunus spēka zarus.
13 Tu gribi zināt, vai ar citu darbu
var tie, kas neturēja solījumu,
sev gala spriedumu vērst mazāk skarbu.»
16 Tā sāka Beatriče dziedājumu
šo manu, savā gara nerimtībā
ne brīdi nepārtraucot stāstījumu:
19 «Tā velte dižākā, ko žēlastībā
Dievs devis, kura viņa iecerēta
un izlolota viņa labestībā,
22 bij gribas brīvība, tā paredzēta
tiem radījumiem, kuriem pats no sevis
aug gars tai gaismā, kas tam novēlēta.
25 Nu, cerams, nonāks doma šī pie tevis:
kad zvērests dots, tas smagāks kļūst par laktu,
to pieņem Dievs, kad tu to esi devis;
28 tādēļ, kad Dievs ar cilvēku slēdz paktu,
tad cilvēks upurē šo gribu brīvi,
lai viņa svētā uguns nenoplaktu.
31 Vai spēsi tu tai atdot savu dzīvi?
Ja atdoto vēl sev tu gribi lietot,
tev paša plūktais auglis garšos sīvi.
34 Nu redzu: sāk tev atkal domas spietot:
kā baznīca var piešķirt atlaišanu?
mums Dieva lēmumu tak neaizvietot?
37 Tev jāsēd vēl pie galda, kā es manu,
un, lai šo cieto barību tu ēstu,
man jālīdz veicināt tev gremošanu.
40 Ver vaļā prātu tam, ko es tev vēstu,
ciet turi dzirdēto, jo klausīšanās
ir veltīga, ja vārdus laiks reiz dzēstu.
43 Lai saprastu mēs, kas ir ziedošanās,
ir jāievēro divas lietas: viena
ir - ko tu ziedo; otra - vienošanās,
46 to pilda tas, kas pienākumu ciena:
ja savu solījumu izpildīja
tas kalpodams, tad liela aust tam diena.
49 Kaut nepieciešamība jūdiem bija
nest ziedokļus, tie tomēr nebēdāja,
ja kādu upuri kāds pārmainīja.
52 Kas Dievā mīt, tam svarīga nav māja,
tā mītni debess dusmas nesagrautu,
kaut nāktu saturs cits no ziedotāja.
55 Bet nevar mainīt nastu, plecos krautu,
ar patvaļu neviens, ja to ne zelta,
ne sudrabatslēga tam neatļautu;
58 ikkatra apmainīšana ir velta,
ja lieta, jauniem solījumiem sietā,
ir vieglāka par to, kas zemē velta.
61 Un tādēļ, ja tāds svars šai pirmā lietā,
ka tā it visus svarus velk uz leju,
tad nevaram mēs citu likt tās vietā.
64 Un ne caur nejaušības rotaļdeju
laid zvērestu! Bij Jeftam jāraud dikti,
kad pirmo redzēja viņš meitas seju;
67 kad teikt tam klājās - Darījis es slikti
viņš izdarīja sliktāk, vārdu turot,
un tādi paši likteņslazdi likti
70 bij grieķu vadonim: sev sirdi durot
ar viņas asarām, viņš viņu kāva,
visbaismīgāko upursārtu kurot.
73 Ak, kristieši, ir zvērests - taka stāva:
jel neesiet kā vēju nesta spalva -
jūs nenomazgās katra ūdens strāva.
76 Caur abām Derībām nāks jūsu balva,
tur viss, kas vajadzīgs jums pestīšanai,
ja baznīctēvs būs jūsu gans un galva.
79 Ved ļauno kaisle pretī pazušanai -
jel esiet cilvēki, ne truli zvēri,
lai jūdi neņemtu jūs apsmiešanai!
82 Jel neesiet kā vientiesīgi jēri,
kas aizbēguši prom no mātes piena
un kuriem zuduši ir visi mēri!»
85 Tā teica Beatriče, un kā diena
bij skats tai, kad tā vērsās uz to pusi,
kas dzīvāk skan no dzīves piesitiena.
88 Un viņas klusēšana lika klusi
rimt manai zinātkārei, kura bija
jau jaunus jautājumus sakrājusi;
91 un tad mums atkal ceļš zem kājām bija
un tā kā bulta, kas uz mērķi drāžas,
uz otro valstību mūs aizvadīja.
94 Kāds mirdzošs prieks pār manu donnu gāžas!
Pār viņu nemitas tā gaisma lieties,
caur kuru planēta vēl spožāk brāžas.
97 Ja zvaigzne var tā pārvērsties un smieties,
kā rimt var mana daba nevaldāmā?
Šis prieks to dzina jaunā jūsmā slieties.
100 Kā zivis zivju dīķī tīrā, rāmā
trauc pretī barībai ar nerimtību,
kad pienākusi stunda ēdināmā,
103 tā šurpu tūkstoš spožu parādību
es nākam redzēju, un katra sauca:
«Lūk, viens, kas audzēs mūsu mīlestību.»
106 Un katra savu prieku izteikt trauca,
un katra spožāk mirdzēja par bāku,
šis žilbums skata skaidrību man jauca.
109 Ak, lasītāj, ja to, ko stāstīt sāku,
es neturpinātu vairs, zinātkāri
tu izjustu tad vēl jo varenāku.
112 Tad saproti, kā kūsāja man pāri
tā dziņa izzināt šīs parādības,
kas piepildīja plašo debess āri.
115 «Ak, laimei dzimušais, no žēlastības
kam parādās šeit mūžu slavas troņi,
pirms vēl tu aizgājis no pasaulības,
118 ir mūsu galvās debess gaismas kroņi;
ja gribi skaidrību gūt nešaubīgu,
uz brīdi būsim tavi pavadoņi.»
121 Viens gars tā teica seju dievbijīgu,
un Beatriče savukārt: «Ko gaidi!
Teic visu tam ar sirdi paļāvīgu!»
124 «Es redzu, kā tu spožus starus raidi
ar acīm, savā gaismā ieligzdojies,
un vēl jo gaišāk mirdz tās, kad tu smaidi:
127 bet nezinu, kam šeit tu novietojies,
gars cēlais, uz tā debess pakāpiena,
kas bieži svešiem stariem plīvurojies.»
130 Šos vārdus sēju es pie pavediena,
ko gars bij sniedzis man ar sirdi plašu,
pats tagad kvēlodams kā spulga diena.
133 Kā saule, kura paslēpj sevi pašu
aiz gaismas spožuma pārlieku spēja,
kad siltums paņēmis ir zemes dvašu,
136 tā svētais stāvs man brīdi atspīdēja
un zuda augsta prieka starojumā;
un ko viņš, šādi slēpts, man atbildēja,
139 to dziedāšu es citā dziedājumā.
Zelta un sudraba atslēga - baznīcas varas simbols (Š. 117-129). Pēc bībeles leģendas izraēliešu tiesnesis, kas apsolījis Dievam, ja tas dos viņam uzvarēt amonitiešus, upurēt pirmo būtni, ko viņš satiks. Kā pirmo viņš saticis savu vienīgo meitu.
Agamemnons, kas upurēja savu meitu Ifigēniju, lai dievi viņam piešķirtu ceļavēju karagājienā pret Troju.
Uz saules pusi.
Uz Merkūra debesīm.
Merkūrs.
Saules stariem.