43673.fb2 DIEVI??? KOM?DIJA - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 78

DIEVI??? KOM?DIJA - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 78

Septītais dziedājums

1 «Osanna, sanētus Deus sahaoth,

superillustrans claritate tua

felices ignes norum mcilacoth!»

4 tā atskanēja dziesma sirdij tuvā,

to dziedāja šis gars, un lija sejā

tam dubultgaisma tā kā dāsnā druvā;

7 un viņš un citi sāka griezties dejā

kā dzirkstis; tad ar pagriezienu krasu

tie visi izgaisa man straujā skrejā.

10 Man sāka šaubas mākties. Kam lai prasu

es padomu? Tik mana donna spētu

man slāpes remdināt ar saldu rasu;

13 bet sajutu es bijību tik svētu

pret to, tik pārpilns biju šķīstu jūtu,

ka pacelt acis, likās, nevarētu.

16 Kad manīja tā manu šaubu grūtu,

tā uzstaroja man ar tādu smaidu,

ka es pat uguns liesmās laimīgs būtu,

19 un teica: «Redzu tavu smago spaidu:

kā taisni sodīt taisnu atriebību,

ir tas, ko zināt alksti tu pilns gaidu;

22 bet drīz tu atjautīsi patiesību:

liels spriedums kļūs par ieguvumu tavu,

tik mani uzklausi ar pacietību!

25 Tas vīrs, kurš dzimis nav caur mīlas skavu,

tas, kura griba grožus nepanesa,

ar sevi nolādējis sēklu savu;

28 un tādēļ cilvēkcilti ļaunums tesa,

tā slima gadsimteņu maldos slīga,

līdz Dieva Vārds tai jaunus spēkus dvesa,

31 bij viņa mīlestība bezgalīga,

un daba, tālu klīdusi no viņa,

ar viņu atkal kļuva vienprātīga.

34 Lai skatu apskaidro tev mana ziņa!

Šī daba, vienotā ar radītāju,

bij laba; šķīsta bij vēl katra dziņa;

37 bet savas vainas dēļ tai nava māju

vairs paradīzē: staigāt patiesības

un dzīves ceļu bija tā par vāju.

40 Tās mokas, ko aiz cilvēkmīlestības

pie krusta Kristus cieta cilvēktēlā,

tās mērī taisni visas apgrēcības;

43 bet kliedz par netaisnību kaismē kvēlā

mums sirds, jo par šo cilvēcisko dabu

ir nāves brūces cirstas Dieva dēlā.

46 Viens akts var ļaunu liecināt un labu:

gan Dievs, gan jūdi gribēja šo nāvi,

līdz debess atvērās pār baismo stabu;

49 nu argumenti būs tev diezgan prāvi,

ka taisna tiesa taisnu atriebību

var atriebt. Bet, kā redzam, domās stāvi,

52 tās mezglojas, tu meklē sakarību,

tev grūti sekot līdzi gaitai manai,

ir grubuļains tev ceļš uz patiesību.

55 Tu teic: - Es dzirdu, bet tas saprašanai

par maz: kam šādu veidu nolēmusi

ir Dieva griba mūsu pestīšanai? -

58 Tam atslēgu, mans brāli, atradusi

nav acs nevienam, kura dzīvo garu

nav mīlestības liesma skolojusi.

61 To slēpto jēgu izskaidrot tev varu,

kādēļ bij lemta šāda nāve baisa,

lai saprastu tu visu kopsakaru.

64 Visapkārt Dieva labestība kaisa

sev dzirkstis, visu ļaunu kliedējusi,

un bezgalīgo skaistumu tā raisa.

67 Kas tiešā ceļā lejup lāso klusi

no tās, tam mūžam neizmainīt seju:

to tā uz mūžiem apzīmogojusi.

70 Kas tiešā ceļā līst no tās uz leju,

ir brīvs, jo sveša tam ir cīņa sīva

caur jaunradīto lietu straujo skrēju.

73 Tai līdzināties liek tam griba brīva,

jo svētā kvēle, starojot ik lietā,

šai līdzīgumā ir visvairāk dzīva.

76 Šīs dāvanas gūst ceļā, taisni ietā,

ik cilvēks, bet, ja dvēseli tas taupa,

tam visi centieni krīt caurā sietā.

79 Tik grēks ir tas, kas brīvību tam laupa,

to dara dievišķajam nelīdzīgu,

lai tumsā ādas kraupainās tas laupa;

82 un neatgūst tas cieņu cilvēcīgu,

pirms dvēsle nebūs vainu deldējusi

un izcietusi sodu pienācīgu.

85 Ir jūsu daba, kura grēkojusi

jau savā sēklā, cilvēcisko seju

tāpat kā paradīzi zaudējusi;

88 un nespēj cilvēks atsākt augšupeju

un pacelties visaugstā mīlestībā,

ja nebūs pārvarējis tas šo leju.

91 Vai līdzēs Dievs tam savā žēlastībā

un piedos tam, vai spēs tas pats to deldēt,

ko pastrādājis savā bezprātībā?

94 Tev nāksies tagad savu skatu kveldēt,

līdz atklāsies tam lēmums neapstrīdams

tai bezdibenī, kurā ļauts nav peldēt.

97 Nav cilvēks ticis, pats sev valgus pīdams,

līdz Dieva gudrībai, jo nav tas liecies

tik dziļi pazemībā paklausīdams,

100 cik nepaklausīdams tas augšup tiecies;

un tādēļ paša robežas to skavos,

lai cik tas bieži no tām laukā sliecies.

103 Un tad nu Dievam jāved ceļos savos

tas atpakaļ uz dzīvi pilnīgāku,

kas viņa valstībai to sagatavos.

106 Bet, kā mēs darbu zinām vērtīgāku,

ja sirds tam dāvā savu labvēlību,

kas daudzkārt pārāka par katru māku,

109 Dievs pasaulei sniedz savu labestību,

viņš noārda to savtīguma sienu

un visus ved uz savu mīlestību.

112 Starp nakti pēdīgo un pirmo dienu

nav nācies just tik tuvu viņa dvašu

kā tad, kad viņu pameta tie vienu.

115 Dievs devīgāks bij, dodams sevi pašu,

lai cilvēks celtos, nekā tad, kad vainas

pats līdzināja tam ar sirdi plašu.

118 Jums nelīdzētu lūgsnas žēlabainas,

ja nebūtu pats Kristus pazemojies,

pie krusta ciezdams mokas asiņainas.

121 Lai piepildīts tiek gars tavs izbadojies,

ir laiks, ka tajā skaidru liesmu dedzam:

tvers dziļi skats, kad būs tas iekvēlojies.

124 Tu saki: - Redzam ūdeni, un redzam

mēs uguni un gaisu, zemi jūkam

un iznīcības spārnu drīz tos sedzam.

127 Kur gan lai mēs no iznīcības mūkam,

ja lietas radītās, kas drošas liekas,

mēs redzam sairstam un kopā brūkam? -

130 Šī zeme šeit, šie eņģeļi ir tie, kas

ir radīti, mans brāli, pirmbūtībā,

kur radītājs ar savu darbu tiekas;

133 bet visas lietas savā daudzveidībā

un elementi, kas tās allaž rada,

ir radušies tā spēka iedarbībā,

136 kurš radīts pats šais zvaigznēs, kas to vada

caur dziļiem, neapjaustiem kopsakariem

un vielas brīnumainos rakstus ada.

139 Un dzīvās būtnes, kuras baru bariem

dzimst pasaulē, gūst dvēseli ikviena

no svēto zvaigžņu kustībām un stariem;

142 bet jūsu dzīve no šī dzirkstījiena

dveš mīlu augstāko ar vēlmi kvēlu,

ko nespēj aizturēt nekāda siena.

145 No sacītā tev pārdomāt es vēlu

par jūsu augšāmcelšanos no kapa,

kā cilvēks iemiesoja Dieva tēlu,

148 kad pirmo reizi vīrs un sieva tapa.

Piezīmes

1-3 «Slavēts, svētais karapulku dievs,

pārbagāti apskaidrodams ar savu skaidrību

šo valstību laimīgās ugunis!» (lat.-ebr.) - baznīcas himna.

25 Ādams.

30 Kristus.

86 Caur Ādamu.