1 Kopš Konstantīns bij ērgļa lidojumu
pret debess gaitu griezis, kuru gājis
bij tas, kurš nesa Dievu vēlējumu,
4 tas, kurš bij Lavīniju priecinājis,
šis Dieva putns pār pār divsimt gadu
bij savu svēto spalvu ēnu klājis
7 pār scepteri, ko arī es tur radu
no rokas rokā gājušu, man priecīgs
bij prāts par to, ka pasauli nu vadu.
10 Es Justiniāns esmu, biju sliecīgs
uz tieslietām, no likumiem es dzēsu
to, kas bij pārmērīgs vai pārāk niecīgs.
13 Pirms taisnību es likumpantos tēsu,
es domāju, ka Kristū tikai viena
ir daba, tā tam jābūt ir, es lēsu.
16 Miers bij ar sevi man kā bieza siena,
līdz Agapits man ceļu parādīja,
caur viņa vārdiem atausa man diena.
19 Es viņam ticēju, un to, kas bija
šai viņa ticībā, es sirdī svēru,
līdz acis īsto skaidri saskatīja.
22 Tiklīdz ar baznīcu es soļus spēru,
tad tikās tam visaugstākajam garam
man darbu dot - es naigi spalvu tvēru;
25 es karot ļāvu savam Belisaram,
Dievs līdzēja tam - «Zīme tā,» es teicu,
«ka miera lietām nodoties nu varam.»
28 Un tā nu es šo savu darbu veicu,
un tagad šeit, kur valda debess prieki,
tev dodams atbildi, es tevi sveicu,
31 lai redzi tu - to redzēt nebūs lieki —,
kā pretī trauc šai zīmei svētākajai
tās sagrābēji un tās pretinieki.
34 Tad lūk, kāds spēks šai zīmei, cienīgajai
visaugstākā no godiem; novēlēja
to mirstot Pallants valstij nākamajai.
37 Tā trīssimt gadu un vēl ilgāk sēja
no Albas savu sēklu nebeidzami,
līdz trīs pret trijiem cīņā šķēpus slēja;
40 bij vīri septiņi, kas valdīdami
pret sabīnietēm un pret Lukrēciju
to vērsa, kaimiņtautas pakļaudami.
43 Tā stipru vērta Romas impēriju,
kas pretī Brennam, pretī Pirram stāja
un satrieca daudz dižu dinastiju;
46 tad slavas godība Torkvātu klāja
un Kvinktiju un daudzus patriciešus,
un Decijiem un Fabijiem tā māja.
49 Šī zīme veica lepnos kartāgiešus,
kas līdz ar Hanibalu pāriet spēja
pār Alpu klintīm: prom tie metās skriešus.
52 Zem tās, vēl jauni gados, triumfēja
gan Scipions, gan Pompejs; tā bij sūra
tam pakalnam, kas tevi izkausēja.
55 Kad likās, bangojošo liesmu jūra
jau taisās dzist, kā debess vēlējusi,
tad Cēzars jaunu ugunskuru kūra:
58 no Varas devās viņš uz Reinas pusi,
un gailu zeme kļuva Romai balva,
tai, kas šo karu bija gribējusi.
61 Tas, ko bij briedējusi viņa galva,
pēc Rubikonas guva lidojumu:
ne mēle spēj to izsacīt, ne spalva.
64 Pret Spāniju viņš vērsa uzbrukumu,
tad viņa rokās krita Farsāla,
pat Nīla dzirdēja tās izmisumu.
67 Viņš atkal Simoentu redzēja,
kur Hektors guļ pēc dzīves ceļa grūta,
un tad viņš Ptolemeju nogāza.
70 Kad zibenīgi Ēģipte bij gūta,
uz rietumiem viņš trauca slavas vēdās,
kur pompejiešu taure skaļi pūta.
73 Par to, kurš vēlāk gāja viņa pēdās,
rej Brūts un Kasijs ellē bezgalīgā
un Modena un Perudža slīgst bēdās;
76 un raud vēl Kleopatra nelaimīgā,
kas vēlējās, lai ņem to nāve spēja,
un čūskai ļāvās brīdī vientulīgā.
79 Līdz Sarkanajai jūrai ērglis skrēja
ar vīru šo, ciet Jānusvārti vērās,
un visā pasaulē miers uzvarēja.
82 Bet viss, pie kā, šo zīmi nesot, ķērās
tie vīri valstībā šai mirstīgajā,
šķiet pārāk tumšs un pārāk viegli svērās,
85 ja raugāmies mēs rokā izstieptajā,
ko trešais ķeizars tur, ja pacenšamies
mēs skaidri saskatīt, ko nes viņš tajā;
88 mēs dzīvo taisnību tur saslienamies
pret netaisnajiem soģiem redzam: cēlās
viņš spīvs, par Dieva dusmām atriebdamies.
91 Šī atriebība jaunu spēku smēlās
ar Titu, un, lai veco grēku skaustu,
tā pāri visai jūdu zemei vēlās;
94 kad langobardu zobi tiecās skaustu
kost Svētai Baznīcai, tad Kārlis nāca,
lai zem šīs zīmes viņu spēkus lauztu.
97 Nu tas, ko iepriekš teicu, lai tev māca,
ka grēkos pagrimušo izlēcieni
it visur bēdas tik un postu šļāca.
100 Ar dzeltenajām līlijām nāk vieni,
bet otrie svēto zīmi kampj kā savu,
ne šie, ne tie nav vērts, ka tu tos cieni.
103 Lai nemēģina gibelīni slavu
zem ērgļa spārniem gūt: Dievs soda tādu,
kas plecos licis netaisnības kravu!
106 Un negūs gvelfi labumu nekādu:
tiem slazdus bīties būs, kas novilkuši
jau lauvām vēl daudz lielākiem ir ādu!
109 Daudz reižu jau ir dēli raudājuši
par tēvu vainu; vai šie cer, ka Dievu
ar savām līlijām būs uzpirkuši?
112 Ar ticību, bez naida un bez nievu
šai zvaigznē mazajā mīt labo garu
viskrietnā draudze; taču pārāk tievu
115 uz augšu īstās mīlestības staru
mēs redzam vijamies: aiz spoža valga
ved dvēsles savtīgums kā aitu baru.
118 Mums prieks, kā mērīta tiek mūsu alga
ar mūsu nopelniem, un tādēļ valda
šeit miers un nekliedz nesaskaņa spalga.
121 Zin gādāt dzīvā taisnība, lai salda
ir mūsu ilgošanās un lai briesmas
no ļaunuma tai nedraud un no malda.
124 No balsīm dažādām dzimst saldas dziesmas;
no ciļņiem dažādiem top harmonija
šais riteņos, kur kvēlo Dieva liesmas;
127 gaišs šajā pērlē mirdz Romeo - bija
viņš veicis daudz, lai zemi ziediem postu,
bet nepateicība pār viņu lija.
130 Bet tie, kas meloja, lai viņam kostu,
nu nesmej vairs: nav tam vairs vietas priekam,
kas cita labos darbos redz sev postu.
133 Par sievu katra kļuva valdiniekam
no Berengāra meitām, pateicoties
Romeo, vienkāršajam svētceļniekam.
136 Bet skauģi prata grāfam pieglaimoties,
un divpadsmit tas ņēma desmit vietā
no vīra taisnīgā, līdz projām doties
139 šim nācās vecumā; bij dona cietā
ikkatru dienu viņam jāubago;
gan slavē viņu ļaudis katrā lietā,
142 bet svēruši nav viņa sirdi smago.
1-2 330. g. Konstantīns Lielais pārcēla impērijas galvaspilsētu no Romas uz Konstantinopoli, t. i, no rietumiem uz austrumiem.
4 Enejs, romiešu ciltstēvs, kas devās no Trojas uz Itāliju un apprecēja Lavīniju
(E. IV, 126; Š. XVII, 28).
10 Bizantijas imperators no 527. līdz 565. g, kura valdīšanas laikā notika romiešu tiesību kodifikācija (Š. VI, 88-90) un ostgotiem tika atkarota Itālija.
17 Romas pāvests (miris 536. g.).
24 Likumdevēja darbu.
25 Justiniāna kara priekšnieks.
32 Romas ērglim.
33 Gibelini, kas impērijas ideju pielāgoja saviem partejiskajiem mērķiem, un gvelfi,
kas karoja pret to.
36 Vergilija «Eneīdas» varonis, Eneja sabiedrotais.
38 Pilsēta Latijā, ko esot dibinājis Eneja dēls Askanijs.
39 Kad trīs Horāciji, romieši, uzvarēja trīs Kuriācijus, albiešus, pār Latiju sāka
valdīt Roma.
40 Septiņi Romas ķēniņi.
41 Sabīnietes tika nolaupītas Romas pirmā ķēniņa Romula laikā; Lukrēcija (E. IV, 128) tika izvarota Romas pēdējā ķēniņa Tarkvīnija Lepnā (E. IV, 127) laikā.
44 Brenns - gailu vadonis 4. gs. p. m. ē. Pirrs - epīru ķēniņš 4.-3. gs. p. m. ē.
46 Romiešu karavadonis 4. gs. p. m. ē.
47 Kvinktijs jeb Cincināts - romiešu konsuls un diktators 5. gs. p. m. ē, slavens ar
saviem stingrajiem tikumiem (P. XV, 129).
48 Deciji - trīs romiešu karavadoņi. Fabiji - romiešu patriciešu dzimta, no kuras slavenākais bija Kvints Fabijs Maksims, kas ar panākumiem cīnījās prot, Hanibalu.
50 Kartāgiešu karavadonis, kas 218. g. p. m. ē. iebruka Itālijā.
53 Scipions - sk. E. XXXI, 116. Pompejs (106-48 p. m. ē.) - romiešu karavadonis un valstsvīrs, 60. g. p. m. ē. kopā ar Cēzaru un Krasu izveidoja triumvirātu.
54 Fjēzolai (E. XV, 57).
58 Uz Viņpusalpu Galliju.
62 Upe, kas ietek Adrijas jūrā dienvidos no Ravennas. Pāriedams Rubikonu 49. g.
p. m. ē, Cēzars uzsāka pilsoņu karu, kura rezultātā viņš saņēma visu varu
savās rokās.
65 Pie Farsālas 48. g. p. m. ē. Cēzars sakāva Pompeju. Pompejs aizbēga uz Ēģipti un tur tika nogalināts.
67 Upe pie Trojas.
68 Trojas varonis, Priama un Hekubas dēls, kas krita cīņā ar Ahileju.
69 Ēģiptes ķēniņš Ptolemejs XII, ko Cēzars gāza no troņa, ieceldams viņa vietā viņa māsu Kleopatru.
71 Uz Spāniju, kur Cēzars 45. g. p. m. ē. pie Mundes sakāva pēdējos pompejiešu spēkus.
73 Par Oktaviānu Augustu (E. I, 69).
74 Cēzara slepkavas (E. XXXIV, 64, 67). Oktaviāns viņus sakāva 42. g. p. m. ē. pie Filipām, un viņi nonāvējās.
75 Pie Modenas Oktaviāns 43. g. p. m. ē. uzvarēja Marku Antoniju. Perudžu viņš nopostīja 40. g. p. m. ē.
76 Sk. E. V, 63.
80 Jānusa tempļa vārti Romā tika atvērti tikai karā.
86 Skaitot no Jūlija Cēzara, trešais ķeizars bija Tibērijs (no 14. līdz 37. g.).
92 Sk. Š. XXI, 82.
95 Kārlis Lielais, franku karalis no 768. līdz 814. g., no 800. g. Romas imperators,
devās palīgā pāvestamAdrianam tā cīņā pret langobardu karali Dezideriju, ko viņš uzvarēja 774. g.
100 Gvelfi, kas cīnījās ar impērijas ērgli Anžū dinastijas interesēs, kurai ģerbonī bija trīs zelta lilijas.
101 Gibelīni.
127 Pērle - planēto Merkūrs. Romeo - Romē de Vilnēvs (miris 1250. g.), Raimunda Berengāra IV (134), pēdējā Provansas grāfa ministrs. Leģenda stāsta, ka Romeo nonācis Berengāra galmā kā nabaga svētceļnieks, savedis kārtībā tā īpašuma lietas un izprecinājis tā meitas četriem karaļiem, bet skaudīgie galminieki viņu apmelojuši. Grāfs prasījis no Romeo atskaiti par viņa īpašumu pārvaldīšanu, tas nodevis viņam savairotās bagātības un atstājis grāfa namu tikpat nabags, kā atnācis. Grāfs sodījis apmelotājus.